Foto: Aigars Tīdmanis, go4speed.lv

Reinis Nitišs dodas uz izšķirošajiem pēdējiem diviem FIA Pasaules Rallijkrosa posmiem Turcijā un Argentīnā, kur viņš cīnīsies par vicečempiona titulu. Pirms tam portāla "Delfi" lasītājiem bija iespēja uzdot jautājumu Reinim, kurš laipni piekrita uz tiem atbildēt.

Piedāvājam Jūsu uzmanībai labākos lasītāju jautājumus un Reiņa atbildes uz tiem. Pilnu interviju ar Reini Nitišu varat lasīt elektroniskā žurnāla ENERGY oktobra numurā.

ENERGY: Sāksim pēc kārtas, un pirmais jautājums uzreiz par naudu. Ja nav noslēpums, kādi ir tavi ienākumi un vai tu vispār saņem algu?

R.N.: Ienākumu pagaidām nav. Pagaidām ir tāds līmenis, kad ir jāmaksā pašam, lai brauktu, un tāpēc cenšamies piesaistīt sponsorus un atbalstītājus. Bet tuvāko gadu plāns ir sākt braukt vismaz par velti. Patiesībā kopumā autosporta pasaulē es varētu saskaitīt uz abu roku pirkstiem, cik ir braucēju, kas tiešām pelna. Taču autosportistam biežāk ir tā, ka, ja sezona izmaksā, piemēram, 10 latu, bet sponsori iedod 12 latus, tad tie 2 lati paliek pāri pašam. Par peļņu to nenosauksi, drīzāk laikam sponsoru pārpalikuma nauda.

Tad jau loģiski arī turpināsim par sponsoriem. Vairāki jautājumi bija tieši šajā saistībā – kā rit sponsoru piesaiste 2015. gadam?

R.N.: Šobrīd vēl strādājam pie šī gada pēdējā tālā posma Argentīnā, kur ir diezgan lielas izmaksas. Protams, esam sākuši strādāt arī uz nākamo gadu, bet... Nu, nedrīkst padoties, ir jāstrādā, lai gan ir grūti, protams. Mums tas maksājums ir dalīts, un no manas puses ir jārāda viss iespējamais trasē – es cenšos braukt pēc iespējas labāk un ceru, ka ar to nāks līdzi arī sponsori un cilvēki, kas vēlas atbalstīt.

Sezonas pirmā daļa tev bija satriecoši laba, tomēr tagad uz sezonas otro pusi rezultāti pasliktinājās. Kas, tavuprāt, ir iemesls šai lejupslīdei?

R.N.: Iemesli ir dažādi. Izlien gan komandas attīstības un manas, kā braucēja, problēmas. Izlien pieredzes trūkums - izšķirošos brīžos pieredzes ir krietni par maz. Bet tāpēc jau es tur esmu – lai brauktu, mācītos un attīstītos. Pirms sezonas mēs aizvadījām ļoti daudz testu un tātad bijām lieliski sagatavojušies tieši pirmajiem posmiem salīdzinājumā ar citām komandām. Sākumā komanda bija saliedēta, visi cīnījās viens par otru, un bija arī rezultāti. Taču pienāca brīdis, kad tie rezultāti sāka pasliktināties, un uzreiz komandas mehāniķiem nolaidās darba spars. Taču šajā līmenī, lai brauktu vadībā, ir vajadzīgs tuvu ideāls sniegums. Šeit nav viens cilvēks vainīgs vai neveiksme vienā braucienā. Viss ir atkarīgs pat no vismazākajām niansēm, no kurām sastāv komandas darbs, veiksme un viss pārējais. Vācijā man salūza turbīna, taču es nevaru pateikt, ka, lūk, tas mehāniķis ir vainīgs pie tā. Arī man pašam jābrauc bez kļūdām, un visam ir jānorit gludi, lai noturētos starp vadošajiem braucējiem.

Ļoti tiešs un konkrēts jautājums no lasītāja: kas vajadzīgs, lai vienreiz noliktu pie vietas Solbergu?


R.N.: (Smejas.) Es zinu, ko es gribu pateikt, bet nezinu, kā pareizāk noformulēt. Visam ir jābūt perfekti. Perfekti atstrādātam plānam – to es pārbaudīju tieši Norvēģijas posmā. Saliedēta komanda, no braucēja puses nedrīkst būt kļūdu, jāuzticas cilvēkam, kas runā rācijā, jāiztiek bez tehniskiem defektiem un avārijām un vēl vajadzīga veiksme. Ar to ātrumu, kas man ir šobrīd, nepietiek, lai visās sacīkstēs uzvarētu, tomēr, ja visas pārējās lietas ir perfekti, tad uzvarēt var. Tas nozīmē, ka arī mans sniegums, ātrums un stabilitāte ir jāuzlabo, lai viss nav tik ļoti atkarīgs no sakritībām. Bet šobrīd, lai uzvarētu, ir jāsakrīt visam. Nu un vēl turklāt ir jāapdzen Solbergs.

Mums ir daži ļoti zinoši lasītāji, kas jautā par baumām par "Citroen" rūpnīcas pievienošanos un iespējām Peteram Solbergam nākamajā sezonā pārstāvēt šo komandu.

R.N.: Es varu teikt, ka zinu tikpat daudz, cik lasītāji. Tādas aizdomas ir, ka "Citroen" varētu ienākt rallijkrosā, un Peters būs viens no komandas braucējiem.

Ko tu zini par nākamā gada kalendāru? Kādas būs izmaiņas?


R.N.: Precīzi nezinu. Lasīju, ka nebūs Somijas un tās vietā būs Barselona. Tas nozīmē, ka parādās vairāk netipiskās rallijkrosa trases, kas ir uzbūvētas uz šosejas trasēm. Līdz ar to paliek arvien mazāk klasisko. Somijas trase ir atcelta, jo tai apkārt nav infrastruktūras – tālu no pilsētas, nav viesnīcu, skatītāju nav īpaši daudz, lai gan pati trase ir viena no labākajām, un daudzi piloti to vērtē visaugstāk. Taču organizatoriem ir svarīgi piesaistīt ļoti daudz cilvēku, kas skatās, gan arī sponsorus, un līdz ar to braucēju vēlmes paliek otrajā plānā. Barselonā nebūs problēmu uz posmu ierasties 50 vai 70 tūkstošiem skatītāju, un tas ir tas, kas organizatoriem vajadzīgs. Nezinu, vai mēs, kā braucēji, būsim sajūsmā par trasi, jo pieredze rāda, ka jaunās trases nav īpaši kvalitatīvas.

Kādas tieši problēmas ir jaunizveidotajām trasēm?


R.N.: Vispirms jau tās tiek uzbūvētas pēdējā brīdī – nedēļu pirms sacensībām. Līdz ar to ļoti ātri grants segums tiek izsists. Turklāt tiek būvēti mākslīgie tramplīni, kas ir ļoti nekvalitatīvi – tie lauž mašīnas. Piemēram, Kanādā divas dienas pirms sacensībām sabēra melnzemi vienā trase daļā un drīz vien tur izskatījās kā kartupeļu laukā. Jau pēc pāris braucieniem tur parādījās milzīgas bedres un rises. Taču visi mācās no kļūdām, un jācer, ka nākamgad trašu kvalitāte uzlabosies.

Kāda šobrīd ir tava situācija ar motoriem (uz sezonu atļauti trīs), cik no kopējā resursa esi iztērējis?


R.N.: Es šobrīd braucu ar trešo dzinēju, bet otrais dzinējs man vēl ir pieejams un stāv boksā. Ja radīsies problēmas trešajam dzinējam, tad mēs ieliksim otro, ar ko startēju pirms tam, un mums soda punktu vēl nebūs.

Varbūt vari pastāstīt par cilvēkiem, kas tev palīdzēja un skoloja karjeras sākumā.


R.N.: Vislielāko paldies varu tētim pateikt. Tētis pats ir braucis un nodarbojies ar autosportu, krosu. Pašā sākumā kartingā viņš mani mācīja, bet visam paliekot nopietnākā līmenī, par manu treneri kļuva Revits Gauja Rubcovs. Savukārt kā mehāniķis un treneris man jau vienpadsmito gadu ir Aigars Ūbelis, kurš turpina palīdzēt arī tagad. Sākot braukt autokrosā un rallijkrosā, atkal palīdzēja tētis, kā arī daudz padomu devis Pēteris Neikšāns. Šobrīd Olsbergs komandā man ir bijusi saskarsme gan ar Endrjū Džordanu (britu salonauto sēriju čempions), gan ar Markusu Gronholmu. Protams, šobrīd ļoti palīdz komandas menedžeris Jusi Pinomaki un komandas boss Andreass Ēriksons. Tomēr pats cenšos mācīties, iegūt pieredzi un informāciju, runājot ar visiem braucējiem rallijkrosā. Es neuzdodu konkrētus jautājumus: kas jādara, lai uzvarētu? Tomēr es "caur puķēm" sarunājos un mēģinu izvilināt to, kas man varētu palīdzēt.

Tad jau ar konkurentiem arī turpināsim. Ar kuriem no rallijkrosa pilotiem tev šobrīd ir vislabākās attiecības?

R.N.: Ar Peteru Solbergu. Protams, ar komandas biedru Andreasu Bakerūdu. Bet kopumā praktiski ar visiem. Nav tāda braucēja, ar kuru es nesveicinātos vai pat neskatītos virsū. Lielākā daļa ir ļoti vienkārši un atsaucīgi. Vienīgais ienaidnieks varētu būt Henings Solbergs. Es gan tā neuzskatu, bet viņš noteikti tā domā. Ar viņu man sanāca avārija Beļģijā un arī Itālijā.

Itālijā tu ļoti eleganti "pastūmi" viņu no aizmugures.


R.N.: Jā, es vispār varētu teikt, ka tas bija labākais sitiens manā karjerā. Kontakts bija ļoti niecīgs, taču pareizajā brīdī un pareizajā vietā. Man jau visu sezonu ir teikuši - sit, brauc tuvāk priekšā esošajiem, jo es neesmu visai agresīvs braucējs. Taču šoreiz ar Heningu bija tā, ka es pieskāros tik minimāli, ka pašam prieks, un aizvadīju visu braucienu tuvu aizmugurē, bet beigās man iedeva sodu un pēc finiša apmainīja vietām. Līdz ar to Henings varētu būt tas, kurš nejūt simpātijas pret mani, bet es aizgāju atvainoties un man pašam šķiet, ka viss ir kārtībā.

Par agresivitāti ir pamanījuši arī mūsu lasītāji un jautā, vai tā tev nepietrūkst sacīkšu laikā?


R.N.: Piekrītu, ka reizēm pietrūkst, bet arī agresivitāte var izpausties dažādi. Un turklāt jāsaprot, ko katrs domā ar agresivitāti. Braukt sānos, sist, griezt priekšā – tas vairs nav sports, un es negribu bieži staigāt pie galvenajiem tiesnešiem – ar viņiem jāuztur labs kontakts. Taču to, ka man vajag braukt tuvāk priekšā braucošajam un nebaidīties biežāk piebakstīt, lai viņš justu manu klātbūtni,– tam es piekrītu.

Kā tev ir ar brīvo laiku? Vai pēc sacensībām, treniņiem, intervijām un ceļošanas tev paliek brīvais laiks arī ballītēm un meitenēm?

R.N.: Ballītēm un meitenēm? Šeit jāskatās, ko cilvēki saprot ar ballītēm. Klubi vai lieli masu pasākumi mani nepiesaista. Bet aizbraukt ar draugiem piknikā, pacept gaļu un uzspēlēt volejbolu - tādām ballītēm man laika paliek pāri. Nu un arī meitenēm paliek laika. Bez tā jau nevar, jo nezinu, kurā brīdī beigšu braukt sacensībās, un tad jau vajadzēs kaut kādus kontaktus turpmākajā dzīvē. Brīvajā laikā bieži braucu uz Jēkabpili pie vecākiem, jo šobrīd mācos un dzīvoju Rīgā.

Mums ir arī filozofisks jautājums – nosauc trīs lietas, kurām tavā dzīvē ir vislielākā vērība.


R.N.: Pirmā noteikti ir ģimene. Atceros, kad skolā uzdeva līdzīgu jautājumu, tad visi rakstīja: ģimene, nauda un mašīnas.

Mašīnas jau tev ir un ļoti jaudīgas.

R.N.: Jā, ar mašīnām viss ir kārtībā. Nenoliedzami viss izriet no ģimenes vērtībām un apkārtējiem cilvēkiem. Nebūtu viņu, nebūtu arī visas pārējās vērtības. Bet jautājums interesants, jāpadomā.

Cik varēja saprast, šo jautājumu uzdeva dāma.


R.N.: Ā, tad varbūt jābūt tādai atbildei, kas patiktu meitenēm. Tad man noteikti ir jāsaka, ka meitenes ir liela vērtība (smejas). Tas joks, bet draugi, protams, ir vērtība un vēl es ļoti augstu vērtēju uzticību – manuprāt, ļoti svarīga īpašība.

Tev ir liels līdzjutēju pulks uz katru posmu. Vai dzeltenos krekliņos tērptos līdzjutējus ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem ir pamanījuši arī konkurenti?

R.N.: Jā, par karogiem paldies visiem līdzjutējiem, kas ir braukuši, atbalstījuši un vēl gatavojas braukt! Tāpat jāsaka paldies tiem, kuri seko pie TV ekrāniem tepat Latvijā. Tik tiešām par karogiem man ir vairāki braucēji teikuši, ka tā nācija mums ir tik maza, bet karogu ļoti daudz. Tas tiek arī bieži pieminēts tiešraidēs. Ja runājam par līdzjutējiem trasē, es redzu, es zinu, ka viņi tur ir, bet es cenšos par to nedomāt, jo tas dažkārt var izsist no ritma, kad apkārt ir pūlis, visi nāk un bildējas, visi prasa autogrāfus. Taču, protams, es nekad neatsaku un eju runāties ar visiem. Konkurenti ir pamanījuši, ka no Latvijas ir ļoti daudz mediju, un visi jautā, vai es Latvijā esmu ļoti populārs. Par to man ir prieks, ka šeit par to interesējas un cilvēki seko man līdz. Turklārt mēs esam divi – Jānis Baumanis labi startē Eiropas čempionāta "Super 1600" klasē, un tagad informācijas par rallijkrosu Latvijā ir krietni vairāk nekā bija pērn.

Jautājums par Jāni Baumani. Viņš kļuvis par bronzas medaļas ieguvēju "Super 1600" klasē. Vai redzi viņu kā savu konkurentu "Super Car" klasē nākamajā gadā, vai tomēr viņam vēl būtu vēlams pierast pie pilnpiedziņas "RX Lites" sērijās?

R.N.: Katrā ziņā viņš ir ļoti labs braucējs – šogad viņam vairākas uzvaras. Esmu pavērojis no malas, ka viss iet pareizā virzienā ar Jāni, un arī komandā viņam aiz muguras ir ļoti augsta līmeņa speciālisti, kas spēj dot viņam padomus un nodrošināt attīstību. Turklāt arī viņam tētis agrāk ir ar autosportu nodarbojies, un tas nozīmē, ka pamats ir. Par "Super Car" izredzēm man grūti spriest, es nezinu īsti, ko viņš ir nolēmis darīt nākamgad, bet tuvāko gadu laikā es viņu noteikti tur redzu, jo tas ir augstākais līmenis. Un arī konkurents viņš man būs. Ne jau tādēļ, ka vēl viens latvietis, bet tādā ziņā, ka spēcīgs sāncensis. Esmu novērojis, ka, gluži tāpat kā mums, arī viņam un viņa padomniekiem ir ļoti sīka un smalka analīze pirms katra nākamā soļa. Līdz šim viņam visi soļi ir sperti pareizā virzienā, un ceru, ka drīz vien viņš būs augstākajā līmenī un mēs būsim divi latvieši pasaules čempionātā.

Viens no lasītājiem gribēja zināt, vai esi dedzinājis putas?


R.N.: Jā, redzēju to jautājumu! Bet man liekas, ka viņš ir sajaucis un domājis matu laku. To gan es esmu dedzinājis. Mazam puikam grūti atrast lielākus priekus, kad ar lielu liesmu aizdegas izpūstā mammas matu laka. Tad vienmēr smaids sejā un apziņa, ka esi izdarījis blēņas, tomēr pozitīvas emocijas ir gūtas.

Tad jānovēl tev sasniegt sevis nospraustos mazos mērķus! Un, cik saprotu, nākamais "mazais mērķis" varētu būt čempiona tituls rallijkrosā, jo vēl zemāku mērķi pēc šādas pirmās sezonas nospraust būtu nepieklājīgi.

R.N.: Tas, protams, nebūs tik vienkārši. Vispirms ir labi jāpabeidz šī sezona, un mērķis viennozīmīgi ir iebraukt TOP 3 kopvērtējumā un atnest komandai uzvaru konstruktoru ieskaitē. Tad arī pēc sezonas sanāksim visi kopā un domāsim pār nākamās sezonas mērķiem, bet droši vien, ka tavs nosauktais mērķis ir labs. Pasaules čempiona titulus – tas skan labi. Taču apzinos, ka tas ir jānopelna ar smagu darbu.

To mēs tev arī novēlam! Paldies tev par interviju, domāju, ka lasītāji, kas uzdeva savus jautājumus, būs apmierināti. Domāju, ka tiekamies ne pēdējo reizi – noteikti centīsimies tevi uzaicināt arī nākamajā gadā, kad būsi jau kļuvis par čempionu.

R.N.: Un ja nebūšu, tad neaicināsiet? Tad gan laikam jāpacenšas!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!