Foto: LETA
Latvijas meža resursu monitorings rāda, ka pieaugušo audžu apjoms jeb ekspluatācijas fonds ir desmit reižu lielāks nekā gadā nocirstais, intervijā laikrakstam "Latvijas Avīze" norāda Latvijas Valsts meža zinātnes institūta direktors Jurģis Jansons.

Viņš stāsta, ka saskaņā ar institūta datiem dzīvo koku koksnes pieaugums gadā ir 25 miljoni kubikmetru jeb par trim miljoniem kubikmetru lielāks, nekā tika prognozēts pirms tam. "Koksnes resursi Latvijā tiešām ir lieli, un ir liela arī mežu spēja ražot papildu koksni. Ja viss būtu nocirsts, kā dažkārt viens otrs melnā humora cienītājs apgalvo medijos, tad mūsu dati arī to parādītu," uzsver eksperts, norādōt, ka "turklāt mežs vēl pieaug klāt".

"Šī uzkrātā rezerve palielināta netiek, iespējams, tā pat nedaudz samazinās, bet tad valstij un sabiedrībai jādiskutē – cik liela augošu koku rezerve saimnieciskajos mežos vajadzīga un vai to var un vajag tērēt? Kam šo rezervi taupīt? Kam gatavoties? Karam vai valstiskās sistēmas maiņai? Padomju laikā Latvijā tika veidoti koksnes uzkrājumi gar ceļmalām stratēģiskajai rezervei kara gadījumā," stāsta Jansons.

Savukārt par jaunaudzēm dati vēl neesot apkopoti, tomēr sākotnējā informācija liecinot, ka "lēmumu pieņēmēji Latvijā ir pareizi uztvēruši agrīnās kopšanas cirtes un intensīvu jaunaudžu izretināšanu kā vissvarīgāko, izšķirošo ražīga meža veidošanas pasākumu, un to pamatoti pieprasa ar likumdošanu un veicina ar subsīdiju palīdzību".

"Galvenais, kas jāsaprot, – Latvijas mežsaimniecības galaprodukts ir zāģbaļķi," uzsver Janosns.

Viņš norāda, ka dabas draugu aplēses, ka gadā vidēji Latvijā nocērt 30 000 hektāru meža "liecina arī par to, ka gadā nocērtam simto daļu no visām meža platībām". "Ja Latvijas mežus veidotu tikai priede, šāda ciršanas intensitāte būtu mežkopju sapnis – vienmērīgi katru gadu nocirst simto daļu, zinot, ka pēc simts gadiem priedes atkal būs izaugušas. Ņemot vērā meža ražības uzlabošanas pasākumus, piemēram, progresīvo mežkopību vai meža selekciju, mežu koksnes krāja nākotnē būs vēl lielāka. Taču priežu meži Latvijā aizņem tikai trešdaļu. Apses mūsu pieņemto ciršanas vecumu sasniedz četrdesmit, bērzi auglīgajos mežos – septiņdesmit un egles – astoņdesmit gados. Tas nozīmē, ka mežu daļā, kuru veido bērzi un apses, ievērojot mežkopības principus, teorētiski cirsmu aprite varētu būt pat divreiz intensīvāka un ik gadus izcirstā platība – daudz lielāka," skaidro eksperts.

Viņš uzskata, ka "atsevišķu mediju kampaņa – "asmen's cērt, meži vaid" – ir mūsu nacionālās tautsaimniecības nozares un nacionālo mežsaimniecības uzņēmumu graušana". "Likumdevējiem iesniegts priekšlikums, ka Latvijas valsts mežu apsaimniekošanas plāni jāsaskaņo ar nevalstiskajām organizācijām. Iedomājieties, kas notiks, ja kāda cilvēku jeb interneta komentētāju grupa, kas uzskata, ka katram kokam ir aura un dvēsele un tā nociršana ir pielīdzināma slepkavībai, nodibinās nevalstisku organizāciju, ar kuru būs jāsaskaņo valsts saimniecisko mežu apsaimniekošanas plāni. Tad Latvijas tautsaimniecībā sāksies haoss," saka Jansons.

Eksperts atzīst, ka valsts mežos pēdējos gados lietotā mežsaimniecības plānošanas metode, ciršanu veicot plānošanas vienībās, "daļai sabiedrības vizuāli nepatīk". "Citiem vārdiem – sabiedrība labprātāk akceptē ierasto praksi, kad cirsmas ir izkliedētas meža masīvā. Taču no meža augšanas viedokļa ir vienalga, vai līdzīgas cirsmas meža masīvā izvietotas izklaidus vai plānotas netālu viena no otras," norāda Jansons, astzīstot – "kaut arī nacionāla uzņēmuma attīstība neapšaubāmi ir visas sabiedrības interesēs, meža apsaimniekošanā ir jārespektē arī citi sociālie aspekti".

Viņa personīgais viedoklis ir, ka atsevišķi meža ciršanas gadījumi, kas izsaukuši sabiedrības nepatiku, "ir nevis vispārēja prakse, bet gan kļūdainas plānošanas rezultāts reģionālā līmenī". "Jāatceras, ka Latvijā meža ainava nav monotona, tā atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar cilvēku dzīves telpu, izņemot atsevišķus lielus mežu masīvus. Šā iemesla dēļ mehāniska cirsmu plānošanas pieeja neder," uzsver institūta vadītājs.

Eksperts arī norāda, ka meža zinātnieki kopumā Latvijas mežu veselību nevērtē kā sliktu un nesaskata pamatu lielām bažām. "Šobrīd pie Garkalnes egļu mūķeņu kāpuri nograuž priežu skujas. Bet šā kaitēkļa savairošanās nekādā veidā nav saistīta ne ar mežsaimniecību, ne koku ciršanu – tā vienkārši sagadījies, ka kukaiņi šajā apvidū savairojušies, šī nav pirmā reize. Priedes atkal atkopsies, skujas ataugs, par to nevajadzētu baidīties,"stāsta Jansons.

Viņš atzīst, ka Latvijā ir problēmas ar vidēja vecuma egļu audzēm, tās pastiprināti kalst. Bet tā notiekot arī citur pasaulē, piemēram, Polijā, Zviedrijā un Lietuvā. "Pagaidām neviens tur neko nevar līdzēt, jo zinātniekiem pat nav īsti skaidrs, kāpēc egles nokalst," atzīst zinātnieks.

Papildus tam egļu audzēs esot izplatīta trupe, kas redzama tikai tad, kad koku nocērt. Līdzīgi arī apsēm, tās parasti sāk trupēt pēc trīsdesmit gadu vecuma. Pamatojoties uz pētījumiem, kuri apliecina apšu trupes izplatību, ir sagatavoti grozījumi Meža likumā, kas atļautu apses nocirst no trīsdesmit gadiem, cenšoties apsteigt trupes izplatību un atļaujot meža īpašniekiem iegūt ne tikai malku, bet arī lietkoksni. Taču ir viedokļi, kas apšu ciršanas vecuma samazināšanā saskata netiešus "mežu izciršanas" draudus, tādēļ Meža likuma grozījumu liktenis ir neskaidrs, skaidro Jansons.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!