Daudzi ekonomikas rādītāji un indikatori atgriezušies pirmskrīzes līmenī, tomēr, kā liecina viena aptauja pēc otras, iedzīvotāju redzējums par savu labklājību un valsts attīstību aizvien ir skeptisks. Pētnieki pieļauj, ka viens no iemesliem ir sociālā nevienlīdzība, kas Latvijā ir krietni plašāka nekā vidēji Eiropā.
No krīzes līdz veiksmes stāstam
Mijiedarbojoties procesiem pasaulē un apstākļiem iekšējā ekonomikā, 2008. gadā Latvijā sākās finanšu krīze. Tās pārvarēšanai valdība izraudzīja taupības politikas un strukturālo reformu scenāriju. Šādu ceļu atbalstīja gan Latvijas Banka, gan Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), gan Eiropas Komisija (EK), gan komercbankas.
Ministru kabinets 2012. gada izskaņā portālā "YouTube" publicēja video par Latvijas izkļūšanu no krīzes. Mažora toņos skanot čellam, vieni pēc otra parādās dažādu ekonomistu domu graudi, kur slavēta Latvijas pieeja ekonomiskās situācijas uzlabošanā. Visbeidzot tābrīža premjerministrs Valdis Dombrovskis (V) uzteic sasniegumus rūpnieciskajā ražošanā un eksporta pieaugumu, uzsverot, ka Latvijā ir straujāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā. Viņš secina, ka valdības veiktā budžeta konsolidācija un strukturālās reformas nodrošinājušas stabilu un ilgtspējīgu valsts attīstību, savukārt Latvijas pieredze noderēs arī citām valstīm cīņā ar ekonomisko un finanšu krīzi.
Tā paša gada vasarā Rīgā starptautiskā konferencē "Apstākļiem spītējot: Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze" pulcējās ietekmīgākie Eiropas ekonomiskās politikas noteicēji. Arī šajā pasākumā uzteica Latvijas "veiksmes stāstu", iesakot citiem mācīties no šīs pieredzes. Ar komplimentiem 2012. gada ziņojumā neskopojās EK, uzslavējot situācijas stabilizēšanu, kas nodrošināja valsts atgriešanos starptautiskajos finanšu tirgos.
Vēl pērnā gada novembrī Zviedrijas ekonomists Anderss Oslunds, kurš kopā ar ekspremjeru Dombrovski sarakstījis grāmatu "Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi", portālam "Delfi" atkārtoja – veids, kādā Latvija pārvarēja 2008. gadā sākušos ekonomikas krīzi, ir unikāls un dēvējams par veiksmes stāstu, neraugoties uz to, ka valsts iekšzemes kopprodukts aizvien ir viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā, un to, ka Latvijā, īpaši reģionos, valda ievērojama sociālā nevienlīdzība.
Daudzi iedzīvotāji valdības versijai nepiekrīt
Tikmēr ārpus valdības telpām attieksme pret krīzes pārvarēšanu ir krasi atšķirīga. Īsi pēc krīzes beigām – 2012. un 2013. gadā – sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS noskaidroja, ka iedzīvotāju ieskatā krīze joprojām turpinās, bet valdība tās pārvarēšanai izvēlējusies nepareizo ceļu.
Lai gan SKDS līdzīgu pētījumu 2012. gadā veiktajam nav atkārtojis, citi sabiedriskās domas aptauju rezultāti liecina, ka situācija nav krasi mainījusies arī tagad. Piemēram, "Baltic International Bank Latvijas barometra" 2016. gada oktobra rezultātos lasāms, ka vien 4% iedzīvotāju pašreizējo Latvijas ekonomikas stāvokli uzskata par labu. Savukārt vairāk nekā puse pētījuma dalībnieku norādīja, ka situācija valstī neattīstās pareizā virzienā.
Teju identiski rezultāti atrodami arī pērnā gada aprīļa "DNB Latvijas barometrā". Desmitā daļa aptaujāto norādīja, ka ekonomiskā situācija Latvijā uzlabojas, bet 33% – ka tā pasliktinās.
Arī "SEB bankas" 2016. gada oktobra "Mājsaimniecību finansiālajā drošības indeksā" vērojama līdzīga aina. Ar savu finansiālo situāciju neapmierināts ir 41% iedzīvotāju, kas ir sliktākais rādītājs starp Baltijas valstīm. Toties vērtējums krasi atšķiras dažādās iedzīvotāju grupās un Latvijas reģionos.
Interesanti, ka pērnā gada izskaņā veiktajā SKDS aptaujā 43% iedzīvotāju paredzēja, ka viņiem nākamais gads būs labāks par iepriekšējo. Savukārt līdzīgu scenāriju Latvijai kopumā paredzēja vairs tikai 26% aptaujāto.
"Kur tad ir tas "veiksmes stāsts"? Ja mēs aptaujās prasām cilvēkiem, kā viņi jūtas, tad redzams, ka aina zīmējas ļoti, ļoti drūma," portālam "Delfi" stāsta SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Viņaprāt, no aptauju datiem izriet atšķirīgs skatījums uz procesiem valstī – sabiedrības vairākums tos neredz tā, kā elite cenšas tos pasniegt, proti, ka Latvijā viss vairāk vai mazāk iet uz augšu un Latvija ir "veiksmes stāsts".
Viņš norāda, ka iedzīvotāji, pirmkārt, realitāti vērtē no savas pieredzes, nevis valdības publicētajiem ziņojumiem. "Ja pieredzes dotās indikācijas nesader ar valdības ziņojumos rakstīto, tad jo sliktāk valdības ziņojumiem, jo tu par "tīru mantu" ņemsi savu pieredzi, nevis no augstām tribīnēm pausto. Izskatās, ka jau šajā līmenī neiet kopā valdības stāstītais un pašu cilvēku piedzīvotais," vērtē Kaktiņš.
Pēdējo 10 gadu laikā nepārtraukti vismaz 60% Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka neuzticas valdībai. Tomēr pērnā gada maijā uzticība izpildvarai sasniedza 28%, kas ir tuvu pirms krīzes uzstādītajai latiņai. "Pašreizējie uzticēšanās līmeņi ir tādi, ka liela daļa vispār neiedziļinās tajos ciparos un nepievērš uzmanību tam, ko valdība rada," norāda SKDS direktors Kaktiņš.
'Dižķibeles' radītā nevienlīdzība
Iedzīvotāji valdības iegrāmatotajai versijai nepiekrīt, jo izķepurošanās no krīzes notika uz viņu rēķina, secināts ekonomikas zinātņu doktores Innas Dovladbekovas pētījumā "Sociāli ekonomiskā situācija krīzes laikā un taupības politikas sekas".
Ekonomikas zinātņu doktors Dainis Zelmanis monogrāfijā par "veiksmes stāsta" pēcgaršu norāda, ka aiz krīzes laikā nereti izmantotā vārda "konsolidācija" slēpjas Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Džozefa Stiglica ieviestais termins – iekšējā devalvācija. Proti, iedzīvotāju pirktspējas krasa samazināšana nevis devalvējot valūtu, bet gan ar fiskālās politikas līdzekļiem.
Izdevumi kritās veselības aprūpei, izglītībai, zinātnei un sociālajai aizsardzībai. Grozot likumus, valdība samazināja izmaksājamo pabalstu apmēru un bāzi. Ar jauniem ierobežojumiem krīzes laikā saskārās bezdarbnieku pabalsta tīkotāji, kā arī pretendenti uz slimības, maternitātes, paternitātes, kā arī vecāku pabalstiem. Vien Satversmes tiesa pensionārus pasargāja no Saeimas un valdības 2009. gada 1. jūlijā pieņemtā lēmuma strādājošajiem pensionāriem samazināt pensijas par 70%, bet nestrādājošajiem – par 10%, kas pamudināja no darba aiziet 25 tūkstošus pensionāru.
Savelkot jostas, kritās mājsaimniecību privātais patēriņš. 2009. gadā salīdzinājumā ar 2007. gadu tas saruka par 23%, uzrādot lielāko kritumu Eiropas Savienībā, minēts Dovladbekovas pētījumā.
"Iznākumā ekonomikas sildīšanas vietā valdība faktiski to saldēja. Konsolidācijai kopējais apjoms Latvijā bija viens no lielākajiem ES un galu galā patiešām nodrošināja Latvijai īslaicīgu makroekonomisko stabilitāti," vērtē Zelmanis.
Dovladbekova uzsver, ka vien 59% jeb 4,4 miljardu eiro izmantošana no starptautisko aizdevēju piešķirtā atbalsta nozīmēja, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji pakļuva zem lielākā valsts finanšu nodrošināšanas sloga.
Krīzes laikā paaugstinājās bezdarba līmenis, krasi samazinājās darba samaksa, kas pirms tam bija strauji augusi, paceltais nodokļu slogs veicināja ēnu ekonomikas pieaugumu. Šobrīd bezdarbs samazinās, bet vairāki desmiti tūkstošu joprojām nespēj atrast darbavietas, liecina statistikas dati. Pirms trim mēnešiem vien 6% respondentu atzinīgi vērtēja iespējas atrast labu darbu Latvijā, bet negatīvi noskaņoti bija 60% pētījuma dalībnieku, secināts "Baltic International Bank" barometrā.
Lai gan pieaug vidējā darba samaksa, ienākumu apjoms tomēr ir zemāks nekā pirms krīzes, norāda Dovladbekova. Zelmanis skaidro, ka atalgojuma kāpums ir statistiskais vidējais pieaugums, kas ietver lielus kontrastus. Līdz ar to aktualizējusies nabadzībā un sociālā atstumtība, kuras apkarošanā Māra Kučinska (ZZS) valdība novilcinājusi efektīvu rīku ieviešanu. Savukārt nabadzības riska slieksnis ir zemāks nekā pirms krīzes.
Uz ienākumu nevienlīdzību norāda arī nemainīgi augstais Džini koeficients, savukārt S80/S20 indekss liecina, ka nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumi ir aptuveni sešas līdz septiņas reizes zemāki nekā bagātāko iedzīvotāju daļai.
Dovladbekova pētījumā akcentē, ka, īstenojot fiskālo konsolidāciju, valdība ignorēja tās negatīvo ietekmi uz iedzīvotāju materiālo nenodrošinātību un sociālo aizsardzību. Viņa monogrāfijā secina, ka "grūti nosaukt par veiksmes stāstu tādu krīzes pārvarēšanas stratēģiju, kuras dēļ sabiedrībā vairojās nabadzība, nevienlīdzība, sociālā atstumtība un neuzticēšanās valdības politikai ilgtermiņā."
Lai gan makroekonomiskie rādītāji varētu apstiprināt valdības versiju par krīzes beigām, aiz skaitļiem un statistikas slēpjas virkne sabiedrības locekļu, kuru materiālo stāvokli nekādi nevar saukt par veiksmes stāstu.
