Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija trešdien trešajam lasījumam atbalstīja grozījumus Enerģētikas likumā, kas paredz noteikt enerģētiskās nabadzības definīciju.
Grozījumu mērķis ir ieviest prasības, kuras nosaka Eiropas Savienības enerģētikas sektora direktīvas.
Grozījumos definēts, ka enerģētiskā nabadzība ir mājsaimniecības lietotāja nespēja uzturēt mājoklī atbilstošu temperatūru vai izmantot energoapgādes komersantu sniegtos pakalpojumus, vai norēķināties par tiem zemas energoefektivitātes dēļ, vai tādēļ, ka maksai par šiem pakalpojumiem ir augsts īpatsvars mājsaimniecības ienākumos.
Enerģētiskās nabadzības skarta mājsaimniecība ir tāda mājsaimniecība, kurā dzīvojoša ģimene vai persona atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem: tai atbilstoši normatīvajiem aktiem par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu ir noteikta atbilstība trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas) statusam un vienlaikus tā atbilstoši normatīvajiem aktiem par sociālās palīdzības sniegšanu saņem dzīvokļa pabalstu; tai atbilstoši normatīvajiem aktiem par personas atzīšanu par tiesīgu īrēt sociālo dzīvokli ir nodrošināta dzīvesvieta sociālajā dzīvoklī.
Enerģētiskās nabadzības definīcija ieviešama ar nolūku apzināt un secīgi mazināt tās skarto mājsaimniecību skaitu ES, nosakot šādas mājsaimniecības kā prioritāras, īstenojot valsts vai pašvaldības energoefektivitātes atbalsta programmas, skaidro Ekonomikas ministrija (EM).
Šobrīd Latvijā atbalsts enerģētiskās nabadzības skartajām mājsaimniecībām ir galvenokārt pieejams pašvaldību nodrošinātās sociālās palīdzības ietvaros, teikts likumprojekta anotācijā.
Pašvaldībām nepieciešamības gadījumā jānodrošina garantētais minimālais ienākumu līmenis visām personām mājsaimniecībā, turklāt tās nodrošina dzīvokļa pabalstu (atšķirīgs apmērs un nosacījumi katrā pašvaldībā) mājsaimniecībām, tādējādi sniedzot atbalstu izmaksu par apkuri segšanai. Savukārt Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā (NEKP), saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes prasībām izstrādāti enerģētiskās nabadzības samazināšanas mērķi. Vienlaikus, enerģētiskā nabadzība kā termins un attiecināmie pasākumi tās mazināšanai nacionālajos tiesību aktos konkrēti definēti nav.
Elektroenerģijas tirgus likumā līdz ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu ieviests aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojuma regulējums, kas paredz sniegt aizsargātajiem lietotājiem no valsts budžeta šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem atbalstu norēķiniem par elektroenerģiju, lai noteiktu loku elektroenerģijas lietotāju aizsargātu no elektroenerģijas cenas pieauguma, kas tieši var atstāt ietekmi uz šo personu maksātspēju un ietekmēt viņu vispārējo sociālo stāvokli.
ES direktīva noteic, ka dalībvalstīm būtu jāveic neaizsargāto un enerģētiskās nabadzības skarto lietotāju aizsardzībai vajadzīgie pasākumi elektroenerģijas iekšējā tirgus kontekstā. Šādi pasākumi var būt atšķirīgi, ņemot vērā konkrētos apstākļus attiecīgajās dalībvalstīs, un var ietvert sociālās vai enerģētikas politikas pasākumus attiecībā uz elektroenerģijas rēķinu apmaksu, investīcijām dzīvojamo ēku energoefektivitātē vai patērētāju aizsardzību.
Direktīva 2019/944 izšķir divus jēdzienus - neaizsargātie lietotāji un enerģētiskās nabadzības skartie lietotāji, ar otro saprotot dažādu enerģijas veidu lietotāju loku. Tā kā Elektroenerģijas tirgus regulējumā jau kopš 2015.gada ieviests aizsargātā lietotāja jēdziens un atbilstīgi pasākumi, kā arī ņemot vērā likumprojektā noteikto enerģiskās nabadzības mērķgrupu – trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas), aizsargātā lietotāja tirdzniecības pakalpojums jau šobrīd uzskatāms enerģētisko nabadzību mazinošu pasākumu, skaidro EM.
ES līmenī tiek uzsvērta nepieciešamība ES dalībvalstīm īpaši pievērsties jautājumam par enerģētiskās nabadzības identificēšanu un kritērijiem tās noteikšanā, kā arī plānot un ieviest atbalsta pasākumus tās mazināšanai. Spēkā esošie atbalsta pasākumi tikai daļēji (elektroenerģijas tirgū) un pastarpināti (pašvaldību pabalsti) attiecināmi uz enerģētiskās nabadzības vai tās risku mazināšanu.
Enerģētiskās nabadzības skarto mājsaimniecību identificēšanas gadījumā kā galvenā pazīme kalpo ģimenes (personas) ienākumu līmeņa novērtēšana un atbilstība trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas) statusam, vienlaikus šai ģimenei (personai) saņemot dzīvokļa pabalstu vai sociālā mājokļa iedzīvotāja statusu. Pēc Labklājības ministrijas sniegtajiem datiem 2020. gada janvārī Latvijas pašvaldībās bija reģistrētas 26 374 trūcīgas personas jeb 1,38% no visiem iedzīvotājiem Latvijā, bet 2019.gada janvārī – 31 613 trūcīgas personas jeb 1,65% no visiem iedzīvotājiem Latvijā. Saskaņā ar Labklājības ministrijas rīcībā esošajiem datiem 2020.gada janvārī Latvijas pašvaldībās bija reģistrētas 39 198 maznodrošinātās personas jeb 2,05% no visiem iedzīvotājiem Latvijā, bet 2019.gada janvārī – 43 155 maznodrošinātās personas jeb 2,25% no visiem iedzīvotājiem Latvijā.
