Pētījums: Korupcija veicina strauju, taču nekontrolējamu izaugsmi  (27)

Vienlaikus pētnieki norāda, ka korupcijas rosinātai ekonomikas izaugsmei pēkšņu problēmu gadījumā draud daudz dziļāks un ilgstošāks kritiens vai stagnācija, nekā valstīs, kur korupcija nepastāv.

Viens no galvenajiem pētījuma mērķiem ir bijis noskaidrot, kā dažāda veida "institūcijas" jeb noteiktas attiecību sistēmas starp sabiedrības dalībniekiem, tostarp uzņēmējiem un valdības pārstāvjiem ietekmē ekonomiku kopumā.

Ir skaidrs, ka ekonomika bez institūcijām vispār pastāvēt nevar, taču Lanta Pretčeta un Ērika Verkera pētījums norāda, ka kopējā valstu attīstība ir atkarīga no tā, cik šīs institūcijas jeb attiecības starp dažādiem subjektiem ir veselīgas.

Eiropas un ASV lēnā, bet kopumā tomēr stabilā izaugsme galvenokārt veidojusies, pateicoties spēcīgām un noteiktām institūcijām. Tajā pašā laikā korupcija var izsaukt strauju, pat visai ievērojamu izaugsmi. Šī likumsakarība pēc pētnieku domām esot labi novērojama valstīs, kuras ir bagātas ar derīgajiem izrakteņiem, bet vienlaikus nav spējušas izveidot stabilas un organizētas institūcijas, piemēram, Krievijā.

Ar korupcijas "palīdzību" strauji attīstīta ekonomika esot viegli ievainojama pret praktiski jebkādām tirgus pārmaiņām. Valstis, kurās tāda pastāv, atrodas tādā kā spirālveida attīstībā - katru ekonomisko lejupslīdi nomaina izaugsme, bet izaugsmi - lejupslīde, kā rezultātā labklājība tajās tā arī nekad neparādās.

Pati valsts, tās uzņēmēji un elite šādās valstīs var šķietami vadīt ekonomisko attīstību, tostarp izmantojot korupciju birokrātisko procedūru vietā, bet vēlāk par to dārgi maksāt.

Valstīs ar stingru likuma kārtību un demokrātisku struktūru īslaicīga ātra izaugsme noved pie tā, ka efektīvās un uz ilglaicīgu attīstību balstītās institūcijas pielāgojas un kļūst vēl labākas. Šajās valstīs redzama pozitīva savstarpējā attiecība starp institūciju attīstību, ekonomisko izaugsmi un labklājību.

Tajā pašā laikā valstīs, kurās nepastāv spēcīgas institūcijas, pozitīvs ekonomiskais izrāviens neveicina nekāda veida attīstību. Līdz ar to varot secināt, ka valstu vadītājiem ir tikai divas izvēles - attīstīt valstis ilgtermiņā vai ieslodzīt valstis nabadzībā.

Pētnieki norāda, ka pasaulē ir tikai daži piemēri, kad reiz ekonomikas problēmu ilgstoši vajātas valstis ekonomikas izaugsmes rezultātā spējušas attīstīt institūcijas, lai tādējādi nodrošinātu pašu valstu ilglaicīgu attīstību. Pavisam tādas esot deviņas - piecas no tām ir Eiropas valstis, kuras spēja strauji attīstīties pēc Otrā pasaules kara, kā arī Čīle, Japāna, Koreja un Izraēla.

Tiesa, lai notiktu korupcija, arī ir nepieciešamas kaut kādas neformālas institūcijas, taču tieši to neformālais formāts padara tās viegli gaistošas un neuzticamas. Līdz ar to arī izaugsme ir īslaicīga un beidzas līdz ar neformālo saistību pārtrūkšanu.

Savukārt stabilāku institūciju radīšanu tajās parasti bloķē valstis pārvaldošā elite, piemēram, neļaujot noteiktus nodokļu samazinājumus vai palielinājumus, kas kopumā sabiedrībai nāktu par labu, taču negatīvi ietekmētu viņus pašus.

Uzņēmēji un politiķi parasti uztraucas tikai par īstermiņa sasniegumiem - ceturkšņa izaugsmi vai apgrozījuma pieaugumu 5-10 tuvākajos gados, vienlaikus neredzot iespējas sasniegt daudz lielāku izaugsmi, ko varētu nodrošināt plānošana daudz ilgākā termiņā.

Tomēr vēsture skaidri pierādījusi, ka nav svarīgi, cik ātri aug valsts ekonomika īstermiņā, ja vien tā aug ilgtermiņā. Lielākā dala pasaules bagāto ekonomiku par tādām ir kļuvušas, jo to bagātība radusies ilgstošā un lēnā, bet vienlaikus stabilā izaugsmē.

Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā pārstāvētās valstis kopš 1870. gada caurmērā ir pieredzējušas aptuveni 2% iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu ik gadu. Tikmēr Somālijas IKP pieaugums ne reizi vien bijis mērāms ar divciparu skaitli, kas ievērojami pārsniedz pat bagāto Skandināvijas valstu izaugsmi, taču tās attīstība ir izteikti nestabila un neparedzama.

Turklāt, kā norāda zinātnieki, attīstīto valstu ekonomiku mūsdienu augšanas tempus esot bijis iespējams paredzēt arī pirms simts gadiem - tolaik tie bijuši gandrīz tādi paši kā patlaban. Piemēram, Dānijas ikgadējais IKP pieaugums no 1890. līdz 1915. gadam bija 1,93%, bet vidējais rādītājs no 1870. līdz 2003. gadam bija 1,94%.

Daļa no pašām nabadzīgākajām valstīm arī pieredz stabilu ilgtermiņa attīstību, taču tā ir tik niecīga, ka tā nepalīdz valstīm cīnīties ar nabadzību.

Tomēr, kā pierāda Dienvidkorejas piemērs, arī nabadzīgas valstis, ja vien tajās nav izplatīta korupcija, var kļūt turīgākas. Vēl 1960. gadā Dienvidkorejas IKP bija tāds pats kā Ugandai, taču 2005. gadā tas bija pielīdzināms Portugālei.

Turklāt pat stabilajām ekonomikām nav paredzama īsa un vidēja termiņa izaugsmes apmēri - tās desmit gadu periodā var augt ātri, bet vēlāk to ekonomikas atkal sastingt, kā tas, piemēram, notika nupat pieredzētās krīzes ietekmē ar Vāciju un Franciju. Līdz ar to, var secināt, ka, lai gan arī attīstīto valstu IKP var krist un kādā brīdī pat strauji pieaugt, to ilgtermiņa attīstība ir paredzama un ļoti smagi kritieni vai stagnācija to ekonomikām nedraud.

Zinātnieki ir centušies saprast, kas tad veido priekšnoteikumus stabilai izaugsmei, turklāt, kas nosaka, ka izaugsme ir ilgstoša.

Piemēram, skatoties ilgtermiņā, Ganas, Lielbritānijas, Vācijas un Kambodžas ekonomiku izaugsmes rādītāji ir līdzīgi. Taču kamēr Lielbritānijai šī izaugsme bijusi stabila, Gana piedzīvoja ārkārtīgi strauju izaugsmi starp 1962. un 1970. gadu, tad nelielu pacēlumu 70. gadu vidū, bet pēc tā - ekonomikas totālu sabrukumu un stagnāciju, kam jauna strauja izaugsme sekoja vien divdesmit gadus vēlāk.

Līdzīgi iespējams salīdzināt Vāciju un Kambodžu. Kamēr pirmajā IKP izaugsme bijusi nemainīgi 0-4% liela, Kambodžā 30% no laika pieredzēta recesija, 30% - strauja izaugsme, bet 0-4% robežās IKP audzis tikai 40% no visa laika.

Līdz ar iepriekš minētajām atšķirībām zinātnieki valstis iedala vairākās kategorijās:

Savstarpējā valstu salīdzināšana pētniekiem devusi iespēju saprast, ka izaugsmes apmēri nav saistīti ar fundamentāliem ekonomiskajiem faktoriem vai valsts iekārtu, piemēram, politiku, darba tirgu vai ražošanu.

Tāpat pētījuma laikā saprasts, ka no korupcijas brīva vide jeb stabilas institūcijas negarantē lielu izaugsmi ilgstošā laika periodā, bet tomēr garantē izaugsmi kopumā un novērš smagus kritienus, kādus pieredz valstis, kurās valda korupcija. Izaugsmes laikā attīstības valstis aug vidēji par 1,5% ātrāk nekā attīstītās valstis, bet krīzes gadījumā to ekonomika "krīt" par vidēji 2,23% ātrāk.

Līdz ar to zinātnieki uzskata, ka ir atraduši sakarību starp ātru izaugsmi un ekonomisko burbuļu veidošanos un to pēcāku plīšanu.

Laikā, kad demokrātiskā vērtības un liberālā ekonomika pasaulē kārtējo reizi tiek apšaubītas, zinātnieki norāda uz vēl kādu atklājumu - pastāv cieša saikne starp institūciju kvalitāti un valstu labklājību, bet ne starp institūciju kvalitāti un ekonomisko izaugsmi.

Piemēram, AAE institūciju kvalitāte vērtējama kā slikta, bet vēl pirms pieciem gadiem naftas valsts ekonomika piedzīvoja ārkārtīgu izaugsmi, bet patlaban ir teju apstājusies.

To savukārt var skaidrot ar demokrātijas trūkumu šajās zemēs - novērots, ka demokrātijas ir tās, kuras caurmērā aug stabili, kamēr autokrātijās un totalitārajās zemēs izaugsmes ātrumi var mainīties visai ievērojami un neparedzami. Līdz ar to var secināt, ka stabilās attiecības pastāv tieši demokrātiskajās sabiedrībās.

Līdz ar to pētnieki secina, ka, jo lielāka demokrātija pastāv sabiedrībā, jo mazāka ir korupcijas iespējamība un jo stabilāka ir ekonomiskā attīstība.