Eipurs uzsvēra, ka grupas “VIVA” albuma izdevējs — studija “MIX” — pati atbild par savu pārkāpumu, jo nav ievērojis Latvijas Republikas likuma “ Par autortiesībām un blakustiesībām” 34. pantu, kurā teikts: “Ja licencē nav noteikts citādi, licence nedod tiesības uz darba pārveidošanu.” Atļauju tulkot dziesmas AKKA/LAA nav devusi, vēlreiz uzsvēra Eipurs.
“Vēlreiz atkārtošu: aģentūra izsniedz licences tikai autoru muzikālo darbu mehāniskai reproducēšanai kasetēs un kompaktdiskos. Mehāniskās reproducēšanas tiesības nav tulkošanas tiesības, un atļauju tulkošanai nekad negādā autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kāda ir AKKA/LAA”, apgalvo Eipurs.
Licence darbu tulkošanai jāpanāk pašai izdevniecībai, turpretī kontroli un konfiscēšanu veic valstiskas organizācijas, tostarp policija.
Atbildot uz autoru darbu izdevniecības “MicRec” direktora Guntara Rača pausto, ka albums, lai arī ar anulētu licenci, vēl joprojām ir atrodams mūzikas veikalu plauktos, Eipurs atzina, ka grupas “VIVA” licence darbu mehāniskai reproducēšanai ir anulēta, savukārt kasetes izņemšana no pārdošanas attiecas uz studiju “MIX”.
Kā Račs iepriekš informēja presi, AKKA/LAA ziņojusi Ziemeļvalstu Autortiesību aģentūrai (NCB), ka incidentā starp AKKA/LAA un studiju “MIX” vainīgi albuma izdevēji, kuri, pieprasot licenci, nav iesnieguši pilnīgu informāciju. “Ir labi saprotama šī vēlēšanās visu atbildību uzlikt producentu pleciem, taču — kā gan būtu jāsaprot AKKA/LAA atlīdzības iekasēšana par šo licenci? Kam tad bija domāts pārskaitīt naudu? Kāpēc gan būtu vainojams producents, kurš lūdzis atļauju veikt albuma izdošanu, samaksājis naudu un saņēmis licenci?” jautāja Račs.
Kā iepriekš norādīja Račs, AKKA/LAA “pat ir pamanījusies paziņot”, ka nemaz nav tiesīga iekasēt atlīdzību par ārvalstu autoru darbu mehānisko pavairošanu kasetēs un kompaktdiskos. Šādā situācijā vēl jo interesantāks šķiet fakts, ka jau kopš 1997. gada šāda atlīdzība tomēr ir tikusi iekasēta.
Par to liecina fakts, ka katru gadu neliela naudas summa no iekasētās naudas tiek pārskaitīta uz NCB. To apliecina arī NCB, STIM un “EMI Music Publishing” sniegtā informācija.
Piemēram, “EMI Music Publishing”, kas ir otra lielākā autoru darbu izdevniecība pasaulē, autori 1997. gadā no Latvijas saņēmuši 516 zviedru kronas jeb aptuveni Ls 36 par mehāniskajiem ierakstiem — kasetēm un kompaktdiskiem un 21 967 zviedru kronas jeb aptuveni Ls 1537,69 par publisko izpildījumu — radio, televīzijā, kafejnīcās, koncertos u. c., stāstīja Račs.
Kā informēja Račs, 1997. gadā no radiostacijām vien AKKA/LAA iekasēja Ls 94 946, bet no televīzijām — Ls 85 091. “Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas radiostacijas un arī televīzijas galvenokārt izmanto Rietumu mūzikas ierakstus,” apgalvoja Račs.
Šim pārmetumam Eipurs pretī lika faktu, ka ar NCB līgums tika noslēgts tikai šogad, tātad neesot pamata pārmest aģentūrai AKKA/LAA, ka tā iepriekšējos gados nav pārskaitījusi NCB naudu.
“Aģentūra atbild saviem partneriem 72 ārvalstu aģentūrās, katru gadu nosūtot bilances autoratlīdzību un tās sadales atšifrējumu. Zviedru organizācija STIM katru gadu sūta savu grāmatvedi, lai pārbaudītu dokumentāciju, un nevienai partnerorganizācijai ne reizi AKKA/LAA pastāvēšanas laikā nav bijis neviena pārmetuma,” apgalvoja Eipurs.
AKKA/LAA septembrī vienojās ar ziemeļvalstu kolēģiem, ka 2000. gadā organizēs kursus mūzikas izdevniecību darbiniekiem un citiem interesentiem, lai atkārtoti informētu par juridisko kārtību mūzikas ierakstīšanā un izplatīšanā, par pienākumiem un tiesībām.
Kā jau ziņots, autoru darbu izdevniecība “MicRec” novembra sākumā bija saņēmusi informāciju, ka grupas “ABBA” dziesmu izdevniecība “Universal Music Publishing” ir lūgusi NCB nosūtīt pretenziju autortiesību aģentūrai AKKA/LAA ar prasību izbeigt grupas “VIVA” albuma “Nāc man tuvāk!” pārdošanu Latvijā.