Tā summārais dzimstības koeficients Latvijā pēdējos gados ir sasniedzis vērtību 1,74, tas ir vidējais bērnu skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā. Un pēc šī rādītāja apsteidzam abas pārējās Baltijas valstis, Lietuvā – 1,69, Igaunijā – 1,60. Labāka situācija dzimstības jomā ir tādās labklājības valstīs kā Zviedrija – 1,85, Dānija – 1,79, arī Īrija – 1,81 u.c.
Vērtējot situāciju pēc neatkarības atgūšanas, pirmie gadi dzimstības frontē bijuši ļoti sarežģīti. Salīdzinājumam, šis pats rādītājs 1997.-1998. gadā bija 1,1, un tas bija zemākais līmenis pēdējos 20 gados.
Nav šaubu, ka daļa no izskaidrojuma ir ekonomiska rakstura. “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš vērtē, ka straujais dzimstības kritums pēcpadomju ērā daļēji bija rezultāts dzīvesveida un vērtību sistēmas izmaiņām. Izveidojās priekšstats, ka ģimenei un bērniem laiks pienāk tad, kad jau ir nodrošināta labklājība, izveidota karjera utt. Savā ziņā riskanti, jo atlikšana var ieilgt. Taču dzimstības koeficienta kāpums pēdējā laikā liecina, ka vismaz daļā ģimeņu šie “atliktie” bērni tiešām ir nākuši pasaulē.
Turklāt kopš 2010. gada algu līmenis un darbavietu skaits ir audzis, bezdarbs ir samazinājies. Piemēram, Pierīgā algu fonds ir vairāk nekā divkāršojies, līdz ar to nepārsteidz, ka tieši šeit ir vislabākā demogrāfiskā situācija.
Kopā ar ekonomiku
Dzimstības rādītāji korelē ar IKP pie nosacījuma, ka attiecīga finansējuma daļa tiek novirzīta demogrāfijas jautājumu risināšanai, tomēr tie nav pilnīgi proporcionāli, ir daudz Eiropas valstu, kur situācija ir atšķirīga. “Latvijā pēdējos gados ir izdevies izcīnīt finansējuma pieaugumu dzimstības veicināšanai, ģimeņu atbalstam. Bez tā nebūtu panākts dzimstības pieaugums,” uzskata demogrāfs Ilmārs Mežs.
Vērtējot demogrāfijas statistiku Latvijā kopš 70. gadiem, nākas secināt, ka, piemēram, tāds rādītājs kā atražošanās (neto) koeficients tikai 80. gados bija sasniedzis vērtību 1. Šis rādītājs raksturo meiteņu skaitu, kuras caurmērā varētu piedzimt vienai sievietei un nodzīvot līdz vidējam mātes vecumam. Būtībā Latvijas teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem dabiska paaudžu nomaiņa lielākoties vienmēr ir bijis izaicinājums.
Mežs uzskata, ka šobrīd Latvijas iedzīvotāji tiešām atsaucas uz demogrāfijas politikas uzlabojumiem un cilvēki jūtas drošāki veidot ģimenes. Vienlaikus nākas atzīt, ka mēs kā valsts dzimstības jautājumiem pievērsāmies ļoti vēlu. Ja mēs valstiskā līmenī būtu sākuši par to visu domāt pirms 10 gadiem, Latvijā noteikti būtu līdzīga situācija kā Igaunijā, kur iedzīvotāju skaits pamatā vairs nesarūk. Protams, būtisku lomu nospēlēja krīze, kuras laikā daudzi iedzīvotāji aizbrauca uz ārzemēm. Piemēram, Igaunijā krīzes laikā valsts turpināja maksāt būtisku pabalstu par katru bērnu, un tādā veidā daudziem cilvēkiem bija iespēja pārlaist krīzes gadus, paliekot dzimtajā valstī.
Varam uzlabot vēl vairāk
Kā dzimstības rādītāji mainīsies turpmāk, lielā mērā ir atkarīgs no valsts atbalsta – vai tas būs augošs un regulārs. Liela nozīme ir arī sabiedrības atbalstam, lai varētu izcīnīt lielāku finansējumu no valsts. “Diez vai mēs pārsniegsim rādītāju 2,0 vērtībā, tomēr mēs varam tam tuvoties,” spriež Mežs.
Iespējams, dzimstību uzlabo arī cilvēku pārdomas par to, kādu vidi viņi vēlas veidot sev apkārt. Priekšstati par pensiju sistēmas nākotni nav ļoti optimistiski, arī iespējas veidot privātus uzkrājumus lielākajai daļai cilvēku nav spožas, tāpēc Strautiņš pieļauj, ka daļa cilvēku uztver lielāku bērnu skaitu arī kā papildu iespēju nodrošināt savu nākotni.
Pastāv arī nefinanšu jautājumi – cik bērnus ģimenē sabiedrība vēlas. Ir valstis un sabiedrības, kurās neatkarīgi no materiālo labumu daudzuma, ir iesakņojies noteikts standarts, cik bērnus ģimenē vajag. Mežs teic, ka Latvijā bieži vien ir novērojama duāla attieksme, no vienas puses, tiek runāts par to, ka nepieciešams uzlabot dzimstību, no otras, sabiedrības attieksme to neveicina. Jauniem cilvēkiem tiek teikts, ka vispirms jāpadomā par karjeru, ka vajag vispirms izklaidēties, un bērni to visu liegs. Piemēram, cik daudz vīriešu palīdz jaunajām māmiņām iekāpt sabiedriskajā transportā Latvijā? “Mēs Latvijā esam diezgan nejauka sabiedrība, nepalīdzam viens otram. Neesmu bijis valstī, kur sabiedrība būtu tik ignoranta pret apkārtējiem kā Latvijā,” atzīst Mežs. Kaut arī ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas – tagad vismaz var redzēt arī tēvus stumjam ratiņus – arī tēviem ir bērni, ne tikai mātēm. Izmaiņas sabiedrības uztverē ir sarežģīti veikt, tām vajadzētu būt ātrākām un lielākām.
