Dāvids Dārziņš ir Austrālijas latvietis, kurš piedalījies grāvēja „Matrix” filmēšanā un uzskata, ka gadu mijā piedzīvotais Kultūras ministres komandējuma skandāls Austrālijā novedis pie tā, ka citi politiķi ciemošanos šajā diasporā uztvers kā nopietnu politisku risku. Dārziņš ir viens no jūlija sākumā Rīgā plānotā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma dalībniekiem.
Kāds ir jūsu stāsts par nokļūšanu Austrālijā?
Vecāki devās bēgļu gaitās, bēgot no komunistiskā terora. Nonāca Vācijā. Tolaik ASV bija darbaspēka pieprasījums pēc vīriešiem ar mazām ģimenēm. Austrālijā bija citāda imigrācijas politika, tur bija lauki, kurus vajadzēja apkopt un kur vajadzēja skaitliski apjomīgu darbaspēku. Vienkārši runājot, tolaik Austrālijā bija pieprasījums pēc baltiem un strādīgiem cilvēkiem.
Pēc nonākšanas Austrālijā uzreiz bija jāsāk strādāt, tā bija tāda liela un putekļaina vieta, kurā ierodoties bija obligāti divus gadus jāstrādā tieši tas darbs, ko valsts piešķīra. Mans vectēvs bija izglītots inženieris, bet Austrālijā viņam vienkārši iedeva lāpstu un teica, lai palīdz rakt. Tie darbu vadītāji bija kļūdījušies grāvju rakšanas plānošanā, un mans vectēvs pieklājīgi uz to arī norādīja, ka slīpums grāvim bija neprecīzs, ūdens pa to raiti netecēšot. Tad nu drīz vien vectēvu pārcēla no lauka darbiem uz biroju. Vēlākos gados viņš šeit kā inženieris piedalījās vairākos lielos Austrālijas dambju celtniecības projektos.
Vecmātei nebija tik labi, viņas Latvijas juridisko izglītību neatzina. Arī otrai vecmātei, kura bija zobārstē, bija līdzīgs stāsts. Tante savukārt Latvijā bija laba bērnu ārste, bet Austrālijā savus gadus pavadīja slimnīcā kā apkopēja. Tas tāds skumjāks stāsts.
Piedzimāt Austrālijā?
Nu jau gandrīz pirms 50 gadiem...1963.gadā. Dzimis esmu Adelaidē, tur arī izskolojos vidusskolas gadus. Adelaidē iegūti arī mani bakalaura grādi jurisprudencē un tautsaimniecībā. Patiesībā vidusskolā mani vairāk interesēja matemātika un zinātnes, bet tiesības kaut kā tīri labi patika. Pēc studijām devos uz lielāku pilsētu, Adelaide ir aptuvena tāda lieluma kā Rīga, gribējās piedzīvot lielāku pilsētu, tāpēc pārcēlos uz Melburnu.
Tas saistīts arī ar labākām darba izredzēm. Iejutos brīvi, jo Melburnā jau pazinu cilvēkus no dažādiem latviešu pasākumiem un vasaras vidusskolas. Es uzaugu lielā un latviskā ģimenē.
Kāds ir jūsu biznesa veiksmes stāsts?
Melburnā sāku strādāt kā jauns māceklis vienā juristu firmā. Strādāju gan mazākās, gan lielākās juristu firmās. Galvenokārt kārtoju tīri komerciālu darbu. Nācās kārtot lielas nekustamā īpašuma lietas lielām apdrošināšanas kompānijām. Piemēram, piedalījos līgumu sastādīšanā, kad tirgus dalībnieki būvē lielos lielveikalus.
Tur arī katram mazajam veikaliņam īres līgums jāraksta, un es arī to darīju. Strādāju arī ar vietējo nodokļu lietām. Tai skaitā esmu strādājis ar baznīcām, var iedomāties, ka ar baznīcām nekad nekas nav vienkārši. Bet tas noteikti ir bijis ļoti interesants darbs. Vispār savas darba gaitas iesāku astoņdesmito gadu beigās.
Mums šeit deviņdesmito gadu sākumā bija krīze, tāda pati kā jums tikko bija. Tolaik daudzi advokāti bija bez darba, man laimējās nebūt bezdarbā. Bet tad nu.. vienkārši svīdu asinis, lai no darba neatlaistu.
Pirms saviem desmit gadiem aizgāju strādāt vienā mazā firmā, kur man bija apsolīts labs komerciāls darbs. Viens no firmas īpašniekiem bija ļoti ieinteresēts filmu industrijā. Tajā laukā viņš bija attīstījis labu praksi. Un tad nu arī es sāku ar viņu kopā to praksi attīstīt vēl tālāk. Tas ir interesants un sarežģīts darbs, kas prasa plašas jurista zināšanas filmu izplatīšanā, kā arī spēju izlemt kā rīkoties nestandarta vienreizējās situācijās.
Piemēram, interesanti par tiesībām uz filmām - tu pārdod kaut ko, kas vēl nav uzfilmēts. Tad par to naudu, kas kontā iegūta vai vēl tikai apsolīta, var pašu filmu uztaisīt. Sanāk tāda tukša gaisa tirdzniecība. Pēc visas šīs pieredzes tagad pašam ir savs bizness, kas nodarbojas ar tiesību jautājumiem.
Ko darījāt pie „Matrix" filmēšanas?
Strādāju pie otrās un trešās filmu izveides. Galvenokārt, man bija atbildība rūpēties par lokācijas vietu dokumentācijas kārtošanas lietām, kur un ko būtu iespējams filmēt. Plašāka pieredze man ir pie Austrālijas filmām un televīzijas programmām.
Kāpēc piedalāties Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā?
Par to man pastāstīja Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdis Jānis Kukainis. Viņš piedalījās organizēšanā, un man likās, ka tad tam jābūt labam un atbalstāmam pasākumam. Tad nu es pieteicos. Man liekas, būtiski arī, ka šīs foruma koncepcija saistās ar Latvijas ārējo tirgu saprašanu, kas man šķiet ļoti būtiski. Manuprāt, Latvijai šīs tirgus iespējas ir labāk jāsaprot, un man likās, ka forums šo izpratni palīdzēs iegūt.
Tas viss arī nav tikai altruistiski, proti, man ir vēlme redzēt, ka Latvijā paplašinās tirgus, tā ir arī mana iespēja nodibināt jaunus biznesa kontaktus. Ir taču vērtīgi, ja, nākot uz kādām jaunām vietām, pretī ir kādas drošas rokas, tad nu es šīs rokas juristu jomā varu piedāvāt Austrālijā.
Kas ir tas, ko ārzemju latvieši var sniegt Latvijai? Ko viņi var šeit ieguldīt?
Tas ir grūts jautājums, kas prasa smalkjūtīgu atbildi. Nevienam nepatīk, ka viņu pamāca...Forums būtu iespēja parādīt latviešiem, kādas ir ārzemju latviešu pieredzētās iespējas, tie, kuriem būs acis vaļā, tie šīs iespējas redzēs.
Tā ir tā pieredze, ko varu sniegt un pastāstīt, kā lietas notiek Austrālijā. Tas sniedz iespēju cilvēkiem izvēlēties, ka varbūt var pamēģināt to variantu, kas strādā Austrālijā.
Kas jums šķiet aktuālākais, kas šobrīd notiek Latvijā?
Domāju, ka ir svarīgi pievērst uzmanību cilvēku attieksmei pret valsti - man liekas, ka tā nav laba. Ja cilvēki gaida sliktu rezultātu, tad ir liela iespēja, ka viņi to arī saņems. To labi var novērot, dzīvojot Austrālijā un sekojot līdzi notikumiem Latvijā.
Maijā galējā lasījumā apstiprināja pilsonības likuma grozījumus, iekļaujot arī Austrāliju to valstu sarakstā, kuru iedzīvotāji var uzturēt dubultpilsonību. Jūs jūtat, ka latvieši Austrālijā šo iespēju aktīvi izmanto?
Pirmkārt, es esmu ļoti gandarīts, ka Saeima šādu lēmumu pieņēma. Pilsonības likums ir laikmetīgs un norāda uz lielu politisku ieguldījumu. Pieņemtais likums atzīst to faktu, ka mēs dzīvojam globālā pasaulē, saistīti ar rietumiem, kur dubultpilsonība ir vispārēja norma. Un šeit īpaši es gribētu pateikties cilvēkiem, kas ar likumu strādāja ar deputātu Čaklā kungu priekšgalā. Sākumā šajā sarakstā nebija Austrālijas, bet Čaklā kungs, Inese Lībiņa-Egnere un citi pie grozījumiem strādājošie mums solīja, ka viņi atradīs atrisinājumu, kā Austrāliju šajā sarakstā tomēr iekļaut, tas tika izdarīts.
Likuma grozījumi radīja vairākus dzīves atrisinājumus Austrālijas latviešiem. Runa nav tikai par to, ka mēs visi gribam tās Latvijas pases, runa ir par to, ka mēs negribējām, lai rodas plaisa sabiedrībā starp latviešiem Austrālijā.
Tagad latvieši, kuri šeit atbrauks sākt studijas, dzīvi vai laulību, un, kas pieņem Austrālijas pilsonību, nebūs spiesti uzdot savu Latvijas pilsonību. Tas palīdzēs gan mūsu, gan Latvijas sabiedrībā. Brauc šeit daudzi, piemēram, man sievas vadītājā Melburnas latviešu pamatskolā puse no skolotājām ir tikko kā atbraukušas no Latvijas.
Cik cilvēku to izmantos? Grūti minēt... jautājums, cik vispār šeit ir cilvēku, kuriem tādas tiesības ir. Minētu, ka pieteiksies labs bariņš, varbūt 1000.
Gadu mijā Latvijas Kultūras ministre bija Austrālijā. Brauciens nepalika nepamīts publiskajā vidē un izraisīja zināmu skandālu. Kāpēc, Jūsuprāt, Latvijā cilvēkus ministres brauciens uz Austrāliju tā saviļņoja?
Pirmkārt, šajā gadījumā man ir grūti saprast sūdzību pamatu. Tas taču ir viens garš brauciens. Tas ir kā tu brauktu vienā lēnā autobusā no Rīgas uz Romu. Tu tur sēdi kā tādā ieslodzījumā. Tas ir garš un brutāls pārbrauciens jebkuram. Un ir saprotams, ka ministre vēlējās atpūsties viesnīcā, neviens taču pēc tāda brauciena nedotos uz tikšanos saburzīts.
Tas, kas man šķiet svarīgi, ka latviešu valdībā cilvēki ir lietas kursā par visu, kas šeit Austrālijā notiek. Tas ir ļoti svarīgi, ja valdības cilvēks šeit atbrauc.
Varbūt cilvēki Latvijā nesaprata, ka, ja tu brauc divu nedēļu komandējumā uz Austrāliju, tad tu pavadi četras no 14 dienām pārbraucienos. Cilvēki to varbūt nav piedzīvojuši un tad sāka par to kritizēt ministri.
Taču ļoti būtiski, ka šis skandāls noveda pie tā, ka tagad mums no Austrālijas būs grūti uzrunāt citus politiķus, jo tie baidīsies no līdzīgiem skandāliem un spiediena. Tas tagad būs politiķiem jauns politisks risks - braukt pie Austrālijas latviešiem.
Man par šo ir žēl, jo Austrālijas latviešu sabiedrība daudz iegūst no valdības un citu izcilu latviešu apmeklējumiem.
Katrā gadījumā uzsveru vēlreiz, Kultūras ministres brauciens bija ļoti noderīgs un palīdzēja Latvijas valdībai sniegt padziļinātu ieskatu par mūsu diasporas dzīvi Austrālijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
