Šī gada sākumā rēķinu piegādes uzņēmums "OpusCapita" nonāca starptautiska riska kapitāla fonda "BaltCap" īpašumā. Ko tas nozīmē jūsu vadītā uzņēmuma nākotnei?
Bijušais īpašnieks nolēma, ka negrib vairs paturēt uzņēmumu Baltijā. Tas bija tas netipiskais gadījums, kad tika pārdoti ienesīgi uzņēmumi. "OpusCapita" grupai šis tirgus izrādījās par mazu un nebija arī stratēģiskās atbilstības starp to, ko mēs te darām Baltijā un to, kur plānoja virzīties grupa. Mūsu bizness ir rēķinu piegāde, viņu stratēģiskie mērķi - grāmatvedības ārpakalpojumi. Līdz ar to, "BaltCap" ir paveicies nopirkt labus uzņēmumus ar lielu tirgus daļu, dažos segmentos pat lielāku par pusi. Uzņēmumi ir pazīstami visā Baltijā ar garu vēsturi kopš 1998. gada. Mums paveicies, jo būs resursi tālākai attīstībai un virzībai uz ārzemju tirgiem.
Kam pieder šis investīciju fonds?
Tur ir daudz investoru no Eiropas. Dominējošās ietekmes nav nevienam, investoru saraksts ir garš, citu starpā, arī Latvijas pensiju fondi, tie, kas pieder dažādām bankām. Nevarētu teikt, ka tur kādam ir kontrole. Mums ir darīšana ar akcionāru, kurš saprot, ko grib, un ļauj izvērsties.
Kādu jūs tagad redzat rēķinu tirgus nākotni?
Aprēķini ir izplūduši, bet varētu būt, ka Latvijā uzņēmumu starpā mēnesī tiek nosūtīti 3,5 - 7 miljoni rēķinu.
Tas nozīmē, ka ar laiku elektroniskā vide neizbēgami "apēdīs" veco labo rēķinu vēstulē?
Patlaban tā tendence ir, ka par 7-10% gadā vēstuļu sūtījumu paliek mazāk un tie izmirst par labu elektroniskajiem rēķiniem. Desmit gados pilnīgi noteikti, varbūt pat turpmākajos piecos gados, tie pilnībā izzudīs. Jau tagad elektroniskie rēķini ir vairāk. Kopumā Latvijā tie rēķini vai brīdinājumi, kas aiziet iedzīvotājiem, ir 3-4 miljoni mēnesī un tikai vairs pusmiljons papīrā. Ja vēl gadus piecus atpakaļ Eiropas valstu pasta uzņēmumi nopietni orientējās uz rēķinu izsūtīšu, tad tagad viņi pārorientējas uz paciņu izsūtīšanu.
Cik daudz rēķinu izsūta jūsu uzņēmums?
Pārsvarā mums rēķini ir privātpersonām un tikai ap 10% no apjoma ir uzņēmums - uzņēmumam rēķini. Vidēji mēnesī nosūtām 900 000 elektronisko rēķinus un 300 000 vēstuļu rēķinus. Principā, šādi elektronisko rēķinu ārpakalpojuma sniedzēji mēs esam vienīgie Latvijā un Baltijā, bet ir daudz uzņēmumi, kuri paši sūta, ir uzņēmumu portāli, kuri sūta, un nu arī uzņēmumiem parādījusies iespēja iesūtīt internetbankās rēķinus. Varbūt bankas tagad var nosaukt par mūsu konkurentu, bet, ņemot vērā, ka elektroniskie rēķini ir mūsu specifika, tad banku fokuss tomēr ir vairāk izplūdis, tāpēc negribētos viņus saukt par tiešajiem konkurentiem.
Kā tiek sargāti klientu dati, cik darbinieku strādā jūsu "rēķinu fabrikā"?
Patlaban uzņēmumā ir 50 darbinieki. Mēs neko nerēķinām klientu vietā, viņi iedod failu, mēs viņu pārvēršam drukātā failā. Vēstuļu rēķiniem mums ir automātiskas iekārtas - trīs lieljaudas printeri un trīs aplokšņotāji, tas nav roku darbs. Vēl gadus piecus, sešus atpakaļ, kad nospiedošs vairākums tika sūtīts papīrā, vienu otru mēnesi mēs sadrukājām pie diviem miljoniem rēķinu. Ironiski, bet 2008. gada krīze palīdzēja elektronisko rēķinu attīstībai, jo, kad naudas palika mazāk, visi meklēja iesējas ietaupīt. Bet par datiem, tad viss atbilst personas datu aizsardzības likumiem un cenšamies liekus personas datus pie sevis neturēt, dzēšam tos ārā. Mums ir pamats domāt, ka ar drošību viss ir kārtībā un visi dati glabājās šeit Latvijā uz mūsu serveriem.
Rēķins ir sabiedrības labklājības rādītājs? To patlaban Latvijā paliek vairāk?
Jā, nu jau atkal rēķinu paliek vairāk. Tas saistīts ar ekonomikas ciklu un cilvēku labklājību. Vienmēr gan paliek arī nemaksātāju procents, bija paradokss, kad sākās krīze, kredītu piedzinēji berzēja rokas, ka nu tik būs bizness, bet, cik saprotu, tik labi negāja, ja cilvēkam nav naudas, vari sūtīt brīdinājumus, cik gribi, viņam nav naudas.
Cik ilgi jūs jau strādājat uzņēmumā?
Latvijas trūkums un jaukums vienlaikus ir šis nelielais tirgus. Ja tev tirgū ir 10%, tu esi nekas, bet tas tirgus ir tik maziņš, ka neviens negrib nākt iekšā no lielajiem ārzemju spēlētājiem un, ja tu esi savus tirgus daļu dabūjis, to ir vieglāk nosargāt.
Nevaru nepajautāt, kā jums sokas ar dalību konkursā uz "Latvijas Dzelzceļš" vadītāja amatu?
Man šonedēļ jāiet uz interviju. Ir izsūtīts mājasdarbs, to gatavoju, iedziļinos loģistikas nozarē. Interesanti. Šobrīd, cik saprotu, esam palikuši no seši līdz desmit pretendenti un laikam esam finālisti.
Šis amata konkurss ir ļoti politizēts un pat tiek piesaukts kā viens no sarunu tematiem uz topošās valdības koalīcijas galda. Kurš jūs uzrunāja pieteikties?
Kā jau minēju, šeit strādāju 17 gadus un gribējās kaut ko atbilstošu manām ambīcijām. Neslēpšu, ka mani arī uzrunāja personāla atlases kompānija, un tas bija papildus pamudinājums pieteikties. Ar politiķiem te nav nekāda sakara [smejas]. Jā, es dažus pazīstu, jo Latvija ir ļoti maza, bet pēdējais dzīvais politiķis, kuru esmu redzējis... Es pat nepateikšu. Šis konkurss ir mana paša interese, ja manī ir kāda politiskā vērtība, tad tā, ka es esmu apolitisks. Nenoliegšu, man ir savi politiskie uzskati, bet es vairāk esmu tehnokrāts un man svarīgi ir panākt, lai lietas strādā. To savu vērību dzelzceļā es arī redzētu ar savu līdzšinējo menedžera pieredzi. Man ir liela pieredze uzņēmuma attīstīšanā, jo te sākām no nulles, man ir liela starptautiskā pieredze, esmu vadījis vienu otru lielu projektu.
Ja "parāds nav brālis", tad, kas ir rēķins?
Tas ir tā pat kā baņķierim pajautāt, kas ir nauda [smejas]. Rēķins ir grāmatvedības dokuments, informācijas vienība, kas satur summu, ko kāds no kāda grib iegūt un ko kādam ir jāmaksā. Par to, vai tas ir "labas karmas bizness", tas ir tā pat kā telefona pakalpojumiem, ir labas ziņas un sliktas ziņas. Karmas ziņā, noteikti ir arī sliktāki biznesi. Kurš gan grib atdot naudu, bet mēs neesam aizdomājušies par to īsti, tas ir kā bankās vai lielveikalos, kasieriem nauda ir materiāls, to neuztver kā naudu. To uztver tie, kas spiesti skatīties, nevis tie, kas krāmē paciņas. Mums tā pat ir ar rēķiniem, ņem to masu, mums nav laika domāt, mums svarīgi, lai tas pareizi aiziet. Līdzīgi kā jautāt, vai celtnieks mīl betonu?