Sliekkopības jautrie un skumjie brīži. Reportāžu cikls 'Kā paņemt ES naudu?'  (58)

"Šitais bizness ir sliņķiem. Tā vīrs vienmēr saka, un tā tas arī ir," sarunā ar portālu "Delfi" nosmej salacgrīviete Irēna Tereškoviča par kopīgo ar vīru Ivaru Tereškoviču rūpalu - sarkano Kalifornijas slieku audzēšanu, ar ko pensionāru pāris nodarbojas 7-8 gadus. Daudz naudas, darba un laika slieku audzēšana neprasa, toties ir visai ienesīga.

Pa šiem gadiem gan arī zaudēts ne mazums, jo Latvijā salīdzinoši nesen ienākušās slieku audzēšanas prasmju apguves skola prasījusi savu, atzīst Irēna. Tomēr plinti krūmos abi sirmgalvji nav metuši, un krīzes gados zināms atspaids bijis atbalsts no Eiropas Savienības (ES), kas dāsni balstot slieku audzētājus.

Ieliek 1 kg slieku, izņem 4 kg

Irēna un Ivars sliekas audzē mājas pagrabstāvā un pie mājas esošā šķūnītī, kur agrāk mitinājušā vistas. Logi ir aizklāti, un telpās valda tumsa, jo Kalifornijas sliekai netīk gaisma. Sliekas abi sirmgalvji audzē daudzās 50 litru lielās plastmasas kastēs. Sarkanās Kalifornijas sliekas izvēlētas to strādīguma un ražības dēļ.

Sirmgalvji stāsta, ka slieku audzēšana daudz laika neprasot, un šis process ir visai vienkāršs. Sākumā kastē tiek ieklātas rabarbera vai arī kāda cita auga lapas, tad tiek ievietots kilograms slieku un tām virsū barība - sakapāti govju mēsli ar kartupeļiem. Barība jāpapildina reizi nedēļā. Var ik pa laikam kastēs ielikt arī kabača vai kāda cita dārzeņa vai augļa šķēli - tas sliekām ir "saldējums", ko tās notiesā ļoti ātrā tempā, stāsta abi sliekkopji.

Pēc aptuveni trim mēnešiem kaste ir pilna līdz malām ar slieku mēsliem - tā saukto biohumusu, bet sliekas ir trīs līdz četras reizes vairāk. Sliekas no biohumusa nevajag lasīt pa vienai, jo, izberot kastes saturu uz darbgalda, virs kura deg spoža lampa, biohumuss ir augšpusē, bet sliekas - apakšā, kur tās salīdušas, bēgot no gaismas.

"Tad atkal sliekas dalām trīs daļās, liekam pa kilogramam katrā kastē. Viss sākas atkal no gala, un tā tās sliekas arī pavairojam," stāsta Ivars. Aukstajā laikā gan sliekas atpūšas - tiklīdz gaisa temperatūra pazeminās zem astoņiem grādiem pēc Celsija, slieka saritinās kamoliņā un pārziemo. Arī aukstajā laikā sliekas tiek barotas, bet divreiz retāk. Kalifornijas slieka, palaista dārzā, visticamāk, neizdzīvotu, jo tām trūktu barība, piebilst Ivars.

Sliekas - ienesīgākas

Abi pensionētie slieku audzētāji pārdod gan pašas sliekas, gan to mēslus - biohumusu. To pieprasot stādu audzētāji un arī individuālo dārzu īpašnieki, lai mēslotu savas piemājas dobes. Biohumuss Eiropā aizvien vairāk tiek izmantots noplicināto augšņu atjaunošanai, stāsta Ivars. Litrs biohumusa maksājot 15-20 santīmus, Tereškoviču sliekas gadā saražojot 3-4 kubus biohumusa.

Pašas sliekas pērkot tie, kuri arī vēlas izvērst šo biznesu, un makšķernieki. No potenciāliem sliekkopjiem šogad bijusi ļoti liela interese, tāpēc arī slieku cena bijusi salīdzinoši augsta - 30 lati kilogramā. Zivju ķērājiem sliekas tiek pārdotas gabalos - 40 sliekas kastītē par latu, kas esot divas reizes lētāk nekā veikalos Rīgā. Makšķernieki stāstot, ka Kalifornijas slieka esot izturīgāka par ierasti izmantoto. "Ziemā vispār šī Kalifornijas slieka, ielaista aukstajā ūdenī, izdzīvo daudz ilgāk," stāsta Ivars.

Ienesīga esot gan slieku, gan biohumusa realizācija, saka Irēna, gan nedaudz vēlāk atzīstot, ka slieku pārdošana tomēr esot peļņu nesošāka. Abi sliekkopji cer, ka sliekas izdosies pārdot vairumā pārstrādei proteīnā, ko, pēc Ivara teiktā, izmanto sportisti "musīšiem", dāmu kosmētikas, arī mājdzīvnieku barības ražošanai un citur. Esot dzirdēts par iecerēm izveidot pāris šādas rūpnīcas tepat Latvijā, stāsta Tereškoviči, gan nosakot, ka par tālākiem realizācijas jautājumiem galvu nelauzot, jo ar tiem nodarbojas nesen izveidotās asociācijas "Biohumuss 2010" menedžeri.

Jautri un skumji brīži

Irēna atzīst, ka par sieku audzēšanā piedzīvoto varot stāstīt stundām. Daudzajos gados, ko abi sirmgalvji veltījuši šai rūpalai, piedzīvoti ne tikai jautri un interesanti, bet arī skumji un grūti brīži.

Liels pārbaudījums bija pašos biznesa pirmsākumos, kad Ventspilī nopirktās sliekas mēģināts aizgādāt uz Salacgrīvu. Pirkums vests ģimenes glaunajā auto, un pa ceļam uz mājām Tereškoviči nolēma ielūkoties auto bagāžniekā, lai paskatītos, kā kustoņiem tur klājās. Atverot bagāžnieku, Tereškovičiem parādījās ne visai patīkama aina - sliekas bija pa visu bagāžnieku. Tās devušās brīvsolī barības meklējumos, jo pārdevēji bija aizmirsuši sliekām maisā ielikt barību. Tad vīrs lamājies ne pa jokam, un abi rudens aukstumā lasījuši sliekas atpakaļ maisā, stāsta Irēna.

Vēl diezgan nepatīkams gadījums piedzīvots šopavasar, kad žurkas, izgrauzušas šķūņa griestos caurumu, bija notiesājušas "sliekas pa tīro". "Žurkām ļoti garšo sliekas, tur taču ir proteīns," nosaka Ivars. Skāde bijusi tik pamatīga, ka nācies iepirkt jaunas sliekas, bet izgrauztajiem caurumiem jumtā uzlikt metāla plāksnes.

Runājot par jautriem gadījumiem, Irēna min notikumu ar trīs brangiem puišiem, kuri negaidīti ieradās pie sirmgalvjiem un pirmie vārdi no viņu mutes bija, ka vēloties dzīvot zaļi. Abi pensionāri nezināja, ko pēc šī teikuma domāt par negaidīto viesu nolūkiem. "Mēs te tomēr esam divi veči vien [..]," saka Irēna. Taču tūlīt pat puiši stādījušies priekšā - esot studenti no Zemgales, ka vēloties dzīvot zaļi, audzējot sliekas. Tās nopirkuši, un pēc kāda laika atskanējis zvans no šiem puišiem, kuri priecīgi paziņojuši, ka tiešām dzīvojot zaļi un ka brauks ciemos ar šampanieti, ko gan līdz šim nav izdarījuši.

Ik gadu - ieripo ES naudas

Irēna saka, ka slieku audzēšana abiem sirmgalvjiem ir papildu ienākumu avots, lai pensionāriem nevajadzētu skaitīt santīmu pie santīma, lai viņi varētu atļauties aiziet uz teātri, aizdoties pie tuviniekiem sev vēlamā laikā vai kādā ceļojumā ārpus Latvijas. To slieku audzēšanas rūpala ļauj izdarīt, jo, atšķirībā, piemēram, no lopiem, uz "slieku kūti" ir jādodas daudz retāk. "Mēs varam aizbraukt uz Antāliju, kur mēs gribam," piebilst Ivars.

Slieku audzēšana pensionāru pārim ir būtiska arī tāpēc, lai sevi nodarbinātu brīvajā laikā. Ģimene gan sākumā pretojusies Irēnas kādā žurnālā nolūkotajai idejai nodarboties ar sliekkopību. Tuvāko radu pārliecināšana Irēnai prasīja apmēram pusgadu, un šajā laikā arī iekrāts sākotnējais kapitāls - slieku iegādei nepieciešamie 400 lati, kas toreiz bijusi liela nauda.

Šodien sirmgalvjiem vairs nevajag lauzīt galvu, lai sagādātu sliekas, kastes, barību un pārējo, jo bizness ir gana ienesīgs un kapitālieguldījumi arī daudz finanšu resursu vairs neprasot, saka Irēna. Taču viņa tik un tā izmantojuši ES doto iespēju, piesakoties Eiropas lauksaimniecības fondā lauku attīstībai (ELFLA) paredzētajam atbalstam pasākumā "Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizēšanai".

Šajā pasākumā sliekkopji ik gadu piecu gadu laika saņem 1000 latus, ko var izmantot slieku iegādei un citam. Trīs gadus Tereškoviči jau ir saņēmuši šo atbalstu un divus gadus vēl jāsaņem. Atbalsta summa nav liela un izšķiroša sirmgalvju biznesam, taču tik un tā tas ir zināms atspaids, saka Irēna.

Salacgrīvas dome, kuru pensionāru pāris ne reizi vien sarunā uzteic par atsaucību un pretimnākšanu, mudināja strādāt pie lielāka slieku audzēšanas projekta, ko sirmgalvju pāris gan nevēloties. "To var darīt tie, kas ir jaunāki un kam ir lielākas zemju platības," teic Irēna, nosakot, ka ES dāsni balstot arī šādus lielus slieku audzēšanas projektus, jo ES līdzfinansējums tajos ir visai liels.

ELFLA administrējošajā Lauku atbalsta dienestā (LAD) portālam "Delfi" pastāstīja, ka līdzfinansējumu biohumusa ražošanai un slieku audzēšanai ELFLA ir iespējams saņemt arī pasākumā "Atbalsts uzņēmumu radīšanai un attīstībai". Iepriekšējās kārtās ir apstiprināts viens projekts slieku audzēšanai un biohumusa ražošanai. No pēdējā kārtā šā gada aprīļa beigās un maijā iesniegtajiem šādiem projektiem pagaidām apstiprināti pieci. Pārējie 24 projekti vēl tiek vērtēti.