Šajā sezonā Latvijas labākā un vienīgā formulu braucēja Haralda Šlēgelmilha karjera uzņēma jaunus apgriezienus - viņš "ArtLine" komandas sastāvā uzsāka veiksmīgus startus "Lamborghini Super Trofeo" sērijā, bet sezonas izskaņā par pārsteigumu daudziem atgriezās Eiropas "Formula 3" čempionātā. Dalība pēdējos divos posmos Nirgurgringā un Hokenheimā bija daļa no "ArtLine" ambiciozā plāna uzbūvēt jaunu F-3 šasiju un konkurēt ar vareno "Dallara" kompāniju.
Pirmā publiskā informācija par "ArtLine F3" projektu parādījās šī gada sākumā. Kad un kā Tu tajā tiki iesaistīts?
"ArtLine" mani uzrunāja uzreiz pēc pirmās "Super Trofeo" sacīkstes, kad pārliecinājās par manām spējām. Viņi uzaicināja mani uz pirmajiem testiem, kur no vienas dienas viss pārvērtās par četrām testu dienām. Uz šo brīdi kopā esmu nobraucis jau 16 testus dienas un ap 4000 kilometrus. Tomēr pirms debijas sacīkstēm Nirburgringā un Hokenheimā informāciju par šo projektu paturēju pie sevis, jo tur nepārtraukti notika darbība, situācija mainījās, projekts attīstījās. Turklāt nebija skaidri zināms, kad būs gatavas pirmās šasijas un kad varēsim debitēt sacīkstēs. Kopumā man bija liels gandarījums par šo uzaicinājumu, jo pirms tam komanda kandidātos uz pilota lomu bija izvērtējusi 2010. gada "Formula Renault 3.5" čempionu, krievu pilotu Mihailu Aļešinu, kurš pēdējās divas sezonas startē "IndyCar" un 2010. gada Vācijas F-3 čempionu Tomu Dilmanu, kurš pēdējās sezonās startē GP2 un "Formula Renault 3.5" un kurš ir ļoti ātrs pilots. Pats kādu laiku nebiju apritē un tāpēc bija īpaši patīkami, ka viņi izvēlējās mani.
Pēdējā F-3 posmā Tev bija arī komandas biedrs – jaunais Vācijas F4 čempions Marvins Dīnsts.
Jā, komanda viņu pieaicināja uz testiem Rustavi trasē Gruzijā un viņam bija uzstādījums izbraukt tikpat ātri kā man vai ātrāk, lai uz ļoti izdevīgiem noteikumiem viņš varētu startēt pēdējā F-3 čempionāta posmā Hokenheimā. Pēc pirmajām divām testu dienām viņš bija sekundi aplī lēnāks par mani un vēl pēc diviem testiem viņam bija iespēja startēt arī Hokenheimā.
Dīnsts nenoliedzmi šobrīd ir viens no perspektīvākajiem jaunajiem pilotiem Vācijā un man ir gandarījums, ka spēju būt viņa līmenī vai ātrāks gan testos, gan sacīkstē Hokenheimā. Tas bija labs apliecinājums man pašam, ka ātrums nav pazudis.
Šados apstākļos, kad notiek darbs pie šasijas attīstības, pieeja sacīkšu nedēļas nogalei ir pavisam cita. Kā strādāja komanda un kā pats juties testu pilota ampluā?
Viegli nebija. Pirmajā posmā Nirburgringā mums bija lielas problēmas ar balstiekārtas regulējumiem, riepu uzsildīšanu un mašīnas uzvedību – šasija pilnībā nereaģēja tā, kā iepriekš un kā būtu normāli šādos apstākļos. Vēlāk izrādījās, ka pie vainas tehnisks defekts šasijā un tas izskaidro salīdzinoši lielo deficītu līdz līderiem pirmajā posmā. Novērsām defektu un testos Lauzicringā tikai 0,8 sekundes atpalikām no labākā rezultāta, ko vasarā testos tur uzrādīja "Mucke Motorsport" vienība. Tas atdeva ticību, ka strādājam pareizajā virzienā. Turklāt komandai bija papildinājums - vispirms jau Marvins, ar kura palīdzību varējām iegūt uzreiz divreiz vairāk datus, jo testējam vienlaicīgi divas formulas, kā arī komanda piesaistīja sacīkšu inženieri ar 30 gadu pieredzi, kuram ir milzīga zināšanu bagāža tieši zemāko klašu formulu čempionātos un kurš ir strādājis ar daudziem Formula 1 pilotiem.
Tātad uz Hokenheimu jau devāties ar lielāku optimisma devu?
Jā, tomēr arī tur neiztika bez tehniskām problēmām – abās treniņu sesijās bija pamatīgas problēmas ar dzinēju, kuram "Neil Brown Engineering" kompānija bija sagatavojusi nepareizus regulējumus. Līdz ar to mums normāls darbs sākās tikai ar kvalifikāciju un gala secinājums ir tāds, ka divas sekundes mūs šobrīd šķir no ātrākajām F3 komandām. Tomēr tā ir laba bāze darba turpināšanai un vairs nebija tik nomācoša sajūta, kā Nirburgringā, kad deficīts bija ap piecām sekundēm aplī un sacīkstē līderi mūs apdzina pa apli. Hokenheimā jau sākām cīnīties par rezultātu, iesaistījāmies divcīņās un spējām apdzīt konkurentus.
"ArtLine" konkurenti F-3 ir "Dallara" šasiju ražotāji. Šo šasiju izmanto pilnīgi visas pārējās F-3 komandas un viņiem ir krietni lielāka informācijas bāze, un milzīga pieredze.
Jaunākā Dallara F3 šasija ir apritē jau ceturto sezonu un ar to startē vairāk kā desmit komandas. Šo četru gadu laikā viņiem ir savākta milzīga datu bāze un kilometrāža, kamēr mēs pagaidām esam testos veikuši 4000 km.
Kā Tu redzi savu lomu šajā projektā?
Pagaidām grūti spriest. Man ir ļoti interesē šis projekts, tas ir kā jauns piedzīvojums. Līdz šim karjerā esmu koncentrējies uz savu sniegumu mašīnā, bet šoreiz nākas strādāt ar citu pieeju. Varu teikt, ka šis ir mans pirmais "fabrikas komandas" līgums. Es noteikti labprāt turpinātu strādāt, bet vēl nezinu vai vēlos braukt visu nākamo sezonu, šāds piedāvājums ir bijis no "ArtLine" komandas. Plānoju vairāk koncentrēties uz GT sērijām, jo manā gadījumā tam ir lielāka perspektīva un jēga man kā sportistam. Tomēr noteikti vēlētos palīdzēt "ArtLine" attīstības procesā, jo pats esmu noticējis šim projektam par to, ka maza kompānija var nospraust gandrīz kosmisku mērķi un ar neatlaidīgu darbu to arī sasniegt.
Hokenheimas trasē Tu ar nelielu pārtraukumu piedalījies sacīkstēs vispirms ar "Lamborghini" un pēc tam ar F-3. Salīdzini!
Pēc "Lamborghini" iesēžoties F-3, pirmās sajūtas ir tādas, ka tā formula "neiet". Es domāju tieši no jaudas viedokļa. "Lambo" paātrinājumam tomēr nekas cits blakus nestāv. Savukārt F-3 "atspēlējas" līkumos un uz bremzēšanas rēķina. Tur, kur ar "Lamborghini" jau sen jābremzē, ar F-3 vēl var braukt ar gāzi grīdā – bremzēšanas ceļš ir krietni īsāks. Savukārt F-3 aerodinamika nodrošina to, ka līkumos ir piespiedējspēks un saglabājas liels ātrums. Tādējādi kopējais temps F-3, protams, ir iespaidīgs pret "Lambo". Turklāt pārslēgties no vienas tehnikas uz otru man nesagādāja nekādas problēmas. Komandai bija bažas par to, bet man neradās grūtības – gluži kā pārslēdzot slēdzi: zinu, kā jābrauc ar vienu un zinu, kā jābrauc ar otru.
Pilnu interviju ar Haraldu Šlēgelmilhu lasiet jaunākajā e-žurnāla ENERGY numurā.
