Viņi kā augstas klases sportisti, kuri neskaitāmos treniņos izkopj prasmes vadīt kamaniņas ar milimetru precizitāti, spēj salīdzināt savu profesionālo pieredzi trasē ar automašīnas vadīšanu ikdienā. Tieši tāpēc brāļi atsaucās CSDD kampaņas "Visu uzmanību ceļam" aicinājumam pastāstīt, kāda nozīme ir 100% uzmanības pievēršanai tam, kas tajā brīdī tiek darīts. Jo arī trasē fokusēšanās "pa pusei" nav profesionālam sportistam piemērota attieksme jeb atbildības uzņemšanās par savu rīcību.
Cik liela loma ir pilnīgai uzmanības koncentrēšanai trasē, kad ir sacensības vai pat tikai notiek treniņbraucieni?
Braucot pa trasi lejā, bieži ir sajūta, ka viss lielākais darbs ir padarīts, trase pievarēta, palikusi pēdējā virāža, jo līdz finišam atlikuši ir simts metri. Tomēr atkal un atkal sev jāatgādina, ka jākoncentrējas un jādara pilnīgi viss iespējamais, lai labi finišētu. Finišs ir tikai tad, kad viss brauciens ir beidzies.
Ko pilnvērtīga sagatavošanās nozīmē jūsu sporta veidā un vai bez tās var iztikt?
Juris: katrs to var interpretēt atšķirīgi. Mēs sastādām plānu, pēc kura strādājam gan vasarā, gan ziemā, gan tehnikas sagatavošanā, gan fiziskajos treniņos. Ja esam pieturējušies pie plāna un viss izdevies, mēs uzskatām, ka esam izdarījuši pilnvērtīgu darbu.
Andris: mums izdarītais darbs ir pārbaudīta tehnika, lai nebūtu neviena skrūve atnākusi vaļā brauciena laikā. Pēc tā mēs pārbaudām visu, ikvienai detaļai tiek pievērsta uzmanība. Arī treniņā kārtīgi iesildāmies, lai nebūtu kāda muļķīga trauma, jo neesi sagatavojis ķermeni. Tas ir ļoti svarīgi un mēs tam pievēršam patiešām lielu uzmanību.
Vai visiem renes sporta (bobslejs, skeletons, kamaniņas) pārstāvjiem ir izstrādājušās koncentrēšanās superspējas, ja viens milimetrs vai sekundes simtdaļa var noteikt, kurš ir uzvarētājs?
Andris: noteikti ir tās superspējas. Es pat ierosinātu valdībai visiem kamaniņbraucējiem, bobslejistiem, skeletonistiem atļaut braukt pie auto stūres par 20 kilometriem stundā ātrāk kā visiem pārējiem, iekļaujot to likumā, bet tas, protams, ir joks. Tā uzmanība vienmēr ir jāpievērš. Jebkuram ir jāpiedomā pie tā. Protams, šīs īpašības var attīstīt, lai reakcija būtu daudz labāka. Pie tā ir jāpiestrādā patiešām ikvienam.
Juris: mūsu sporta veidā ātrums trasē ir tik liels, ka jānoreaģē jau sekundes simtdaļā, varbūt pat tūkstošdaļās.
Kādi jūs esat kā autovadītāji, kurā valstī ikdienā brauc pie stūres? Vai tas ir pārsvarā Latvijā?
Juris: katram mums ir mašīna un mēs īpaši nedalām - abi esam piloti gan trasē, gan uz ielas. Brīžos, kad Andris stūrē automašīnu un es esmu līdzbraucējs, varu uzticēties, nebaidīties, mierīgi gulēt un zināt, ka viss būs droši. Ceru, ka Andrim ir tāpat.
Andris: es jūtos pārliecinoši, kad brālis ir pie stūres, jo viss tiks izdarīts droši, lai nokļūtu līdz galamērķim. Es pat domāju, ka viņš labāk brauc ar auto nekā es, kaut arī man ir lielāks stāžs kā autovadītājam.
Juris: mēs jau to varētu pat pārbaudīt kādā ziemas dienā, braucot katrs ar vienu un to pašu mašīnu kādā trasē, un noskaidrot, kurš tajā konkrētajā dienā ir labāks braucējs (joko).
Ko no savas sportistu pieredzes, kā sakoncentrēt uzmanību un pārdomāti sagatavoties ieplānotajām darbībām, esat pārnesusi arī uz auto vadīšanu?
Andris: pieredze sportā palīdz garos gabalu braucienos, vadot auto. Nevajag censties visu izdarīt vienā piegājienā, ir jāveic pauzes, labāk nebraukt visu maršrutu uzreiz, bet pauzē izkustēties, iedzert kafiju vai tēju, atpūtināt acis un tikai tad turpināt ceļu. Tas ļauj labāk koncentrēties un pievērst uzmanību satiksmei un ceļam.
Juris: sports palīdzējis attīstīt vēlmi un spējas labi izplānot maršrutu. Ja jāaizbrauc no Latvijas līdz Austrijai, var redzēt, ka tās ir 20 vai 22 stundas. Pareizi saplānot apstāšanās vietas un laiku, atpūtu, šoferu maiņu ir ļoti svarīgi, lai veiksmīgi nokļūtu galā. Tieši tāpat ir sportā – ir jāparedz un jāplāno situācijas, bet trasē jāiet tad, kad esi tam gatavs, jo tad būs daudz vieglāk.
Kāds ir jūsu ieteikums no personīgās pieredzes saistībā ar visas uzmanības pievēršanu ceļam, vadot auto?
Andris: esmu kategoriski pret telefona lietošanai pie stūres, skatīties, lasīt, atbildēt ziņām, jo tas neļauj koncentrēties ceļam. Es arī iesaku nedzert kafiju pie stūres, bet darīt to pauzēs. Tās ir vissvarīgākās pamatlietas.
Juris: ēšana ir arī kaut kas tāds, ko nevajadzētu darīt pie stūres. Mēs visi it kā esam steigā, jo domājam, ka es tikai apēdīšu kādu enerģijas batoniņu vai maizīti, bet ar mašīnu braucot mēs esat tāds kā ierocis. Mūsu neapdomīgas rīcības dēļ, kaut ko neizdarot pareizi, varam apdraudēt pat kāda cita dzīvību. Es uzskatu, ka vajag maksimāli koncentrēties, būt atbildīgam. Ja pats radīsi drošu vidi, droši būs arī citiem.
Man pašam sanācis uz savas ādas neuzmanības dēļ pamatīgi ciest. Pirmkārt, nopērkot auto un neņemot līdzi zinošus ekspertus, tādējādi nepārbaudot mašīnas tehnisko stāvokli. Pēc tam smagi avarējot lietainā laikā, kad pēc treniņa nekoncentrējos, jo biju noguris. Negribas, lai citiem jāmācās no savām kļūdām, bet viņi ieklausītos tajos, kam šī ārkārtīgi nepatīkamā pieredze jau ir, paņemot labākos ieteikumus un tiem patiešām sekojot.
Andris: neuzmanība kaut vai treniņos var būt ar sliktām sekām. Tā jau kādam liekas – kāpēc tad nevar ātri noskriet treniņu, ātri nobraukt pa trasi, saģērbties, bet neiesildīties, viss taču būs kārtībā? Bet tādā veidā mēs pakļaujam savu ķermeni mikrotraumām, kad bez sagatavošanās, iesildīšanās ej uz maksimālo, lai nobrauktu pēc iespējas ātrāk pa trasi. Tas tiešām nav tā vērts!
