"Mercedes-Benz" jau no 20. gadsimta sākuma ir bijis luksusa automobiļu etalons. No 1951. gada, kad pēc Otrā pasaules kara tika atjaunota ražošana, "Mercedes-Benz" realizējis vairāk nekā trīsarpus miljonus reprezentatīvo sedanu, tādējādi kļūstot par vislabāk pārdoto luksusa auto pasaulē.
Kā jau jūs nojautāt, runa ir par S-klases modeli, lai arī šāds indekss (abreviatūra no "Sonderklasse" (īpašā klase – vācu val.)) oficiāli tika izmantots tikai no 1972. gada.
S-klase un tās priekšteči nav tikai "Mercedes-Benz" modeļu flagmanis, bet arī tehnoloģiju pionieris, īpaši drošības jomā.
"DELFI Auto" piedāvā nelielu ieskatu S-klases un tā priekšteču 50 gadu vēsturē. Šie automobiļi jau no sākta gala ir reprezentatīvo sedanu klases mērs.
1951. – 1959.: no sākuma līdz pontonam
Mūsdienu S-klases priekštecis ir "220" modelis (W187 – rūpnīcas indekss), kas ražošanā tika ieviests sešus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām. Pēc trim gadiem to nomainīja W180. Lai arī modeļa nosaukums oficiāli tika saglabāts iepriekšējais, plašāk tas bija pazīstams kā "220a", bet neformāli to dēvēja par "pontonu" virsbūves dizaina dēļ.
1956. gadā modelis ieguva "S" piebildi beigās, kas apzīmēja daudz jaudīgāko (100 ZS) sešcilindru dzinēju. Gadu pēc tam tika ieviests luksusa limuzīns "300 d" (W189), kam 1959. gadā sekoja "220 SE", kas bija vēl jaudīgāka versija par "220 S", pateicoties degvielas iesmidzināšanas sistēmai.
1959. – 1972.: fokusēšanās uz drošību un komfortu
Lai arī "Mercedes-Benz" izciļņus aizmugurējos spārnos bija iecerējis kā funkcionālu risinājumu, nodēvējot tos par "skatu līnijām", lai atvieglinātu automobiļa novietošanu stāvēšanai, sabiedrība šo 1959. gadā ieviestā "220", "220 S" un "220 SE" modeļa (W111) risinājumu uztvēra kā dizaina odziņu.
Tāpat šis modelis bija pasaulē pirmais sērijveida spēkrats, kuram virsbūvē iestrādātas deformācijas zonas avārijas gadījumā. Savukārt 1961. gadā prezentētajam "300 SE" (W112) pirmajam bija pneimatiskā balstiekārta un jauna, paša "Mercedes-Benz" izstrādāta automātiskā pārnesumkārba. Divus gadus vēlāk klientiem tika piedāvāta pagarinātās (par 10 cm) riteņu garenbāzes modifikācija, kas kļuva par jaunu piedāvājuma opciju luksusa auto segmentā.
No 1965. gada "Mercedes-Benz" luksusa sedani bija pieejami divās versijās – W108 ar tradicionālo atsperu balstiekārtu un pagarinātā versija (W109) ar pneimatisko balstiekārtu jau standartā.
1968. gadā no luksusa limuzīna "600" aizgūtais V8 dzinējs tika piedāvāts "300 SEL 6.3" modelī, kas tika pozicionēts kā sportisks auto ar limuzīna virsbūvi.
1972. – 1980.: S-klase, pirmais cēliens
Kaut arī līdzšinējos "Mercedes-Benz" luksusa sedanos tika izmantots "S" indekss, 1972. gadā debitējušais W116 bija pirmais modelis, kas ieguva S-klases nosaukumu.
Šis S-klases modelis bija pasaulē pirmais sērijveida automobilis ar bremžu pretbloķēšanās sistēmu (ABS). Ar laiku šī drošības sistēma kļuva par standartu jebkuram jaunajam automobilim. Vēl šim modelim bija triecienizturīga degvielas tvertne.
1978. gadā S-klase kļuva par pirmo sērijveida automobili pasaulē ar turbopūtes dīzeļdzinēju. Turklāt Ziemeļamerikā "300 SD" modifikācija bija pirmais luksusa sedans ar dīzeļdzinēju kā tādu.
1979. – 1991.: drošības spilvenu debija
Otrās paaudzes S-klase (W126) atkal bija pionieris drošības jomā – 1981. gadā tam tika ieviests pirmais gaisa drošības spilvens sērijveida autobūvē.
Tāpat tas bija pirmais "Mercedes-Benz" modelis, kurš no tradicionālajiem hromētajiem buferiem pārgāja uz plastmasas, tādējādi pasargājot tos no nelielām buktēm autostāvvietās.
Vēl šī modeļa gadījumā "Mercedes-Benz" pirmo reizi koncentrējās uz aerodinamiku kā prioritāti dizainā, kā arī izstrādāja jaunus un tiem laikiem vieglas konstrukcijas V8 dzinējus.
1991. – 1998.: ESP sistēmas un V12 dzinēja ieviešana
Trešās paaudzes S-klases modelis (W140) tika konstruēts maksimālam komfortam. Šis modelis ievērojami pieauga gabarītos, nodrošinot plašu interjeru, kā arī tam tika izmantoti dubultie pakešu logi, kas nodrošināja klusumu salonā.
Kamēr bāzes versijā "300 SD" tas tika aprīkots ar turbopūtes dīzeļdzinēju, par modeļa flagmani kļuva "600 SE" un pagarinātais "600 SEL" ar V12 motoru pirmo reizi modeļa vēsturē.
Līdz ar šo S-klases paaudzi autobūvē debitēja braukšanas elektroniskā stabilizācijas sistēma (ESP), kas V12 modifikācijām tika uzstādīta jau standartā, bet no 1995. gada – par papildus samaksu arī V8 versijām. 1996. gadā S-klases modelim tiek ieviesta vēl viena drošības sistēma – bremžu elektroniskais asistents (BAS).
1998. – 2005.: svara samazināšana un "Comand" sistēma
Ar līdzšinējo W140 modeli S-klase bija krietni pieaugusi ne tikai gabarītos, bet arī svarā. Ne velti šis modelis postpadomju telpā bija ieguvis iesauku "behemots". Tāpēc viena no nākamās S-klases (W220) izstrādes prioritātēm bija svara samazināšana. Piemēram, tieši tādēļ S-klase no 1998. gada atteicās no smagajiem, dubultajiem pakešu logiem.
S-klase tika aprīkota ar jaunu, elektroniski kontrolētu pneimatisko balstiekārtu "Airmatic", kā arī "Active Body Control" sistēmu, kas samazināja virsbūves sānsveres, braucot pagriezienos. Par papildus samaksu pirmo reizi šī modeļa vēsturē bija pieejama pilnpiedziņas sistēma "4Matic".
Vēl viens jauninājums luksusa sedanā bija "Comand" borta datora un multimediju sistēma ar ekrānu. Būtiskākais drošības jauninājums tika ieviests 2002. gadā – "Pre-Safe" sistēma, kas uzlaboja pasīvo drošību, automātiski noregulējot sēdekļus un drošības jostas gadījumā, ja sistēma novēroja augstu ceļu satiksmes negadījuma risku.
No 2005. gada: ekoloģija kā prioritāte
Iepriekšējā modeļa noapaļotās dizaina līnijas jaunajā S-klasē (W221) tika aizstātas ar daudz šķautņainākām, lai veidolu padarītu sportiskāku un agresīvāku. Interjers tika padarīts vēl greznāks un papildināts jaunām ierīcēm.
Tehniskajā ziņā šim modelim akcents tika likts uz ekoloģiju, kas mūsdienās ir viena no aktuālākajām tēmām ne tikai autobūvē. "Mercedes-Benz" S-klases piedāvājumā iekļāva "S 400 Hybrid" modifikāciju, kas ir pirmais sērijveida automobilis, kā aprīkojumā iekļauts litija jonu akumulatoru komplekts. Tāpat benzīna un dīzeļa dzinēja versijām tika ieviestas "BlueTEC" un "BlueEfficiency" modifikācijas ar samazinātu CO2 izmešu daudzumu izplūdē.
2011. gadā S-klase ieguva četrcilindru dīzeļdzinēju (204 ZS, 500 Nm), kas vidēji patērē 5,7 litrus uz 100 km, tādējādi "S 250 CDI" modifikāciju padarot par ekonomiskāko luksusa limuzīnu pasaulē. Neskatoties uz salīdzinoši mazo motoru, šī modifikācija līdz 100 km/h spēj paātrināties 8,2 sekundēs un maksimāli sasniegt 240 km/h.
Jāatzīmē, ka par vispārdotāko S-klases modeli kļuva W126 paaudze, kas periodā no 1979. līdz 1992. gadam realizēta vairāk nekā 800 tūkstoš vienībās. Pārējās S-klases paaudzes nav sasniegušas pat pusmiljona pārdoto vienību atzīmi.
