Foto: Privātais arhīvs
Sērijveida uzņēmējs, stratēģisks padomdevējs un ekstraordināras dzīvošanas čempions – tie ir tikai daži vārdi, kādos dēvē Ēriku Edmidu, kas jau 7. novembrī uzstāsies Rīgas Biznesa forumā.

Ēriks ir fantastiska personība – cilvēks, kas paša spēkiem vien sasniedzis biznesa virsotnes, izveidojot veiksmīgus uzņēmumus, un lepojas, ka tajos darbinieki ar entuziasmu strādā ļoti ilgus gadus. Ēriks atradis veidu, kā vienlaikus vadīt vairākus uzņēmumus, apceļot pasauli, konsultējot citus, un atrast laiku arī ģimenei un hobijam – kaitošanai. "Delfi.lv" bija iespēja aprunāties ar ekspertu un uzzināt viņa paša pieredzi, saskaroties ar problēmām biznesā un dzīvē.

Jūsu mājaslapā un arī publiskās uzstāšanās bieži parādās vārdu savienojums "neparasta dzīvošana" (extraordinary living). Ko jums nozīmē šie vārdi? Kas ir neparasta dzīvošana?

Manuprāt, tā ir lieta, kas katram pašam savā prātā jāsaprot, bet būtībā tas nozīmē tiešām dzīvot dienu no dienas, ne tikai eksistēt. Saprotiet, mums ir neierobežota brīvība pašiem noteikt, kā pavadīsim savu laiku. Vēl pirms pāris gadsimtiem lielākoties jau kopš dzimšanas bija noteikts, ko cilvēks darīs visu mūžu. Ja piedzimi ģimenē, kur tēvs bija maiznieks, arī tev par tādu vajadzēja kļūt, ja tēvs bija advokāts, arī dēlu sūtīja mācīties likumus. Tradīcijas noteica, kāda dzīve tev gaidāma. Manuprāt, neparasta dzīvošana ir saistīta ar spēju salauzt tradīciju, izvēloties savu ceļu, dzīves laikā gūstot visu iespējamo pieredzi, lai piepildītu dzīvi ar iespējami vairāk prieka un aizrautības.

Tad jau var teikt, ka savā ziņā visi esam neparasti dzīvojoši?

Savā ziņā – jā. Jautājums ir par to, ko nozīmē būt personībai. Ziniet, reizēm nākas sastapt cilvēkus, kas tādi ir, jo izmantojuši notikumus savā labā. Piemēram, reiz sastapu cilvēku, kas ļoti nopietnu veselības problēmu dēļ bija zaudējis abas rokas un kājas. Un pēc tam viņš pats sev bija izveidojis tik neticami aizraujošu dzīvi! Ar protēzēm viņš ļaujas fantastiskiem piedzīvojumiem, lec ar izpletni. Es jautāju, ja viņam būtu iespēja atgriezties pagātnē un paredzēt vai mainīt situāciju, vai viņš to darītu. Un viņš atbildēja, ka nē, jo pašlaik viņu visvairāk biedējot parastā dzīve, kādu viņš dzīvojis pirms negadījuma. Un tieši negadījums viņu pamodinājis un licis pa īstam dzīvot.

Tāpēc es uzskatu, ka, jā, savā ziņā var teikt, ka ikviens ir neparasts, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas dzīvo savu dzīvi no vienas algas līdz otrai, iet uz darbu, kas īsti nepatīk, atdodot savu laiku citiem, lai iegūtu kaut cik naudas eksistencei. Man neparasta dzīvošana nozīmē tikšanos ar fantastiskiem cilvēkiem, gardu ēdienu baudīšanu, ceļošanu pa pasauli, neatkārtojamas pieredzes iegūšanu, iespaidīgu vietu apmeklēšanu un pamošanos ar sajūtu, ka priekšā ir aizraujoša diena. Nedomāju, ka daudzi cilvēki tā dzīvo.

Piekrītu, daudziem cilvēkiem ir bail būt atšķirīgiem un viņi izmisīgi vēlas neizcelties, iekļauties sabiedrībā. Kā jums šķiet, kāpēc cilvēkiem ir bail būt neparastiem?

Manuprāt, ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir bailes nebūt veiksmīgam. Cilvēki izveido priekšstatu par to, ko vēlas sasniegt, kādi ir sapņi un kā vajadzētu dzīvot, un viņiem ir bail: ja to nesasniegs, būs izgāzušies, izgāšanās viņus iznīcinās.

Ir cilvēki, kas ir tik ļoti aizņemti ar izdzīvošanu, ka viņiem neatliek laika pacelt acis un paskatīties, kas notiek apkārt. Un šos cilvēkus biedē arī lūkošanās nākotnē.

Vēl ir arī sociālais spiediens. Un, manuprāt, tas ir ļoti grūti pārvarams. Es to saucu par vienaudžu rezonansi, arī par vienaudžu spiedienu. Piemēram, jauniešiem vienaudžu spiediens liek uzpīpēt pirmo cigareti vai lietot alkoholu. Tas ir ļoti uzskatāms vienaudžu spiediens. Arī pieaugušie pakļaujas šādai "vienaudžu rezonansei". Mums gribas saglabāt sociālos kontaktus, iekļauties sabiedrībā, gribas patikt, un tas mūs var atturēt no daudzām lietām, ko patiesībā gribam darīt. Bieži redzam draugu grupu, kurā visi ir ļoti līdzīgā finansiālā un sociālā situācijā, parasti draugi ir arī līdzīga dzīvesveida piekritēji. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka mūs vada izdzīvošanas instinkts, kas liek iekļauties sabiedrībā. Tas ir satriecošs spēks. Un tad, kad tiešām dari ko neparastu, dzīvo fantastisku, piedzīvojumiem bagātu dzīvi, daudzi ir greizsirdīgi. Skaudība var izbojāt dažus sociālos kontaktus. Taču skaudība ir jocīga lieta, jo tā liek saprast, ko pats vēlies savā dzīvē. Un patiesībā ne jau tu ar savu dzīvesveidu, būdams atšķirīgs, kādam ko atņem. Tā nu daudzi, tieši otrādi, iedvesmosies no tevis un tavas neparastās dzīves.

Arī es, katru dienu saņemot ziņas no cilvēkiem, kurus iedvesmo manis paveiktais, esmu motivēts darīt arvien vairāk, palīdzēt citiem, censties vairāk. Tā nu varu teikt, ka, jā, tas, iespējams, ir biedējoši, bet mūsu pienākums ir izbaudīt dzīvi, cik vien to spējam.

Tiesa, bet kā tas sader ar biznesu? Vai sabiedrība novērtē patiesi atšķirīgo? Un, no otras puses, vai mūsu pēcpadomju telpā, kur 50 gadus cilvēki tika audzināti, ka atšķirīgais ir sodāms, ir iespējams īsteni oriģināls bizness? Vai cilvēku ar mātes pienu iezīstās bailes no izgāšanās neliek meklēt jau esošas veiksmīgas idejas un tās tikai atkārtot?

Esmu diezgan daudz laika pavadījis Baltijas valstīs un novērojis, ka, īpaši Igaunijā, cilvēki, kas ir vecāki par 45 gadiem, bieži biznesu vēl joprojām uztver kā kādu kriminālu aktivitāti. Savukārt tajos, kas ir jaunāki par 40 gadiem, šo padomju domāšanu vairs nejūt. Viņi ir ieinteresēti uzņēmējdarbībā, viņus dzen ideja. Tā nu, es teiktu, šī lieta mainās, arī spēles noteikumi mainās. Tas, ka ilgu laiku noteikumi bijuši šādi, nenozīmē, ka tā ir pareizi vai ka tā jābūt vienmēr. Ja domāšanas modelis ilgi bijis viens, nav viegli pieņemt izmaiņas, bet, ja redzi, ka cilvēki apkārt dara lielas lietas, balstoties uz jauniem noteikumiem un modeļiem, tam vajadzētu tevi iedvesmot. Tam vajadzētu būt piemēram, ko iespējams paveikt.

Jūs sākāt runāt par pārmaiņām. Jau iepriekš esat minējis, ka, jūsuprāt, galvenais sociālo, politisko un vides pārmaiņu virzītājspēks pasaulē ir un būs uzņēmēji. Kāpēc jūs tā domājat?

Manuprāt, parasti uzņēmēji ir cilvēki, kas uzņemas personīgu atbildību. Viņi bieži ir labi problēmu risinātāji. Viņi ir radoši. Turklāt viņi ir optimisti, jo, kā zināms, jauna biznesa sākšana ir riskants pasākums, tāpēc jābūt optimistam, lai ķertos pie šādas lietas realizācijas.

Otra lieta, kas saistīta ar uzņēmējiem, ir tā, ka viņi, kaut vai tikai uzsākot biznesu, ir darbvietu radītāji, dodot pienesumu ekonomikai, savukārt tie, kas meklē darbu pie citiem, ar to patiesībā samazina darbvietu skaitu. Tas nav stāsts par labo un ļauno. Es vienkārši saku, ka uzņēmējs, radot darbvietas, jau sniedz sociālo labumu, un viņam ir arī iespēja ietekmēt darbiniekus. Tā nu uzņēmējs automātiski kļūst par influenceri. Piemēram, mans labs draugs ASV veido TV pārraidi. Viņš nolēma, ka šovā vairs neizmantos plastmasas pudeles. Viņš ietekmēja gan skatītājus, gan arī darbiniekus, kas sāka domāt, kāpēc nevajadzētu lietot plastmasas pudeles, viņi aiznesa šo domu mājās, un šādi tā sāka izplatīties.

Otra lieta ir tā, ka uzņēmējiem ir iespēja pašiem sev radīt lielu brīvību. Ja cilvēks strādā pie kāda, viņam obligāti noteiktas stundas jāiet uz darbu, vienalga, cik daudz patiešām strādā, ir jāiet un jānosēž darbā ilgs laiks. Uzņēmējam ir iespēja radīt biznesu, kas darbojas viņa labā, nevis otrādi. Un viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk strādāt ar uzņēmējiem, ir – ja palīdzēšu viņiem radīt šo brīvību, viņi nodarbosies ar īstu problēmu risināšanu, radot optimistisku enerģiju un nododot to tālāk, iespējams, dibinot vēl kādu jaunu uzņēmumu, radot atkal jaunas darbvietas, piedaloties kādā sociālā projektā, sniedzot savu artavu kāda svarīga jautājuma risināšanā, no kura ieguvējs būs ne vien viņš pats, bet vēl citi. Tāpēc, manuprāt, uzņēmēji ir atslēga ļoti daudzām pašlaik nepieciešamām pārmaiņām.

Valdības un politiķi virzās neticami lēni. Pat labas valdības, kurām ir vara, ierobežo tas, ka tās ir uz laiku. Tā nu cilvēki, kas ir pie varas, pusi laika pavada, cenšoties saglabāt savu darbavietu. Tāpēc tas, ka uzņēmējiem ir šī brīvība būt pašiem sev priekšniekiem, sniedz daudz lielāku vispārēju ietekmi.

Jūs esat daudz runājis arī par biznesa kultūru, par to, ka uzņēmums ir kā ģimene. Tāpēc gribu jautāt: kā jūs pats izvēlaties savus darbiniekus, ko ņemat vērā?

Uzskatu, ka galvenais ir, lai cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, lai tā ir viņa kaislība. Gribu, lai cilvēki dara to, kas stimulē viņu ziņkārību un aizrautību. Uzskatu: ja došu cilvēkiem iespēju darīt šādu darbu, tad viņi būs lojāli, produktīvi un strādās pie manis ilgu laiku. Tāpēc, kad meklēju darbinieku, meklēju cilvēku, kas ir ieinteresēts konkrētajā uzņēmumā un kuru interesē lietas, ar kurām nodarbojas uzņēmums. Piemēram, ja vēlos nolīgt grāmatvedi, gribu atrast cilvēku, kura aizraušanās ir skaitļi, detaļas, tādu, kas tiešām izbauda grāmatvedības lietas gandrīz kā puzli, ko cilvēks nespēj pamest nesaliktu. Savukārt, ja meklēju kādu klientu servisam, gribu atrast cilvēku, kurš pēc dabas ir ieinteresēts palīdzēt citiem, kam patīk komunicēt. Ja ieliktu grāmatveža tipa cilvēku klientu servisā, bet runīgo un izpalīdzīgo nolīgtu par grāmatvedi, pirmkārt jau uzņēmuma grāmatvedība būs slikta, bet klientu serviss – ļoti citāds. Turklāt arī pašiem cilvēkiem nepatiks tas, ko viņi dara, un drīz es viņus zaudēšu. Tā nu es meklēju tos, kas ir ieinteresēti savā profesijā, pašmotivēti, aizrāvušies ar to, ko dara, un kam rūp citi cilvēki.

Pašmotivētus un spējīgus cilvēkus parasti interesē arī karjeras izaugsme. Ko uzņēmējs var darīt, lai viņiem to nodrošinātu?

Pirmkārt, ir svarīgi, ka tiek nolīgts efektīvs darbinieks. Daudzi uzņēmumi cilvēkus uztver kā rūtiņas tabulā. Taču svarīgi, ka cilvēks pieņem darbā cilvēku un nolīgst tādu, kas tiešām pēc personības atbilst attiecīgajam darba uzdevumam. Tad jāseko regulārām sapulcēm un pārrunām ar darbiniekiem, novērtējumiem, lai varētu konstatēt, ja kāds novirzās no kopīgā kursa. Otra monētas puse ir, ka tā vari redzēt, ka kāds jau ir sasniedzis tādu karjeras posmu, kad nepieciešama izaugsme. Skaidrs, ka katrs kādā brīdī gribēs paaugstinājumu. Bet tas var nebūt tik vienkārši, jo, piemēram, loģiski būtu pārdevēju paaugstināt par menedžeri. Savukārt tās īpašības un raksturs, kas cilvēku padara par labu pārdevēju, var nebūt tas, kas nepieciešams labam menedžerim. Un tad uzņēmējam vajadzētu domāt citādi – nevis vienkārši iecelt cilvēku konkrētā amatā, bet pielāgot amatu un darba pienākumus tieši konkrētajam cilvēkam. Tradicionālā uzņēmumā pārdošanas menedžeris sēž pie galda, strādā ar dokumentiem un reizi nedēļā vada sapulci pārdevējiem, lai viņus motivētu. Ja labākais pārdevējs grib paaugstinājumu un tu viņam to nedosi, viņš aizies strādāt citur. Bet, ja iecelsi viņu par pārdošanas menedžeri darbam ar papīriem, viņam šāds darbs galu galā nepatiks, un arī tad viņš aizies. Taču kā būtu, ja izmainītu pārdošanas menedžera pienākumus un tā vietā, lai sēdētu pie galda ar papīriem, viņam atrastu iespēju tomēr strādāt ar cilvēkiem, doties komandējumos vai tikties ar citiem pārdevējiem, varbūt arī pašam tirgoties, ko viņš arī māk vislabāk? Šādi, manuprāt, varam veiksmīgi paaugstināt cilvēku amatā, kas viņam patīk un ir piemērots. Tā darbinieks pie jums strādās ilgāk.

Un kā ar pašu uzņēmēju? Kāpēc tik daudziem ir izdegšanas pazīmes? Kā jau iepriekš runājām, teorētiski, kļūstot par uzņēmēju, būtu jābūt sava laika pavēlniekam, bet bieži vadītājs grib visu darīt pats...

Manuprāt, tas viss sākas skolā. Proti, mēs visi skolā pavadām 10 līdz 12 gadus, un tur māca – ja kāds tev palīdz, tad tā ir krāpšanās, špikošana. Ja strādā pie kāda projekta, nedrīkst prasīt, lai kāds cits tavā vietā izpēta tēmu vai, ja nepadodas rakstīšana, tavā vietā uzraksta domrakstu, kamēr tu izrēķini viņa uzdevumus. Tā ir krāpšanās. Tā jau skolā, līdzko mēģini deleģēt vai lūdz palīdzību, saņem sodu. Skolā tam ir pamats un tas ir svarīgi, bet pēc 12 gadiem šāda režīma tu nonāc īstajā dzīvē, kur skolas noteikumi vairs neder. Tas ir kā tajā muļķīgajā piemērā ar zilonēnu, ko pieķēdē, – kādu laiku viņš cenšas pārraut ķēdes, lai izrautos brīvībā, bet tad pierod, un, kad zilonis jau pieaudzis, tu vari viņu piesiet striķī, kuru viņš vienā mierā var pārraut, tomēr to nedara, jo audzināšanas dēļ uzskata, ka joprojām ir pieķēdēts. Tas pats notiek ar skolēnu un to, ko skolā sauc par krāpšanos. Tāpēc daudzi, uzsākot biznesu, cenšas visu izdarīt paši, nemāk deleģēt.

Vēl ir arī emocionālais iemesls – daudzi uzņēmēji uzskata, ka tikai viņi var darbu izdarīt tā, kā vajag, vai viņi jūt nepieciešamību visu kontrolēt. Protams, tas padara ļoti grūtu citu cilvēku pieņemšanu darbā, jo tā paredz iespēju, ka jaunais darbinieks kļūdīsies. Un zini ko? Viņš kļūdīsies! Ja neļausi viņam pāris reižu kļūdīties, darbinieks tā arī nekad nevarēs izdarīt darbu pienācīgi.

Tāpēc svarīgākā mācība uzņēmējam ir iemācīties uzticēties, izveidot labu sistēmu, kas ļauj pieņemt darbā īstos cilvēkus, saprast, kā deleģēt viņiem darbus, kurus viņi spēj un prot darīt, apmierinot viņu mentālās vajadzības, lai viņi neaizietu strādāt pie citiem.

Kā jūs pats tikāt laukā no "nekrāpšanās" mācības, ko iekaļ skolā?

Man paveicās, es nekad tā īsti neiekļāvos izglītības sistēmā. Skola man bija tāds kā cietums, un man tur nepatika. Tā nu es bieži sacēlos pret tur valdošajiem noteikumiem. Savukārt vidusskolā mācījos ļoti atšķirīgā skolā. Lai arī akadēmiskie noteikumi bija tādi paši kā visur, manā skolā valdīja ļoti spēcīga darba kultūra. Piemēram, mēs kopām kamanu suņus un ar suņu pajūgiem devāmies ļoti garos pārbraucienos. Šādā pārgājienā, kurā kopā dodas komanda, komandas darbs, pienākumu sadale un deleģēšana ir ļoti svarīga. Mēs devāmies pārgājienos ar sniega kurpēm, un ne jau dažus kilometrus, bet 50 kilometru gājienos, kur visai komandai vajadzēja finišēt. Tad tu ej tik ātri, cik lēnākais komandas loceklis, un palīdzi citiem. Tieši šie trīs gadi man deva mācību, kā sadalīt un deleģēt pienākumus, lai sasniegtu mērķi.

Man nebija līdzekļu, lai uzreiz pēc skolas mācītos universitātē, un toreiz es nevarēju saprast, vai tas ir labi vai slikti, bet tagad uzskatu, ka tas bija labi, jo tas man lika doties pasaulē un darīt, kamēr vēl biju jauns un uzņēmīgs, lai gūtu smagas, bet noderīgas mācības, iemācītos atbildību un saprastu, kā darbojas uzņēmējdarbība.

Kas bija jūsu pirmais darbs?

Kad man bija 16, strādāju degvielas uzpildes stacijā. Tie bija laiki, kad pie katra benzīntanka bija cilvēks, kas uzpildīja degvielu. Es astoņas stundas dienā Kanādas ziemā stāvēju ārā, smaidīju un uzpildīju mašīnas. Tas bija grūti, bet tas man kārtīgi iemācīja darba kultūru.

Jūs izveidojāt un vairākus gadus vadījāt līderības programmu "SeeYou At The Top". Vai varat pastāstīt par to vairāk?

2006. gadā strādāju pie līderības programmas, kurā mācītu komandas veidošanu un vadīšanu. Un viena lieta, par ko esmu pārliecināts, – vadītājam pirmkārt jāprot vadīt sevi. Līderim ir jāiemācās, kā kontrolēt savas emocijas, kā kontrolēt savu prātu. Tā nu domāju, kā to praktiski iemācīt citiem, un sapratu, ka nepieciešama kāda spēcīga metafora. Biju redzējis, kā cilvēki vada seminārus, kur ar basām kājām jāiet pa oglēm, vai māca cīņas mākslu. Un tad sapratu, ka man jau ir tāds piemērs, jo pats biju kāpis Kilimandžāro kopā ar dažiem draugiem. Izlēmu, ka manā programmā ar dalībniekiem arī kāpsim kalnā – vien nedēļas laikā tur piedzīvo ļoti plašu emociju gammu, gan ļoti lielu pacēlumu, gan kritumu. Šajā modelī ir iespēja pašam sevi novērtēt, saprast, kā uzvedies stresa situācijās, sāpēs, nogurumā. Tā nu es izveidoju programmu, kurā mācīju, kā vadīt pašam sevi un kā darboties komandā vissmagākajos apstākļos – ļoti skarbā vidē. Šo programmu īstenojām līdz pat pagājušajam gadam, un tā bija neticami interesanta un spēcīga. Šajā laikā septiņas reizes uzkāpu Kilimandžāro.

Kā jūs aprakstītu labu līderi?

Manuprāt, veiksmīgs līderis ir tāds, kas ir pašpietiekams, kas ir atradis veidu, kā piepildīt savas vēlmes, un ir ar modru prātu apveltīts. Līderis saprot, ka, lai palīdzētu citiem, viņam pašam sev vispirms ir jāuzliek skābekļa maska, lai būtu pie labas fiziskās un mentālās veselības. Kad pats līderis ir ticis ar sevi skaidrībā, parūpējies par sevi, viņam ir labi, viņš spēj par prioritāti izvirzīt citus, parūpēties par citiem, būt klāt, kad nepieciešams, izrādīt mīlestību un rūpēties par darbinieku drošību, cieņu un apmierinātību. Tajā pašā laikā viņš uzticas savai komandai un ir gatavs eksperimentēt, ļaut darbiniekiem kļūdīties, lai viņi mācītos no savām kļūdām, un gatavs palīdzēt atrast labāko risinājumu, turklāt saprot, ka kļūdīšanās ir fantastiska mācīšanās iespēja. Tu gribi, lai darbinieki kļūdās un mācās. Tas, ko tu negribi, ir, lai otrreiz tiktu pieļauta tā pati kļūda. Tā ir liela līderības daļa, būt pārliecinātam un spēt uzticēties otram tik tālu, lai ļautu viņam kļūdīties. Tā ir pieredze, ko viņi iegūst, un, ja tās nebūs, visu varēsi darīt pats.

Pie kādiem projektiem pašlaik pats strādājat?

Pirms sešiem gadiem sāku profesionāli apmācīt uzņēmējus, jo pirms tam tikai uzstājos konferencēs un dažādos pasākumos. Tagad "Business Freedom Experience" apmāca uzņēmējus visā pasaulē. Mums ir klienti vairāk nekā 50 valstīs, kam mācām uzņēmējdarbību un mārketingu, kā vadīt biznesu, un man tas ļoti patīk. Esmu radījis arī uzņēmumu "WildFit", kurā mācu par pareizu uzturu (nutritional coaching). Tas palīdz cilvēkiem mainīt savu domāšanu par ēdienu, izglīto un maina attiecības ar pārtiku. Un nesen uzsākām jaunu projektu "Speaker Nation", kas palīdz cilvēkiem kļūt par efektīviem komunikatoriem. Pats sāku savu uzņēmēja karjeru, līdz nāvei baidoties no publiskas uzstāšanās, bet šo baiļu pārvarēšana un iemācīšanās uzstāties plašai auditorijai pilnīgi mainīja manu dzīvi. Iespējams, tas bija nozīmīgāk nekā jebkas cits, ko esmu darījis. Nu jau sešus gadus esam mācījuši citiem publisko uzstāšanos, bet tagad esam šīs mācības pacēluši jaunā līmenī, izveidojot interneta platformu mācībām un arī lokālus kursus, publiskas runas klubus, kur cilvēki var praktizēties, lai kļūtu par lieliskiem lektoriem.

Kāds ir vienkāršākais padoms, ko varat dot cilvēkam, kuram ir ļoti bail publiski runāt?

Diemžēl nav tāda viena padoma, bet lieta, ko varu minēt, ir: ja jūti bailes, esot auditorijas priekšā, svarīgi saprast, ka tās ir iemācītas dzīves laikā. Cilvēks ar tām nepiedzimst. Mēs piedzimstam, jūtoties komfortabli, runājot publiski. Paskatieties uz pavisam maziem bērniem! Kaut kur pa vidu starp bērnību un šodienu šīs bailes tev ir iemācītas. Vai tu tiešām gribi pieļaut, lai iemācītas bailes tevi kontrolē? Droši vien, ka ne. Varu dot trīs padomus, kas palīdzēs tikt galā. Pirmais ir elpošana. Parasti cilvēks, kas ir nobijies, elpo neregulāri un sekli, kas tikai vēl vairāk palielina bailes. Tāpēc vairākas kārtīgas ieelpas un izelpas, kāpjot uz skatuves, tiešām palīdz nomierināties. Otra lieta – runājot par kaut ko publiski, jābūt par sakāmo pārliecinātam un pašam jāpārzina tēma. Un trešā lieta – sāc prezentāciju ar kādu joku vai interesantu atgadījumu, kas salauzīs ledu starp tevi un publiku. Gandrīz ikviens atzīst, ka brīdī, kad publika sāk smieties, runātājs sāk justies labāk un pārliecinātāk.

Un vēl viena lieta – nekad neizrādi auditorijai, ka baidies vai neesi pārliecināts. Patiesībā nervozitāti un bailes šādā situācijā izrādām tikai tāpēc, ka neapzināti sagaidām citu atzinību vai žēlastību. Bet, kad citi šādā reizē slavēs, tu neticēsi, jo domāsi, ka viņi vienkārši atbild uz tavu lūgumu pažēlot.

Kas jūs motivē darīt visas šīs lietas, nevis pēc uzņēmuma pārdošanas vienkārši gulēt pludmalē un baudīt dzīvi?

Kad pārdevu savu pirmo uzņēmumu, es tiešām pavadīju divus gadus, guļot pludmalē un apceļojot pasauli. Aizbraucu visur, kur biju sapņojis būt, lielākoties tiešām atpūšoties Taizemes, Bali un Karību salu pludmalēs. Taču pēc kāda laika jutu aicinājumu darīt ko lielāku. Man šķiet, ka tad, kad saproti, ka tev ir kāds talants, saproti arī, ka tas nāk komplektā ar pienākumiem. Un man tas, ko daru, patiešām sagādā prieku.

Ir viena lieta, ko gribu pateikt. Pašlaik dzīvojam ļoti aizraujošā laikā. Mums ir attīstītākās tehnoloģijas, drošākā vide, kāda jebkad bijusi, vispār labākais laiks cilvēces vēsturē. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki ir nelaimīgāki nekā jebkad agrāk. Stress ir lielāks, pašnāvību skaits ASV ir palielinājies par 33 procentiem pēdējo 20 gadu laikā. Tāpēc mans secinājums ir, ka cilvēki patiesībā negrib drošību un vieglas lietas, viņi grib izaicinājumus. Tā nu man gulēšana pludmalē un ceļošana bija pārāk vienkārša un droša, bet uzstāšanās dažādās pasaules malās un biznesa konsultācijas – izaicinošas. Vienmēr jūtu izaicinājumu, stāvot 5000 cilvēku priekšā un atbildot uz viņu jautājumiem. Tas ir kā staigāšana pa naža asmeni, jo mana atbilde kādam var nozīmēt labāku dzīvi, tā var uzlabot vides kvalitāti vai politisko nostāju. Es izbaudu šo darbu.

Vai tas, ka sabiedrībā ir tik daudz cilvēku, kas atzīst, ka nav laimīgi, nav tāpēc, ka mums vienkārši ir laiks apstāties un padomāt? Pirms 100 gadiem daudz biežāk cilvēkiem par izdzīvošanu bija jācīnās ik dienu, un tādās reizēs neviens neuzdod jautājumus par laimi. Tas nenozīmē, ka viņi bija laimīgāki.

Domāju, ka kaut kādā mērā tā varētu būt tiesa. Tomēr, manuprāt, emocionālās un fiziskās ciešanas mūsdienās bieži izraisa tas, ko saucu par evolūcijas plaisu. Tas ir laiks starp cilvēka evolūciju un civilizācijas evolūciju. Lielāko cilvēces vēstures laiku civilizācija neko daudz nemainījās. Ja uzskatām, ka par staigājošo cilvēku varam runāt aptuveni piecus miljonus gadu, tad 4,999999 miljonus gadu no šī laika civilizācija bija visai nemainīga – ēšanas paradumi, sociālo kontaktu un sabiedrību uzbūve bija viena un tā pati. Bet pēdējo 15 tūkstošu gadu laikā attīstība kļuvusi daudz straujāka. Senčiem izdzīvošana katru dienu bija jauns projekts, par ko cīnīties. Izdzīvošana bija grūta, un dzīve bija bīstama. Savukārt mūsdienās izdzīvošana ir garantēta gandrīz ikvienam. Civilizētajā pasaulē reti kurš saskaras ar tiešām reāliem izdzīvošanas draudiem. Tā nu mūsu ilgās evolūcijas laikā izveidotais prāts un ķermenis patiesībā nav piemērots mūsdienu dzīvei. Piemēram, speciālisti iesaka ēst augļus, kas esot veselīgi. Kādreiz tam, kādus augļus vai dārzeņus cilvēks patērēja, bija sezonāls raksturs, organisms uzņēma cukurus un vitamīnus, ko uzkrāja kā rezerves un izmantoja vēlāk, kad augļu nebija. Mūsu ķermenis ir radīts, lai šādi pielāgotos. Bet mūsdienās svaigus augļus un dārzeņus varam dabūt jebkurā diennakts laikā. Un mūsu organisms nav pieradis uzņemt cukurus visu laiku. Tā nu redzam dramatisku diabēta slimnieku pieaugumu visā pasaulē. Līdzīgi ir arī ar mūsu prātu. Kādreiz cilvēki dzīvoja ciešās kopienās, audzināja daudz bērnu lielās ģimenēs. Gadu tūkstošiem ilgi tā bija norma. Bet tagad prasām, lai divi vai reizēm pat tikai viens cilvēks tiek galā ar visu. Mūsu prāts un instinkti reaģē, ka tas nav pareizi. Tā nu mans projekts ir palīdzēt cilvēkiem aizpildīt šo plaisu. Viena no lietām, par ko runāšu arī novembrī Rīgā, ir 14 pamata nepieciešamības katram cilvēkam – fiziskās, psiholoģiskās un garīgās, kā arī stāstīšu par to, kā izjūtam šīs miljonu gadu laikā attīstītās vajadzības un izmaiņas dzīvesstilā mūsdienās. Par to, ka piedzīvojam milzīgu fizisku, psiholoģisku un garīgu stresu. Bet, ja spējam aizpildīt šīs plaisas, mēs jūtamies laimīgāki.

Ikgadējais Rīgas Biznesa forums, kas norisināsies 7. novembrī viesnīcā "Radisson Blu Latvija", šogad piedāvā plašu un ekskluzīvu programmu biznesa līderiem, uzņēmumu vadītājiem un ikvienam, kam interesē organizācijas un personības izaugsme – kā veicināt uzņēmuma panākumus, kā attīstīt pašam savu personību un kā būt tādam līderim, kurš palīdz augt citiem. Vairāk par forumu lasi ŠEIT.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!