Pirms 10 gadiem, 2008. gada novembrī, Latvijas valdība nonāca grūtas izvēles priekšā: riskējot ar nodokļu maksātāju naudu, glābt "Parex" banku, kam Latvijas ekonomikā bija būtiska loma, vai ļaut risināt problēmas pašiem, apzinoties, ka neveiksmes gadījumā valsts ekonomika gūs smagu triecienu. Toreizējais premjerministrs Ivars Godmanis izvēlējās pirmo. Vai tas bija pareizs lēmums? "Delfi" jautā bijušajam bankas līdzīpašniekam Viktoram Krasovickim.
Atceroties 10 gadus vecos notikumus, atmiņā Krasovickim palicis apjukums un neizpratne par to, kas nāca no valdības un Latvijas Bankas puses, kad banka vērsās pēc palīdzības. Daudz kas cits vienkārši zaudējis asumu un izdzisis no atmiņas.
2008. gada beigās "Parex" apkalpoja ap 60% vietējā biznesa. Tādējādi ietekme, protams, bija būtiska. Galu galā tas palielināja krīzi valstī. "Nedomāju, ka akcionāru plāna un mūsu palīdzības nepieņemšana bija ierēdņu ļaunprātīga darbība. Visdrīzāk, tās bija bailes kaut ko izdarīt nepareizi, kā arī lērums neprašu-ierēdņu ap banku," vērtē Krasovickis.
Uz jautājumu, kas bija bankas kraha cēlonis, Krasovickis atbild, ka "Parex", tāpat kā citas bankas, sēdēja uz vērtspapīru, kurus neviens nepirka, "likviditātes spilvena". Citās valstīs valdība svarīgās bankas atbalstīja ar naudu un galvojumiem, bet Latvijai nebija tādas iespējas un vēlmes. "Ja mēs tolaik būtu eirozonā, tad ECB atbalstītu "Parex" likviditāti. Runa bija par pāris mēnešiem... Jūs droši vien atceraties, kā Zviedrijas, Dānijas un Somijas valdības atbalstīja savas bankas un zīmolus Latvijā," stāsta Krasovickis.
Līdztekus globālās finanšu krīzes ietekmei cits būtisks faktors bija zviedru banku ekspansīvā politika hipotekāro kredītu izsniegšanā. Ja pāris gadus pirms krīzes šie kredītportfeļi viņiem bija tādi paši kā "Parex bankā", tad 2008. gada vidū šis kredītportfelis, piemēram, "Swedbank" bija trīsreiz lielāks nekā "Parex".
"Šajā ziņā mēs nebijām pat lielāko hipotekāro kreditoru trijniekā, lai gan mums bija vislielākais noguldījumu apjoms," norāda Krasovickis, piebilstot, ka tad pēkšņi zviedru bankas krasi apturēja šādu kredītu izsniegšanu. Tas radīja milzu problēmas attīstītājiem: nevarēja pārdot jau uzbūvēto.
Bijušais baņķieris arī norāda, ka sākās domino efekts: "attīstītāji nespēja apkalpot kredītus un saņemt jaunus. Tolaik parādījās arī daudzi pašdarbnieciski nekustamā īpašuma attīstības "speciālisti", kas cerēja uz vieglu peļņu, jo līdz tam cenas tikai auga. Arī viņi nespēja apkalpot kredītus. Celtniekiem nebija pasūtījumu, bezdarbs palielinājās, ģimenes nespēja maksāt hipotekāros kredītus. Tas viss tiešā veidā ietekmēja visu banku kredītportfeļu kvalitāti."
Tas, ka krīzes iemesls bija "Parex", ir daudziem izdevīgs mīts, uzskata Krasovickis, paskaidrojot, ka īstais krīzes cēlonis Latvijā bija pasaules krīze un Latvijas ekonomikas pārkaršana, kā rezultātā 2009. gadā IKP samazinājās par gandrīz 20%. Otrs iemesls bijis pārmērīga kreditēšana, jo izsniegto kredītu apjoms neatbilda reālajam ekonomikas stāvoklim, iedzīvotāju ienākumiem un, jo īpaši, uzkrājumu līmenim.
Visu laiku, kā sacīja Krasovickis, tiek pieņemts, ka starptautiskais kredīts Latvijai bija nepieciešams tikai "Parex" problēmu atrisināšanai. Faktiski lielākā daļa kredīta tika tērēta budžeta deficīta segšanai valsts kārtējiem izdevumiem. Ja to nedarītu, bezdarba līmenis būtu vēl augstāks un attiecīgi – banku zaudējumi būtu proporcionāli lielāki. Klientu maksātspēja ir svarīgākais kredītportfeļa kvalitātes vērtēšanas faktors.
Intervijā Krasovickis atklāj, ka dažus mēnešus pirms nacionalizācijas īpašniekiem tika piedāvāts pārdot bankas akcijas par summu, kas pārsniedz pusmiljardu latu. Visu interviju lasiet portālā "Delfi" tuvākajā laikā.
