Svešie dārgumi – kā Anglija un PSRS cīkstējās par Latvijas zeltu  (737)

Portāls "Delfi" ielūkojas nule kā klajā iznākušajā grāmatā "Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā Baltijas jautājums (1940–1988) 2. sējums", kuras autori ir vēsturnieki Antonijs Zunda un Inesis Feldmanis. Grāmatā detalizēti aplūkots jautājums par Latvijas Republikas zelta depozīta vēsturi Lielbritānijā, jo tur atradās lielākā daļa no visa Latvijas zelta.

Pēc līguma noslēgšanas ar Padomju Savienību par abu valstu savstarpējām finansiālajām pretenzijām, Lielbritānija pārdeva Latvijai, Igaunijai un Lietuvai piederošo zeltu un ar to nosedza zaudējumus, ko britu pilsoņiem Baltijas valstu okupācijas rezultātā 1940. gadā bija nodarījusi PSRS. Tāpat Latvijas un pārējo Baltijas valstu zelta depozīts Lielbritānijā un cīkstēšanās par to ar Padomju Savienību vairāk ne kā 20 gadu garumā bija būtiskā Anglijas Baltijas politikas sastāvdaļa, portālam "Delfi" stāsta Zunda.

"Nedz ASV, nedz Francija, nedz Šveice neko tamlīdzīgu ar Latvijas zelta depozītu, kas bija noguldīts šo valstu bankās neizdarīja. Tās šo zeltu nepārdeva un arī neatdeva PSRS. Šīs valstis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atdeva mums Latvijas brīvvalsts laikā noguldīto zeltu," rezumē Zunda.

Padomju ekonomists Aleksandrs Leits ir aprēķinājis ārzemēs deponēto Latvijas zelta svaru pirmskara periodā: Lielbritānijas Bankā glabājās 6554,124 kilogrami, Federālajā rezervju bankā Ņujorkā — 3048,119 kilogrami, Francijas bankā — 999,952 kilogrami, Starptautisko maksājumu bankā Šveicē — 5,022 kilogrami. Tātad ārzemju bankās glabājās vairāk nekā 10 tonnas Latvijas zelta.

Padomju režīms Latvijā uzreiz sagrāba ap 1615 kilogramiem zelta un kā memuāros atzīmē Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve, pēc PSRS valdības rīkojuma naktī no 1940. gada 12. jūlija uz 13. jūliju izlaupīja Latvijas Banku un aizveda uz Maskavu visu tur esošo zeltu, sudrabu un ārvalstu valūtu. Padomju valdība to motivēja ar slepenu informāciju, ka "Latvijas buržuji un fašisti gatavojas izlaupīt Latvijas Banku". Bija arī skaidrojums, ka PSRS pievāca Latvijas zeltu kā samaksu par 1000 traktoriem, ko Josifs Staļins bija apsolījis latviešu zemniekiem. Padomju Savienības ieceltais kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis savukārt apgalvoja, ka aizves­tais zelts esot samaksa par smagajiem ieročiem, ko PSRS novietojusi Liepājā, Irbes jūras šaurumā un Bolderājā. Vēsturiskajā literatūrā figurē arī versija, ka Augusta Kirhenšteina valdība pēc PSRS sūtniecības Rīgā pieprasījuma gluži vienkārši atdeva Latvijas Bankā esošas vērtības PSRS Valsts bankai.

1940. gada 13. jūlijā, kad Latvijā vēl nebija notikušas Saeimas vēlēšanas un tā formāli skaitījās neatkarīga valsts, Lielbritānijas Bankai Londonā tika pieprasīts pārskaitīt uz PSRS Valsts banku triju Baltijas valstu zeltu un ārvalstu valūtu. Padomju valdība angļiem apgalvoja, ka tā esot nopirkusi Baltijas valstu zeltu. Pēc padomju finansistu aprēķiniem, Lielbritānijas Bankā glabājās 210 720 unces (6554 kilogrami) Latvijas Bankas, 154 755 unces Igaunijas un 94 000 unces Lietuvas Bankas zelta. Britu valdība šādas PSRS prasības ignorēja un gribēja Baltijas valstu zeltu paturēt savā kontrolē, tādējādi cerot kompensēt savu pilsoņu zaudējumus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Lielbritānija cerēja, ka Baltijas valstu zeltu varētu izmantot kā argumentu arī strīdā ar PSRS par padomju valdības nodarītajiem zaudējumiem britu pilsoņiem, laužot divdesmitajos un trīsdesmitajos gados noslēgtos abu valstu līgumus.

Jauns akcents britu politikā Baltijas valstu zelta piederības jautājumā iezīmējās 1941. gada jūlijā, kad Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja na­cistiskā Vācija. Tas Lielbritānijas valdībai radīja iespēju pakļaut bloķētos Baltijas valstu līdzekļus speciālam likumam par tā īpašuma pārvaldīšanu, kurš atrodas ienaidnieka ieņemtajā teritorijā. Baltijas valstu īpašumi Lielbritānijā nonāca īpašas valdības iestādes — "The Custodian of Enemy Property" (Ienaidnieka īpašumu pārzinis) — pārziņā. Britu valdība tagad juridiski varēja deponēt šos īpašumus līdz tam laikam, kad izbeidzas karastāvoklis un ir iespējams noskaidrot likumīgos īpašniekus vai arī rīkoties ar šo īpašumu pēc valdības īpaša norādījuma.

Lielbritānija tādējādi neuzskatīja Baltijas valstis par savām ienaidniecēm, bet tikai atzina to faktisko stāvokli, proti, nespēju brīvi rīkoties un pakļaušanos Vācijas okupācijas varai. Kara laikā britu kreditori no "Bond and Share Society" prasīja valdībai, lai tā sadala bloķētos Baltijas valstu līdzekļus. Britu val­dība to neizdarīja, aizbildinoties ar juridiskiem un finansiāliem argu­mentiem.

Kad 1945. gadā karš beidzās un Latviju, Lietuvu un Igauniju atkal okupēja PSRS, Baltijas valstu līdzekļu juridiskais statuss Lielbritānijā netika mainīts, jo tā britu valdībai bija izdevīgāk kontrolēt šo līdzekļu tālāko likteni. Nepārtraukti tika atgādināts, ka Baltijas valstīs īstenotās PSRS politikas dēļ Lielbritānija bija cietusi finansiālus zaudē­jumus, un tā vēlējās paturēt šo valstu īpašumus kā ķīlu, lai panāktu kom­pensācijas. Lielbritānijas likumdošana noteica, ka britu kreditoriem Baltijas valstu apķīlātais zelts nevar tikt sadalīts bez īpaša likuma pieņem­šanas. Lielbritānija arī dejure neatzina PSRS veikto okupāciju, tādējādi bloķējot Padomju Savienības tiesības uz Baltijas valstu īpašumu. Jau sākot ar 1940. gada vasaru, britu valdība sāka sarunas ar PSRS par abu pušu savstarpējo finansiālo pretenziju nokārtošanu.

1950. gadā Klementa Etlija leiboristu valdība izstrādāja likumu par ārvalstu kompensācijām, kas noteica atlīdzību tiem britu pilsoņiem, kuriem ko­munistiskās valdības Austrumeiropā atsavinājušas īpašumu vai radījušas cita veida finansiālus zaudējumus. Pēc likuma apstiprināšanas parlamentā Lielbritānijā aktivizējās Parādzīmju turētāju asociācija. Bet tas nekādus reālus rezultātus nedeva.

1951. gada oktobrī parlamenta vēlēšanās Liel­britānijā uzvarēja Konservatīvo partija, kas atlīdzību pieviltajiem britu kreditoriem nesolīja. Šajā laikā, par spīti abu pušu nepiekāpīgajai pozī­cijai, Lielbritānijas un PSRS sarunas par finansiālo pretenziju noregu­lējumu turpinājās. Baltijas valstu zelta jautājums visu laiku bija to centrā. 1959. gadā britu valdība nodibināja īpašu Ārzemju kompensāciju komisiju ar mērķi reģistrēt visas britu pilsoņu finansiālās prasības pret Baltijas valstīm, proti, pret Padomju Savienību. Līdzīgu procesu veica arī Pa­domju Savienība, kas savās pretenzijās iekļāva prasību pēc Latvijas, Lie­tuvas un Igaunijas zelta.

Progresu Lielbritānijas un PSRS sarunās kavēja britu prasība iekļaut abpusējās pretenzijās visus Lielbritānijas pilsoņu zaudējumus jau no ca­riskās Krievijas laika. Padomju Savienība šādu pieeju noraidīja. Beidzot 1959. gadā tika panākta vienošanās, ka kompensāciju sarunās ietvers pra­sības, kas attiecināmas uz laikposmu pēc 1939. gada 1. janvāra. Britu val­dībai vajadzēja atteikties no prasības par Igaunijai 1927. gadā piešķirtā aizņēmuma banku un valūtas reformai, Rīgai 1913. gadā un Viļņai 1931. gadā dotā aizņēmuma atgūšanas.

Trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs ir atklājis, ka Rīgas obligāciju parāda summa bija 760 000 mār­ciņu, Igaunijas aizņēmums — 588 000 mārciņu, bet Viļņas kredīts — 376 000 mārciņu. Kopumā 1966. gadā, tāpat kā iepriekšējos gados, turpinājās sarežģī­tas un neauglīgas abu valstu delegāciju apspriedes par savstarpējām finansiālajām prasībām. Lielbritānija vēlējās saņemt no Padomju Savienī­bas apmēram 15 miljonus mārciņu, bet otras puses prasības bija tuvu 10 miljoniem. Lielbritānija un Padomju Savienība apmainījās ar papildi­nātajiem īpašumu sarakstiem, ko pēc tam vai nu pilnībā noraidīja, vai arī apstrīdēja to vērtību.

Šķita, ka sarunas nonākušas pilnīgā strupceļā. Gada nogalē "Weekend Telegraph" tika publicēts raksts, kurā Baltijas valstu vēst­niecības Londonā tika nosauktas par neesošo valstu, proti, "spoku", pār­stāvniecībām. Raksta autore Džīna Ričardsone (Richardson) pauda domei, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātu darbība ir bezcerīga, un uzsvēra, ka Lielbritānijas Bankā joprojām ir iesaldēti apmēram 6 mil­joni mārciņu šo valstu līdzekļu. Minētais trimdas vēsturnieks I. Kažociņš, novērtējot šāda raksta parādīšanos, atzina, ka ar tā palīdzību laikraksts mēģināja noskaņot britu sabiedrību pret Baltijas valstīm un izdarīt spie­dienu uz valdību. Laikraksts it kā netieši aicināja uz lielāku elastību saru­nās ar PSRS un konkrētu rezultātu sasniegšanu.

Baltijas valstu pārstāv­jiem laikrakstā The Daily Telegraph savukārt izdevās atbildēt ar pretrakstu. Tajā bija akcentēts Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas fakts un at­zīmētas šo tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Baltijas valstu sūtņi uzsvēra likumības ievērošanas nepieciešamību starptautiskajās attiecības.

Laikā no 1967. gada 6. februāra līdz 12. februārim Lielbritānijā viesojās Padomju Savienības Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. Vizītes ietvaros notika abu valstu sarunas par ekonomiskiem un politis­kiem jautājumiem. Britu premjers Harolds Vilsons bija ieinteresēts paplašināt tirdznieciskos sakarus ar PSRS un panākt atbalstu savam plānam par Lielbritānijas starpniecību Vjetnamas kara izbeigšanā un konflikta poli­tiskā noregulēšanā.

Vilsonam neizdevās iegūt PSRS labvēlību savām iecerēm. Tikšanās laikā ar Padomju Savienības valdības vadītāju tika pār­runāts jautājums par abu valstu finansiālajām pretenzijām. Sarunās tika panākta principiāla vienošanās, kas apmierināja gan Lielbritāniju, gan PSRS. Tika parakstīts abu valstu kopīgs komunikē. Padomju Savienība atļāva Lielbritānijas valdībai pārdot Baltijas valstu zelta krājumus, kas kopš 1940. gada jūlija bija nobloķēti Lielbritānijas Bankā. Lielbritānijas un Padomju Savienības vienošanos publiskoja 12. februārī. Šajā laikā abas valstis pamatos akceptēja īpašā līguma nosacījumus, ko parakstīja gadu vēlāk (1968. gada 5. janvārī). 1967. gada 12. februāra vienošanās ar PSRS noteica, ka abas puses atsakās no savstarpējām finansiālām pretenzijām, uzskatot tās par dzēs­tām.

Padomju Savienība piekrita, ka Lielbritānijas valdība savām vajadzī­bām izmanto Lielbritānijas Bankā bloķēto Baltijas valstu zeltu 6 miljonu mārciņu vērtībā. Lielbritānijai no šiem līdzekļiem 500 tūkstošus mārciņu bija jānodod Padomju Savienībai. Tā savukārt bija tiesīga par šo summu iepirkt Lielbritānijā plaša patēriņa preces britu un padomju savstarpējā tirdzniecības līguma ietvaros.319 Vienošanās arī noteica, ka Lielbritānija un PSRS atsakās no abpu­sējām pretenzijām ne vien Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet arī tādēvēta­ jās atdotajās teritorijās — Čehoslovākijā, Polijā, Rumānijā, kā arī Mēmelē un Viļņā.

Dokumenta 3. punkts noteica, ka atteikšanās no pretenzijām aptver visus īpašuma veidus, arī individuālo īpašumu. Lielbritānija un PSRS vienojās, ka līdzekļu sadali kā vienā, tā otrā pusē kārto attiecīgā valdība no tiem bloķētajiem vai atsavinātajiem līdzekļiem, kas ir to kontrolē­tajā teritorijā. Faktiski tas nozīmēja, ka pēc 500 tūkstošu mārciņu nodo­šanas Padomju Savienībai Lielbritānijas valdība ieguva apmēram 6 miljo­nus mārciņu. Tā varēja šos līdzekļus sadalīt personām un uzņēmumiem, kam pienācās atlīdzība vai nu par Baltijas valstīs zaudētiem īpašumiem, vai arī par Ļenas un Tetjuhes uzņēmumos ieguldītajiem līdzekļiem. Vilsons ļoti lepojās par panākto vienošanos ar Padomju Savie­nību, un britu parlamenta Apakšnamā to novērtēja kā lielu panākumu.

Lai gan baltiešu trimdas organizācijas protestēja, Vilsona valdība 1967. gada vasarā turpināja risināt Baltijas valstu zelta jautājumu. Bija nolemts, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai piederošā zelta pārņemšana Lielbritānijas valdības pārziņā notiks, pamatojoties uz īpašu likumu. Bet šāda likumprojekta sagatavošanai un pieņemšanai abās parlamenta palātās bija nepieciešams ilgāks laiks. Lai to nezaudētu, Vilsons nolēma riskēt un pieņēma lēmumu pārdot Baltijas valstu zeltu pirms likuma pieņemšanas. Vilsons cerēja uz Leiboristu partijas deputātu vairākuma atbalstu parla­mentā. Baltijas valstu zelta depozītu pārdeva 29. jūnijā par 5 803 122 mār­ciņām. Parlaments par šo darījumu netika informēts.

Līdzekļus, ko Lielbritānijas valdība ieguva, pārdodot Baltijas valstu zeltu, noguldīja bankā sevišķā valdības kontā, lai gūtu depozīta noguldī­juma procentu ienākumus. Padomju Savienībai, kā to noteica 1967. gada 12. februāra vienošanās, no šā konta atvēlēja pusmiljonu mārciņu. Tā ka faktiski nekāda Baltijas valstu līdzekļu nodošana PSRS nebija notikusi. Lielāko daļu iegūtās naudas britu valdība sadalīja tiem pilsoņiem, kuri bija cietuši finansiālus zaudējumus Baltijas valstīs.

Laikam zinādams valdības lēmumu, opozīcijas deputāts T. Bīmišs 28. novembrī jautāja Tirdzniecības pārvaldes prezidentam, kāds ir Lielbritānijas Bankā noguldītā baltiešu zelta svars un tā pašreizējā vērtība. Pārvaldes viceprezidents Džordžs Dārlings (Darling) paskaid­roja, ka zelta depozīta svars ir 460 220 unces. Viņš arī atklāja, ka zelts ir pārdots un iegūtā nauda — 5 803 122 mārciņas un 13 šiliņi — ieguldīta Finanšu ministrijas vērtspapīros. Šis darījums neilgā laikposmā (apmē­ram četros mēnešos) ir devis jau 80 tūkstošus mārciņu ienākumu.

Vēsturnieks Kažociņš norāda, ka Baltijas valstu trimdas organizā­ciju cīņa pret zelta izsaimniekošanu un tā daļas nodošanu Padomju Sa­vienībai turpinājās vairāk nekā četrus gadus. Šīs pūles nebija veltīgas. Lielbritānijas parlamenta, valdības un preses uzmanība ilgu laiku bija pievērsta ne vien zelta problēmai, bet arī Baltijas valstu liktenim. Baltijas valstu zelta stieņi ar visām īpašuma zīmēm palika Lielbritānijas Bankā, jo valdība tieši tai pārdeva Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta depozītu.

Apmēram pēc 20 gadiem sākās atmoda Baltijas valstīs un piepildījās tas, ko atsevišķi britu parlamenta deputāti bija paredzējuši. Baltijas tautas pieprasīja sev neatkarību. Lielbritānijas sabiedriskā doma nebija aizmir­susi 1968.–1969. gada darījumu ar Padomju Savienību. 1988. gada 1. de­cembrī laikrakstā The Independent parādījās Antonija Bevina (Bewin) raksts, kurā tika atgādināts britu un padomju darījums ar Baltijas valstu zeltu. Raksta autors citēja konservatīvo partijas parlamenta deputāta Robina Maksvela­Hislopa (Maxwell-Hyslop) domu, ka Lielbritānijai jaunajā situācijā jāpieprasa no PSRS līdera Mihaila Gorbačova 1969. gada zelta darījuma atmaksa.

Lielbritānijas valdībai atteikuma gadījumā jā­rezervē pietiekams daudzums zelta, lai varētu Baltijas valstīm atlīdzināt savu parādu.1990. gada 8. maijā deputāts Džeimss V. Spaisers Lielbritā­nijas parlamentā uzstājās ar runu, kas bija veltīta Baltijas valstu vēsturei. Tajā viņš vērtēja arī Lielbritānijas un PSRS darījumu ar Baltijas valstu zeltu. Spaisers atzina, ka britu valdība bija rīkojusies nepareizi. Tai nebija juridisku tiesību nodot Padomju Savienībai daļu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta depozīta vērtības.

Britu parlamenta deputāts aicināja premjerministri Mārgaritu Tečeri pārbaudīt dokumentus, kas attiecas uz šo nelikumīgo darījumu, un vērst lietu par labu Baltijas val­stīm. Atbildot uz deputāta kritiku, ārlietu ministra vietnieks Viljams Voldgreivs paziņoja, ka nekas neliedz jebkurai neatkarīgai Baltijas republikai kādreiz nākotnē vērsties pie britu valdības ar pieprasī­jumu šajā jautājumā. Prasītājai valstij būtu jāpierāda, ka tā ir pirmskara valsts tiesību mantiniece.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā un Baltijas valstu reā­las neatkarības atgūšanas veidojās arī jauna situācija bēdīgi slavenajā zelta lietā. Diskusija britu presē par šo jautājumu kļuva visai aktuāla, it īpaši pēc tam, kad 27. augustā Lielbritānija atzina visu triju Baltijas valstu neatka­rību. Problēmu vēl vairāk intensificēja Francijas ārlietu ministra Rolāna Dimā paziņojums vizītes laikā Viļņā 1991. gada 30. augustā, ka viņa valdība gatavojas atdot Lietuvai pirmskara periodā noguldīto zeltu apmēram 15 miljonu mārciņu vērtībā. Britu presē atskanēja aicinājumi Lielbritānijas valdībai sekot Francijas piemēram. "The Times" šajā laikā rak­stīja, ka visas trīs Baltijas valstis atguvušas neatkarību un nu ir suverēnas valstis.

Tām ļoti nepieciešamas zelta rezerves, kuras pirms kara bija nogul­dītas Lielbritānijas Bankā. Britu premjeram Džonam Meidžoram šajā situācijā nevajadzētu vilcināties, bet, labojot iepriekšējo valdību kļūdu, nokārtot šo problēmu.350 1991. gada 26. septembrī Lielbritānijas Ārlietu ministrija aicināja Latvijas valdību nosūtīt uz Londonu savas valsts pārstāvi, lai sāktu saru­nas par abu valstu finansiālo jautājumu, tostarp zelta depozīta problēmas atrisināšanu.

Sarunas ar Latviju tika sāktas 8. novembrī un turpinājās apmēram gadu. Savukārt Francijas Banka 22. novembrī atdeva Latvijas Bankai 50 gadus glabāto zeltu. Gada beigās "Financial Times" parādījās informācija, ka pirms Otrā pasaules kara trīs Baltijas valstis Lielbritānijas Bankā bija noguldījušas 460 223 unces zeltu (ap 14,3 tonnām). No tām Latvijai piederēja 210 720 unces, Igaunijai — 154 755, bet Lietuvai — 94 748.351 Britu parlamenta deputātu un preses aktivitātes spieda Lielbritānijas valdību ātri rīkoties. 1992. gada 22. janvārī valdība parlamentā paziņoja, ka atdos katrai Baltijas valstij tādu zelta daudzumu, kas būs līdzvērtīgs 1940.gadā noguldītajam.

Premjers Meidžors savukārt izteicās, ka konservatīvo valdība ar prieku izlabos kļūdu, ko savulaik pieļāva leibo­risti, pārdodot šo zeltu.

1993. gada 19. martā tika parakstīts Latvijas un Apvienotās Karalistes līgums par to, ka britu valdība nodos Latvijas Bankai 210 719,919 unces zelta. Līgums noteica, ka tādējādi ir nokārtotas visas pretenzijas saistībā ar Latvijas Republikas pirmskara zelta depozītu Lielbritānijas Bankā.

Abas valstis apņēmās privāta rakstura pretenzijas atrisināt atbilstoši katras valsts likumdošanai. 1993. gada 31. martā Lielbritānijas Banka izpildīja līgumā paredzētās saistības un nodeva zeltu Latvijas Bankai. Faktiski zelta stieņi palika Londonā. Tādā veidā Latvija atguva 1940. gada okupācijas dēļ zaudēto valsts īpašumu Lielbritānijā. Bija noslēgusies Latvijas zelta epopeja vairāk nekā 50 gadu garumā. "Associated Press" šajā laikā rakstīja, ka Lielbritānijas Bankas atdotā summa Latvijai ir 70 miljoni dolāru.