Otrdien, 18. februārī, Biķernieku kompleksajā sporta bāzē norisinājās diskusija "Par saudzīgu mototransporta pārvietošanos Latvijas mežu ceļos", kurā tikās pārstāvji no Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Latvijas Motoklubu asociācijas, Latvijas Motosporta federācijas, VAS "Latvijas Valsts meži", SIA "Rīgas meži", Valsts mežu dienesta, Valsts policijas un Valsts vides dienesta.
Diskusija tika rīkota saistībā ar aizvadītajos mēnešos sabiedrībā plašu rezonansi radījušo motobraucēju plosīšanos valsts mežos, Ložmetējkalnā izbraukātajām strēlnieku cīņu vietām, vietējo iedzīvotāju izliktajiem šķēršļiem motobraucējiem un janvārī Madonas novadā bojāgājušo kvadricikla vadītāju, kurš guva traumas no pār ceļu novilktas troses.
Pēc pusotru stundu garas diskusijas, motobraucēji un iestāžu pārstāvji spēja vienoties, ka pirmais solis šīs problēmas risināšanā būtu sabiedrības izglītošanā – kur un kā drīkst braukt mežos, kā arī izveidot motociklistu apvidus braukšanas ētikas normas pēc līdzības ar "Trans Euro Trail" (TET) lietošanas kodeksu. Tāpat šāda kampaņa veicinātu vietējo iedzīvotāju izpratni, ka ir vietas, kur motociklisti un kvadriciklisti drīkst braukt, un šķēršļus tur neliktu.
Valsts meža dienesta ģenerāldirektora vietnieks Normunds Jurkāns norādīja, ka saskaņā ar Meža likumu motobraucēji droši drīkst braukt pa dabisko brauktuvi, kas ir ne vairāk kā četrus metrus plata neizbūvēta brauktuve meža apsaimniekošanas un aizsardzības (piemēram, ugunsdzēsības) vajadzībām. No šīs dabiskās brauktuves nedrīkst nobraukt, kad ir ieviesti ierobežojumi ugunsnedrošības periodā un putnu ligzdošanas laikā.
Šis "dabiskās brauktuves" jēdziens mulsināja motobraukšanas pārstāvjus, jo dabā "brauktuve līdz četriem metriem" var būt arī šaura iebraukta taciņa. Tomēr meža dienesta pārstāvis precizēja, ka tā ir tāda, kurā ir vismaz divas iebrauktas rises, jo "dabiskā brauktuve" ietver arī meža aizsardzības nosacījumu – ugunsdzēsējiem pa tādu ir jāspēj braukt ar savu dienesta auto.
Ja meža īpašnieks nevēlas, ka motorizētie transportlīdzekļi pārvietojas pa noteiktām brauktuvēm, tad īpašniekam ir jāuzstāda attiecīgas zīmes. "Rīgas meži" pārstāvis Edgars Vaikulis norādīja, ka tādas ir uzstādītas, tostarp arī pie Ložmetējkalna vēsturiskajām vietām, tomēr motobraucēji tās tik un tā neievēro, "jo ir taču kārdinājums uzbraukt tajā 60 grādus stāvajā kalniņā, kuru jau no visām pusēm motociklisti ir izbraukājuši, nodarot neatgriezeniskus bojājumus".
Pie katra koka videokameru neuzstādīsi, tāpēc "Rīgas meži" kā vienu no problēmas risinājumiem redz motobraucēju pašregulējošu ētikas kodeksa pieņemšanu, kāds ir, piemēram, jau minētais TET.
Arī "Latvijas Valsts meži" (LVM) mežkopības plānošanas vadītājs Edmunds Linde atzina, ka LVM ir tādas pašas problēmas, kā "Rīgas mežiem" ar motociklistu izbraukāto segumu ārpus ceļiem. Tāpat LVM atgādināja, ka ikvienam ir pieejama viedierīču aplikācija "LVM Geo", kur kartē ir atzīmētas dabas aizsardzības zonas. Tāpat aizsargājamās zonas ir atzīmētas Dabas aizsardzības pārvaldes pārvaldības sistēmā "Ozols".
Latvijas Motoklubu asociācijas prezidents Aivars Freimanis atzinīgi novērtēja meža apsaimniekotāju iniciatīvu uzstādīt zīmes tajās vietās, kur ar motocikliem braukt nav atļauts: "Nedrīkst teikt, ka nedrīkst braukt nekur, jo tad brauks visur!" Arī Freimanis TET ētikas kodeksu uzskata kā labu pamatu problēmas risinājumam.
Latvijas Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis strikti iestājas pret tādu braukšanu, kāda mežos nebūtu pieļaujama: "Visos gadījumos, kas rādīti publiskajā telpā, esam pret šāda veida rīcību!" Tomēr Lazdovskis aicināja arī nepieļaut tādu rīcību, kā sekas bija Madonas novadā, kad ceļiem vai bezceļiem priekšā tiek vilktas troses, bērtas naglas un izvietoti citi traumatiski līdzekļi.
"Svarīgi uzsākt kopīgus izglītojošus pasākumus, ko un kā drīkst darīt," ierosināja Motosporta federācijas prezidents, piebilstot, ka Latvijā ir vairāk nekā 100 motokrosa trases, kur motociklisti var droši braukt un izlikt savu enerģiju. "Ne visi motociklisti ir motosportisti. Vēlamies runāt par problēmu un galvu smiltīs nebāzīsim. Atbalstām to sodīšanu, kuri brutāli pārkāpj jebkādas normas," rezumē Lazdovskis.
Lauris Ērmanis, SIA "Motorsports" pārstāvis, enduro braucējs un saskaņotu sacensību rīkotājs atgādināja, ka enduro ir vecākais motosporta veids pasaulē: "Esmu pārliecināts, ka sacensībās braucošie šo nedara. Manuprāt, tie ir galvas izvēdinātāji, kas to dara nedēļas nogalēs. Bet tādai iespējai būtu jābūt, bet ne, protams, pa dabas parkiem vai vēsturiskām vietām. Cilvēks nopērk motociklu un izlasa likumu – drīkst braukt pa mežu un dabīgu brauktuvi –, bet pašam to ir grūti novērtēt: kartē īsti precīzi, cik skatīts, tās atzīmētas arī nav".
Kvadriciklu braucēju pārstāvis Eduards Grāvītis, kurš jau sesto gadu rīko sacensības, norāda, ka trūkst skaidras informācijas, kur drīkst braukt: "Respektējam privātīpašuma zīmes un barjeras, bet, ja nav zīmes, tad nav arī informācijas. Bet tos braucējus, kuri ignorē pilnīgi visu, gan būtu jāsoda". Grāvītis rosina, ka, ja ir kājāmgājēju takas mežos, tad varētu ierīkot arī tādas, kas speciāli paredzētas tikai motobraucējiem.
Latvijas Motoklubu asociācijas valdes loceklis Uģis Spēlmanis norādīja, ka mežos "partizānu karš" notiek joprojām: "Nav tikai viens bojāgājušais, ir arī daudzi, kuriem ir griezumi vai lūzumi šo šķēršļu dēļ. Jāuzrunā visa sabiedrība, lai otra puse arī saprot, ka tas ir visu kopīgs īpašums. Naglas, troses, šīferi, stikli – man drošāk braukt blakus ceļam, nevis pa to bīstamo ceļu. Un abām pusēm ir dusmas! Ja neko nedarīs, tad šis karš nebeigsies nekad. Agrāk pavasaros motociklisti ar autobraucējiem grūti uz ielām sadzīvoja, tagad tas jau ir atrisinājies, būtu labi, ja tas sakārtotos arī mežos".
TET jeb "Trans Euro Trail" lietošanas kodekss, ko plānots adaptēt Latvijas situācijai, paredz stingri ievērot transporta līdzekļiem paredzētās ceļa zīmes un maršrutus, kā arī motocikliem un motociklistiem nodrošināt atbilstošu ekipējumu un derīgu vadītāja apliecību. Šķērsojot lauksaimniecības zemes, jāturas uz norādītā ceļa. Tāpat tajā noteikts ievērot, ka riepas var nodarīt kaitējumu labībai un zālei, kas kādam citam ir iztikas avots.
Kodekss aicina arī dot ceļu gājējiem, riteņbraucējiem un dzīvniekiem uz šaurām takām, piebremzējot vai apstājoties un pēc nepieciešamības izslēdzot dzinēju. Tāpat jāatstāj pietiekoši daudz vietas, lai samainītos uz ceļa. Neatrodoties uz ceļa, jāseko līdzi tam, lai braucot nesaceltu pārāk lielu putekļu un smilšu mākoni. Ja ceļā gadās vārti, jāatstāj tos tādā pašā pozīcijā, kādā pie tiem mototransporta vadītājs nonāca, lai nepieļautu, piemēram, lopu izbēgšanu. Tāpat jābrauc mierīgi un motocikla jaudu jāizmanto apdomīgi, paturot prātā, ka skaļš troksnis var kādam traucēt.
