Kredītlīgumā banka aizdod un klients aizņemas naudu. Par aizņēmuma izmantošanu tiek noteikta procentu likme, jo arī banka šo naudu par noteiktu maksu aizņemas no noguldītājiem, finanšu tirgos vai arī starpbanku aizdevumu veidā. Tādēļ kredītlīgumos tiek norādīta bāzes likme, kas atspoguļo bankai aizdotās naudas cenu, un bankas pievienotā procentu likme, kas atspoguļo gan bankas risku, gan izdevumus. Bāzes procentu likmes vēsturiski ir piesaistītas etalonlikmēm (indeksiem), kuru nosaukumā tiek lietota vārdkopa IBOR (Interbank Offered Rate), skaidro asociācijas pārstāvji.
2016. gadā tika publicēta un no 2018. gada tiek piemērota Eiropas Savienības regula par indeksiem, ko izmanto kā etalonus finanšu instrumentos un finanšu līgumos vai ieguldījumu fondu darbības rezultātu mērīšanā (Benchmark regula). Minētā regula nosaka prasības, kādām jāatbilst etalonlikmei, lai tā varētu tikt piemērota kreditēšanas līgumiem arī pēc šī jaunā regulējuma spēkā stāšanās. Savukārt to etalonlikmju aizvietošanai, kas neatbilst regulējumā noteiktajām prasībām, ir dots pārejas posms.
Regula pieņemta, lai novērstu risku, ka starptautiskajos finanšu tirgos tiek manipulēts ar etalonlikmju noteikšanas metodoloģijām, tādējādi negatīvi ietekmējot gan nozīmīgos tirgus dalībniekus, gan finanšu iestādes vispār un ikvienu mājsaimniecību.
Latvijas bankas izstrādā risinājumus saviem klientiem, lai īstenotu LIBOR aizvietošanu tādos kredītlīgumos, kuros minētā likme piesaistīta kā bāzes likme. Banku izstrādātie un piedāvātie risinājumi var būt dažādi, tāpēc Finanšu nozares asociācija un tās biedri turpinās skaidrot aizņēmējiem LIBOR aizvietošanu ar citām bāzes likmēm.
Visbiežāk LIBOR EUR likme var tikt aizstāta ar EURIBOR EUR likmi, bet attiecībā uz ASV dolāru kredītiem, visbiežāk bankas piedāvās refinansēt aizdevumu no dolāriem uz eiro, attiecīgi piemērojot EURIBOR EUR kā bāzes likmi. Tādējādi klientiem, kuru ienākumi ir eiro valūtā, mazinot valūtas risku, kas rodas atšķirīgās klienta ienākumu un aizdevuma līguma valūtas dēļ.