Apskats: Latvijas bruņuvilcieni; Cēsīs ierodas Igaunijas 'Brīvība'
Foto: Latvijas armijas bruņotais vilciens Nr.1

Ideja par bruņotu vilciena sastāvu ir gandrīz tikpat veca kā pats dzelzceļš. Tātad tās pirmsākumi rodami 19. gadsimta vidū - krietni pirms automobiļa izgudrošanas. Tomēr bruņuvilcienu "ziedu laiki" pa īstam iestājās tikai Pirmā pasaules kara laikā.

Īpašs notikums Cēsu kauju simtgades programmā būs iespēja no 15. līdz 22. jūnijam apskatīt rekonstruētu vēsturisko Igaunijas bruņuvilcienu "Brīvība". Bruņuvilciens uz nedēļu piestās Cēsu dzelzceļa stacijā un būs apskatāms bez maksas.

Tur varēs iepazīt svarīgākās bruņuvilciena sastāvdaļas - lielgabala vagonu ar visu bruņojumu; ložmetēju vagonu, kas padarīja bruņuvilcienus par grūti ieņemamiem cietokšņiem; desanta vagonu – apkalpes ikdienas dzīves centru; sanitāro vagonu – ievainoto apkopšanas punktu un, protams, bruņulokomotīvi.

Bruņotie vilcieni


Latvijas armijas bruņotais vilciens Nr.2 Bermontiādes laikā Rīgā

Bruņuvilcieni
No vienas puses bruņām segts un smagiem ieročiem bruņots dzelzceļa ritošais sastāvs bija nopietns ierocis jebkura militārā grupējuma sastāvā. No otras puses, šādu ritošā sastāva vienību izmantošanu ierobežoja infrastruktūra, pa kuru tās pārvietojās jeb dzelzceļa sliedes. Tās savukārt bija tikai tur, kur bija, tās mēdza būt izvietotas dažādā platumā, un ienaidnieks tās diezgan viegli varēja arī sabojāt. Visievainojamākā inženierbūve bija tilti.

Un tomēr bruņoti vilcieni pildīja nozīmīgu lomu kauju laikā. Bijušais Latvijas Armijas Bruņoto vilcienu pulka komandieris, ģenerālis Jānis Lavenieks savā grāmatā "Bruņoto vilcienu pulks" uzsver: "Bruņotā vilciena tiešais uzdevums - ar pārsteiguma iebrukumu paralizēt ienaidnieku ar koncentrētu uguni. Ja tiešs iebrukums ienaidnieka pozīcijām neiespējams, tad bruņotais vilciens darbojas kā baterija, galveno uzmanību pievēršot ienaidnieka bruņotā vilciena atvairīšanai. Bez tam bruņoto vilcienu var lietot izlūkošanai un apsardzības atbalstam, atsevišķu svarīgu punktu ieņemšanai, krasta aizsardzībai, dzelzceļa līniju, tiltu un svarīgu dzelzceļa mezglu aizstāvēšanai. Bruņoto vilcienu līdz ar desantu uz neilgu laiku var izmantot speciālu uzdevumu veikšanai tālu no galveno spēku novietojuma".


Igaunijas armijas bruņuvilciens Nr.2 uz Raunas tilta Cēsu kauju laikā. Igaunijas Filmu arhīvs

Igaunijas armijas bruņuvilcieni Latvijas Neatkarības kara ietvaros bruņuvilcienu loma nav pārvērtējama. Sākotnēji karā vairāk iesaistījās mūsu sabiedroto - Igaunijas armijas profesionāli konstruētie bruņotie vilcieni. To kaimiņiem pavisam bija 11: seši platsliežu un pieci šaursliežu. Īpaši labi nokomplektēti bija platsliežu bruņotie vilcieni, kuru sastāvā bija gan bruņām klātas lokomotīves, gan speciāli kaujas apstākļiem piemēroti, bruņām segti un ar plaša apšaudes leņķa lielgabaliem apbruņoti vagoni.

Vairāki Igaunijas armijas platsliežu bruņu vilcieni 1919. gada jūnijā piedalījās Cēsu kaujās, vēlāk iesaistījās Bermonta karaspēka apšaudēs Rīgas apkaimē, kā arī sniedza mūsu armijai palīdzīgu roku Austrumu frontē. Savukārt igauņu šaursliežu bruņuvilcieni tika izmantoti atsevišķās kaujas operācijās Ainažu-Smiltenes un Gulbenes-Valkas dzelzceļa līnijās.


"Komunistu iznīcinātājs" (vēlāk bruņuvilciens Nr.2) 1919. gada 12. jūlijā Zīlānu stacijā.

Latvijas armijas bruņuvilcieni 1919. gada otrajā pusē savus bruņotos vilcienus ieguva arī Latvijas armija. Tie pavisam bija seši, un šie vilcieni spēlēja būtisku lomu sadursmēs ar tā dēvē­to Bermonta karaspēku Rīgas un Liepājas ap­kai­mēs 1919. gada ok­to­brī un novembrī, kā arī cī­ņās pret lieli­nie­kiem Aus­tru­mu frontē līdz pat 1920. gada aprīlim.

Par to sākotnējo veidolu un bruņojumu dažkārt var pasmīkņāt, taču ar katru aizvadīto kauju to apkalpe kļuva aizvien prasmīgāka, bruņojums arvien nopietnāks un ienaidnieka respekts - krietni lielāks. Tā veidojās viena no nozīmīgākajām Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku kaujas vienībām - Bruņoto vilcienu divizions, kas 1926. gadā tika pārdēvēts par Bruņoto vilcienu pulku.


Latvijas armijas bruņotais vilciens Nr.1

Bruņotais vilciens Nr.1 1919. gada pir­majā pusē Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) varasiestādes nolēma uzkonstruēt bruņuvilcienu Šķirotavas depo dzelzceļnieku spēkiem. Tā vagonu skaits tiek lēsts ap 10, un tie esot bijuši labi apbruņoti, ieskaitot hau­bici, ātršāvēju lielgabalu, jūras lielga­balu un vismaz desmit ložmetējus. Aprīlī un maijā vilciens darbojās Olaines-Dalbes dzelzceļa posmā pret Landesvēru, taču Sarkanajai armijai atkāpjoties 1919. gada 22. maijā vilciens nonāca Dzelzsdivīzijas, Vācijas algotņu karaspēka, pārziņā. Tā jauno ieroci izman­toja Cēsu kaujās, tostarp uzspridzinot tiltu pār Amatu, tādējādi apturot Igaunijas armijas bruņoto vilcienu virzīšanos uz Rīgu.

Vēlāk patei­coties jaunieceltā vilciena komandiera Jāņa Lavenieka patriotiskajai rīcībai, ar Sabiedroto militā­rās misijas at­balstu 1919. gada jūlijā bruņotais vilciens Nr.1 nonāca Latvijas Pagaidu valdības bru­ņoto spēku pārziņā. Turpmāk to sek­mī­gi izmantoja gan Latga­les frontē pret lieli­nie­kiem, gan Bermontiādes laikā Rīgas ap­kai­mē, gan cīņā ar Vā­cijas armijas daļām uz Latvijas–Lietuvas robežas, kā arī Ludzas atbrīvošanā.


Latvijas armijas bruņotais vilciens Nr.2

Bruņotais vilciens Nr.2 "Komunistu iznīcinātājs" Bruņuvilcienu ar improvizētu nosaukumu "Komunistu iznīcinātājs" steigā saformēja Krustpilī 1919. gada jūnija sākumā no četriem lielinieku pamestiem ledus (izotermiskiem) vago­niem. Tā bruņojumā bija viens ātršāvējs lielgabals un vairāki Igaunijas armijas aiz­doti ložmetēji. Maskēšanās nolūkā vago­nus nosedza ar bērzu zariem. Jau 9. jūnija vakarā vilciens devās pirmajā kaujā pret lieliniekiem Trepes dzelzceļa stacijas rajonā. 26. augustā vilciens piedalījās kaujās pie Atašienes stacijas un turpināja darboties Austrumu frontē līdz 9. oktobrim. Krietni vien papildināts ar vagoniem un bruņojumu Bermontiādes laikā vilciens darbojās Rīgas apkaimē, kur kaujā nāvīgi tika ievai­nots vilciena komandieris kapteinis Paulis Ronis. 1920. gada janvārī bruņuvilcienu atkal izmantoja Latgales frontē, tostarp tas iesaistījās divkaujā ar pretinieka bruņuvil­cienu Nr.87 (III internacional).


Rītupes dzelzceļa stacija 1920. gada pavasarī. Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājums

Bruņotais vilciens Nr.3 Šo platsliežu vilcienu safor­mēja 1919. gada septembrī-oktobrī Zīlānu depo darb­nīcās. Tā pirmais komandieris bija kapteinis Arnol­ds Paulockis. Bruņotos vagonus būvēja uz preču platformām, izveidojot sienas no divām blanku kārtām ar smilšu pildījumu. Vagonu ārpusi apšuva ar tērauda vairogiem, kādus Pirmajā pasaules karā lietoja kājnieki. Lokomotīves vadītāja telpu un tās jūtīgākās daļas pārklāja dzelzs platēm, tās pastiprinot vēl ar bruņu vairogiem. Vagonos iebūvēja vienu 77 mm lielgabalu un sešus ložmetējus.

Vilciena Nr. 3 pirmā kauja nori­sinājās 1919. gada 12. novembrī pie Olai­nes stacijas. Turpmāk tas tika nodarbināts Austrumu frontē, kur pie Atašienes un Aglonas stacijām padzina lielinieku bruņotos vilcienus "Ļeņin №6" un "Smertj iļi Pobeda №17". 1920. gada janvārī tas pieda­lījās Rēzeknes un Ludzas atbrīvošanā.

Tāpat kā abus pirmos vilcienus, arī šo iekļāva Bru­ņoto vilcienu divizionā. Drīz pēc tam – 26. ap­rī­lī –, atsitot Sarkanās armijas uz­bru­kumu pie Rītupes dzelzceļa stacijas, krita vilciena komandieris virsleitnants Kār­lis Riters.


Bruņotā vilciena Nr.4 vagons un tā oriģinālās vācu konstrukcijas 360° apšaudes leņķa tornis ar 77 mm lielgabalu

Bruņotais vilciens Nr.4 To Latvijas armija ieguva karadarbības rezultātā, 1919. gada 20. novembrī pie Tušķu pārbrauktuves Jel­gavas apkaimē piespiežot avarēt Vācijas armijas (tobrīd - Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas) bruņoto vilcienu "Panzerzug V".

Pēc tā remonta Jelgavas depo darbnīcās un pārbūves kustībai pa 1524 mm platuma sliedēm, 14. decembrī vilcienu, kuram piešķīra Nr.4, iekļāva Latvijas armijas bru­ņojumā, un tas kaujas gatavībā secīgi dežurēja Jelgavā, Daugavpilī, Indrā un Bigosovā. Drīz vilcienam pievienoja daļu no piek­tā bruņuvil­cie­na. 1920. gada janvārī apvienotais vil­ciens piedalī­jās Brīvī­bas cīņās Latgales frontē. 1. aprīlī arī šo vilcienu iekļāva Bruņoto vilcienu divizionā.


Bruņotais vilciens "Kalpaks" (Nr.5)

Bruņotais vilciens Nr.5 "Kalpaks" Liepājas bruņuvilciens "Kalpaks", kas bija paredzēts kustībai pa 1435 mm platuma dzelzceļiem, tika saformēts 1919. gada okto­brī Liepājas dzelzceļa darbnīcās inženiera Sproģa vadībā. Tā bruņojumā ietilpa Lielbri­tānijas kara flotes aizdotais jūras lielgabals un divi zenītložmetēji. Bruņuvilciens pie­da­lī­jās kaujās pret Bermonta karaspēku Lie­pā­jas apkaimē. 4. novembra kaujā krita vil­ciena komandieris Alfrēds Kļestrovs. Pēc bruņojuma pastip­rināšanas ar vēl vairākiem britu flotes aizdotiem ieročiem "Kalpaks" piedalījās kaujās Priekules un Vaiņodes apkaimē. 4. de­cembrī to ieskaitīja Latvijas armijas bru­ņo­tajos spēkos, piešķirot piekto numuru. 1920. gada sākumā šo bruņuvilcienu iz­for­mēja, daļu ritošā sastāva un bruņojuma iekļaujot vilcienā Nr.4.


Liepājas-Aizputes bānītis miera laikos

Šaursliežu bruņotais vilciens "Pikols" Par šo, sesto bruņuvilcienu tikpat kā nekas nav zināms. Presē un arhīva materiālos saglabājusies vienīgi informācija, ka bruņotais bānītis sagatavots Liepājas dzelzceļa darbnīcās 1919. gadā Liepājas-Aizputes 1000 mm platās šaursliežu dzelzceļa līnijas aizsargāšanai.


Bruņoto vilcienu pulka ritošais sastāvs Daugavpilī 20. gadsimta 20. gados

Bruņoto vilcienu pulks Laikā, kad steigā un kaujas apstākļos tika uzsākta Latvijas armijas bruņuvilcienu formēšana, parasti bija jāiztiek ar mazumiņu - lokomotīvi un dažiem vagoniem, vai arī ar to, ko izdevās atņemt ienaidniekam. Šie vilcieni bija ļoti dažādi un to bruņojumu ne vienmēr varēja dēvēt par labi nokomplektētu. Militārajai situācijai stabilizējoties 1920. gada 1. aprīlī tika izveidots Bruņoto vilcienu divizions, kura sastāvā pēc gada izveidoja divus profesionāli formētus un bruņotus vilcienus. Bruņuvilciens sastāvēja no kaujas daļas un bāzes daļas. Kaujas daļā ietilpa bruņota tvaika lokomotīve, bruņoti vagoni un dažas platformas. Bāzi veidoja dzīvojamie vagoni komandai, kā arī vagoni ar munīciju, sprāgstvielām, virtuvi, produktiem, noliktavu un darbnīcām.

1926. gadā Bruņoto vilcienu divizionu pārdēvēja par Bruņoto vilcienu pulku. Bruņuvilcienu skaitu tā sastāvā palielināja līdz četriem. 1940. gada sākumā pulku izformēja, savukārt daļa bruņoto vagonu un divas lokomotīves 1940. gada vasarā nonāca Padomju Savienības militāro struktūru pārziņā, un tika izmantoti kaujas operācijās arī Otrā pasaules kara gados.

Plašāk par bruņuvilcienu "Brīvība": https://lv100.lv/programma/kalendars/vesturiskais-brunuvilciens-briviba/

Autors: Toms Altbergs, VAS "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form