Jaunais fotoradaru projekts neskaidrs
Foto: F64

Ambiciozie plāni uzstādīt 100 stacionāro fotoradaru uz Latvijas ceļiem rada neskaidrības, jo Iekšlietu ministrijas amatpersonas neslēpj, ka īstas skaidrības nav arī tāpēc, ka nekur pasaulē šāds projekts nav realizēts tā, kā iecerēts pie mums - tos uzstādīt, no valsts puses neieguldot ne santīma, šodien vēsta laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze".

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pasākums izrādījies gana ienesīgs, tāpēc iecerētais publiskās privātās partnerības modelis 100 šādiem radariem uz ātrumpārkāpēju rēķina kādam uzņēmējam varētu nodrošināt gluži labu peļņu. Tomēr Iekšlietu ministrijas nekonkrētās atbildes par šiem plāniem vismaz pagaidām liedz runāt par šā procesa caurspīdīgumu.

Radarus iegādāšoties un uzstādīšot privāts uzņēmējs, kurš ieguldīto atpelnīs no iekasētajām soda naudām. Līdzīga sistēma jau esot Lietuvā un Igaunijā, Vācijā, Krievijā, Slovākijā un citur, kur radaru apsaimniekošanā iesaistīti privātie partneri. Taču Latvija atšķirībā no šīm valstīm nedomā ieguldīt pašu radaru iegādē. Cik daudz naudas uzņēmējam tādējādi būs jāizdod, gan netiek atklāts. Latvijā jau uzstādīto četru pārvietojamo fotoradaru iegāde izmaksāja 140 000 latu, tātad viens maksāja aptuveni 35 000 latu. Attiecīgi, ja jauno radaru cena būtu līdzīga, vēl 100 fotoradaru iegādei būtu nepieciešami vairāki miljoni latu. Iekšlietu ministrijā lēsts, ka uzņēmējam iesaistīšanās varētu atmaksāties piecu gadu laikā.

Līdzšinējā pieredze ar četriem radariem gan liecina, ka braucēju pārkāpumu ir gana daudz, lai arī iekasēto soda naudu apjomi būtu ievērojami. Gada laikā kopš uzstādīšanas fiksēti vairāk nekā 10 000 braukšanas ātruma pārsniegšanas gadījumu un piespriestas soda naudas 348 460 latu apmērā. No minētās summas iekasēti 195 960 latu. Tādējādi var lēst, ka no 100 radariem iespējamais soda naudu apmērs var sasniegt vairākus miljonus latu gada laikā.

Arī tas, cik liela daļa no tā paliks valstij un cik uzņēmējam, pagaidām atklāts netiek. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) laikrakstam atzina, ka tas atkarīgs no pašu uzņēmēju piedāvājuma. Proti, konkurss apzināti tikšot izsludināts bez šādiem uzstādījumiem, un tas, kurš no pretendentiem piedāvāšot labāko variantu, arī noteiks valsts un privātās partnerības modeli šajā jomā.

Ja gadījumā piedalīsies vairāki pretendenti ar līdzīgiem piedāvājumiem, neesot izslēgts, ka arī konkursā uzvarēs vairāki pretendenti, kas nodrošinās radaru uzstādīšanu un apkopi. Viens no ieguvumiem šim projektam, ko min Mūrniece, ir tas, ka ceļu policistiem tagad vairs nebūs jānodarbojas ar ātrumpārkāpēju ķeršanu un kārtībsargi varēs patrulēt ielās un braukt uz izsaukumiem. Nebūšot arī tā, ka uzņēmēji darbosies neuzraudzīti, vadoties tikai pēc biznesa interesēm - vairāk nopelnīt. "Radari tiks izvietoti tur, kur norādīs Ceļu satiksmes drošības direkcija un Ceļu policija," skaidroja Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Ilze Pētersone.

Iekšlietu un Tieslietu ministrijām gan vēl arī jāatrisina problēmas, uz kurām norādījis tiesībsargs. Proti, soda kvītis tiek sūtītas transporta līdzekļa īpašniekam, bet pārkāpumu var būt izdarījusi cita persona. Līdz ar to, nosūtot transporta līdzekļa īpašniekam administratīvā pārkāpuma protokolu, iespējams, tiek sodīta nevainīga persona. Tādējādi tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija.

Latvijas Automoto biedrības prezidents Juris Zvirbulis norādījis, ka pieņemamāks būtu Lietuvas modelis, kurā automašīnas īpašniekam ir jāierodas Ceļu policijā, kur tiek noskaidrota viņa vaina vai arī nosaukts patiesais pārkāpējs. Ja automašīnas īpašnieks nevēlas atklāt pārkāpēju, viņam pašam ir jāuzņemas atbildība un jāmaksā sods.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form