Viens no risinājumiem ir darbaspēka piesaiste no ārvalstīm. Daudzi uzņēmumi to jau dara, taču atzīst, ka šobrīd piesaistes process ir laikietilpīgs un dārgs. Turklāt darbaspēka ievešana ir ļoti sensitīvs jautājums. Par to šī raksta tapšanas gaitā pārliecinājās arī "Delfi Bizness" – daudzi uzņēmumi, kas nodarbina strādniekus no ārvalstīm, par šo tematu nevēlas atklāti izteikties, baidoties no sabiedrības un sadarbības partneru nosodījuma.

Tomēr, runājot par nākotni, liela daļa uzņēmēju un ekspertu ir vienisprātis – pienāks brīdis, kad valsts politiku nāksies pielāgot viesstrādnieku piesaistei. Pagaidām gan prasības darbinieku ievešanai ir striktas un valsts nostāja – nelokāma.

Situācija darba tirgū kļūst aizvien saspringtāka. 2022. gada trešā ceturkšņa beigās Latvijā bija brīvi teju 26 tūkstoši darbvietu. Gada laikā to skaits pieaudzis par 10%, taču pēdējo 10 gadu laikā – dubultojies. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, nemitīgi samazinās iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā.

Otrkārt, darba tirgū ir nesakritības starp nepieciešamajiem darbiniekiem un vakancēm, kā arī ļoti nevienmērīgs iedzīvotāju sadalījums starp reģioniem.

"Uzņēmējiem kļūst aizvien grūtāk atrast darbiniekus," sarunā ar "Delfi Bizness" atzīst Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis Jānis Lielpēteris, uzsverot, ka šobrīd darbinieki ir nepieciešami teju visās nozarēs. Rīgā un Pierīgā faktiski ir izsmelts pieejamais cilvēku resurss, un uzņēmumi piesaista darbiniekus no citām Latvijas vietām, pat nodrošinot dzīvesvietu. Arī reģionos cilvēku kļūst mazāk, viņi migrē gan uz Rīgu, gan reģionu centriem. No palikušajiem daļa nevēlas strādāt.

Ja aplūko datus par bezdarbnieku skaitu, varētu šķist, ka darbinieku Latvijā ir gana, jo bez darba šobrīd ir gandrīz divreiz vairāk cilvēku, nekā ir reģistrēto brīvo darbvietu. Tomēr situācija nav tik viennozīmīga, jo visi iedzīvotāji nekad nebūs nodarbināti. Daļu nestrādājošo varbūt vēl ir iespējams integrēt darba tirgū, taču noteikti ne visus, uzsver ekonomikas eksperti.

To apstiprina arī Lielpēteris. Kaut arī pēc statistikas datiem uzņēmumiem teorētiski vajadzētu būt iespējām atrast darbinieku, praksē pastāv dažādi apstākļi, piemēram, attālums līdz darbavietai, atalgojums, nepietiekama kvalifikācija vai vēlme atrast tīkamāku darbu, kas apgrūtina darbinieku piesaisti.

Katrs uzņēmējs darbinieku trūkumu šobrīd risina pēc savām iespējām, novērojusi "Nextra Latvia" dibinātāja un vadītāja Evija Šalte, tostarp daļa uzņēmēju ir gatava piesaistīt darbiniekus no ārvalstīm.

"Apkalpojošā un ražošanas sfērā nelielu daļu deficīta nosedz Ukrainas bēgļu ierašanās, un varētu būt, ka ziemas mēnešos ir sagaidāms bēgļu pieplūdums. Tāpat redzams, ka piegādes servisā tiek nodarbināti studējošie studenti no ārvalstīm, kuri zemākas mācību maksas dēļ izvēlējušies augstāko izglītību iegūt Latvijā," situāciju iezīmē Šalte.

Ārvalstu darbinieku ievešana nepieciešama ne tikai tādēļ, lai aizpildītu brīvās darbvietas. Cilvēki ir nepieciešami kopējai ekonomikas attīstības veicināšanai, norāda "Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš. "Ir gudri runāt par cilvēku, nevis darbaspēka piesaisti, jo cilvēki nav tikai darbaspēks. Ja Latvija stingri ierobežos darbaspēka imigrāciju, tas faktiski garantē, ka ilgstoši turpināsies iedzīvotāju skaita samazināšanās, un tas var pasliktināt arī kopējo dzīves kvalitāti," uzsver eksperts. Sarūkot iedzīvotāju skaitam, tas nākotnē ietekmēs nodokļu ieņēmumus un līdz ar to – pensijas, pabalstus, finansējumu medicīnai, izglītībai un citu sociālo nodrošinājumu iedzīvotājiem.

Pēc viņa teiktā, Latvijai būs nepieciešami gan augsti kvalificēti darbinieki, jo tā ir iespēja iegūt specifiskas zināšanas un darbiniekus nozarēs, kurās Latvijā neapmāca, gan mazāk kvalificēti darbinieki. "Un tas nav slikti, jo tas vietējiem iedzīvotājiem rada iespējas darboties jomās, kurās ir labāks atalgojums un pievilcīgāks darba saturs," uzskata Strautiņš.

Vaicāts, vai pastiprināta ārvalstu darbaspēka ieplūšana nevarētu atņemt darbu vietējiem iedzīvotājiem, Strautiņš atzīst, ka imigrantus darba tirgū nevar izolēt tā, lai viņi vispār nekonkurētu ar vietējiem, taču Latvijas gadījumā viņš nesaskata lielu problēmu. Imigrācija palīdz paaugstināt ekonomisko aktivitāti kopumā, līdz ar to – arī palielināt darbvietu skaitu, savu viedokli pamato eksperts.

Ārvalstu darbaspēka piesaistes process lēnām, bet notiek pats no sevis, un tendenci aktīvāk meklēt "palīdzību no malas" atspoguļo arī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) dati par izsniegtajām darba atļaujām ārvalstniekiem, kuru skaits pēdējo gadu laikā ir vairāk nekā divkāršojies. Visvairāk ārvalstu darbaspēks piesaistīts transporta sektorā, būvniecībā, programmēšanā, tas aug arī citās nozarēs.

Šalte norāda, ka ārvalstnieku algošanu īpaši aktīvi var novērot jomās, kur darbu var veikt attālināti, piemēram, IT jomā, kur Latvijā un Baltijā ir izteikts darbaspēka deficīts. Nereti ārvalstnieks var fiziski atrasties citā valstī, bet veikt darbu neklātienē Latvijas darba devēju interesēs.

Latvijā strādājošie uzņēmumi darbiniekus lielākoties piesaista no NVS valstīm, visvairāk darba atļauju pēdējos gados izsniegts Ukrainas pilsoņiem, kam seko Baltkrievijas un Uzbekistānas pārstāvji.

"Tas tādēļ, ka šajās valstīs ir zemāks vidējais atalgojums, un tomēr mūsu reģiona īpatnība paģēr, uzskatot par lielu plusu, krievu valodas zināšanas," skaidro Šalte. "Un, kaut arī šobrīd sabiedrībā notiek karstas diskusijas par valodu un politiskā situācija ir saspringta, aizvien ir uzņēmumi, kuri krievu valodu uzskata par darbaspēka kvalitāti un plusu, nevis mīnusu," novērojumos dalās "Nextra Latvia" vadītāja.

Augstākā vai vidējā menedžmenta līmeņa vadības pozīcijām darbaspēka piesaiste notiek arī no Rietumeiropas valstīm, jo tur ir atbilstošākā un ilgākā pieredze jaunu biznesa procesu ieviešanā, skaidro Šalte.

Viens no veidiem ārvalstu darbinieku piesaistei, kas pēdējos gados guvis popularitāti, ir darbinieku noma. Proti, imigranti, lielākoties no valstīm ārpus Eiropas Savienības (ES), ar Polijā iegūtām uzturēšanās atļaujām, kas derīgas visā ES, tiek "iznomāti" Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem. Nereti šādā veidā uzņēmēji cenšas apiet, viņuprāt, striktās Latvijas prasības un augstās ārvalstnieku nodarbināšanas izmaksas.

Kā skaidro eksperti, agrāk darbinieki "nomāti", lai īslaicīgi aizpildītu darbvietu, piemēram, sezonas darbu laikā. Taču ar laiku uzņēmēji sākuši sistēmu izmantot savās interesēs un šos darbiniekus nolīgst pastāvīgam darbam uzņēmumā – šādā gadījumā nav jāpilda prasības, kuras attiektos, ja šie darbinieki tiktu oficiāli nodarbināti.

"Vienlaikus jāuzsver, ka darbaspēka noma nav nelegāla nodarbinātība, bet ierasta prakse ES," norāda Lielpēteris. "Darbaspēka noma jāvērtē kā uzņēmuma spēja atrast tirgus nepilnību un piedāvāt savus pakalpojumus, kas šajā gadījumā ir darbaspēks." LTRK veiktā aptaujā secināts, ka no uzņēmējiem, kas izmanto ārvalstu darbaspēku, 62,5% to piesaista paši, 20% gadījumu ārzemnieki (piemēram, studenti) paši piesakās strādāt vai izmanto sadarbību ar NVA, taču 17,5% uzņēmumu izmanto starpnieka pakalpojumus.

"Var secināt, ka darbaspēka noma nav izplatītākā prakse uzņēmēju vidū, taču jāsaprot, ka tas ir papildu instruments, kā reaģēt uz nespēju atrast darbiniekus vietējā tirgū," saka Lielpēteris. Viņš stāsta, ka uzņēmumi lielākoties vispirms cenšas atrast vietējos darbiniekus, jo piesaistīt darbaspēku no trešajām valstīm ir sarežģīti, laikietilpīgi, un sākotnēji tas prasa lielākus finansiālos ieguldījumus. Ja tiek izmantots darbinieku nomas pakalpojums, valsts negūst nodokļus par darbinieku – tie tiek samaksāti valstij, no kuras darbinieki tiek nomāti. Tādēļ Lielpēteris uzskata, ka risinājums ir jārod nodarbinātības politikā kopumā.

Tā kā uzņēmumu pieredze ārvalstnieku piesaistē ir salīdzinoši neilga, šajā jomā pastāv ne viena vien problēma un pārkāpumi – gan netīši, gan tādi, kas paveikti tīši.

"Jāatzīst, ka pēc ģeopolitiskās krīzes un karadarbības ir bijuši signāli, ka, piemēram, ukraiņu darba ņēmējam darba līgums ir tikai valodā, kuru viņš nesaprot, kas ir pārkāpums un nav ētiski. Tas ne vienmēr no darba devēju puses ir apzināts solis, bieži vien tā ir elementāra nezināšana," saka Šalte.

Tomēr mēdz būt situācijas, kad pārkāpums ir apzināts. Ir bijuši gadījumi, kad darba devēji izmanto viesstrādniekus, manipulējot ar tiem un nodarbinot vairāk, nekā oficiāli ļauts. Latvijā arī atklāti gadījumi, kad darbinieki ievesti un turēti necilvēcīgos apstākļos. Piemēram, 2019. gadā atklājās, ka būvniecībā teju bez atalgojuma un sliktos apstākļos tika nodarbināti 16 Tadžikistānas pilsoņi. Vēl gadu pirms tam atklāti 10 ārvalstu darbinieki, kuri tika nelegāli nodarbināti kādā ražošanas uzņēmumā.

Biedrības "Patvērums "Drošā māja"", kas sniedz atbalsta pakalpojumus imigrantiem un cilvēku tirdzniecībā cietušām personām, novērojumi liecina, ka nereti ārvalstniekiem tiek piesolīta salīdzinoši liela alga. Taču, ierodoties Latvijā, šie solījumi pačib – cilvēks, kas atsaucis ārvalstnieku, atkāpjas no solītā, nepiešķir naudu dzīvei pirmajam mēnesim, algu maksā neregulāri, nemaksā solīto summu. Tāpat iezīmējas tendence, ka no samaksas tiek atvilkti dažāda veida ieturējumi, piemēram, par dzīvesvietu, nodokļiem, dokumentiem, mākslīgi radīti parādi, kas būtiski samazina atlīdzību, ko ārvalstnieks reāli saņem.

Valsts darba inspekcija (VDI) ik gadu atklāj arvien vairāk nelegāli nodarbinātu ārvalstnieku. 2020. gadā tādi bija 18, 2021. gadā – 26, bet 2022. gadā – jau 40. Atsevišķi datus apkopo arī Valsts robežsardze. 2020. gadā tika konstatēti 124 pārkāpumi saistībā ar nelikumīgu strādāšanu, 2021. gadā – 158 pārkāpumi, bet 2022. gadā – 133. Konstatēto nelikumīgas nodarbināšanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2020. gadu, 2021. un 2022. gadā ir nedaudz samazinājies, 2020. gadā tika konstatēti 60 pārkāpumi, bet 2021. gadā 27 pārkāpumi un 2022. gadā 38 pārkāpumi.

Pērn visbiežāk tika konstatēti pārkāpumi, kuros tika nodarbināti Uzbekistānas, Moldovas un Ukrainas pilsoņi. Visbiežāk nelegāli ārzemnieki tiek nodarbināti būvniecības jomā un loģistikas jomā, kas saistīta ar dažādu pārvadājumu nodrošināšanu un kurjera pakalpojumiem. Vairums imigrantu nelegāli strādā būvniecībā, tostarp bez darba atļaujām iebraucēji strādā arī būvniecības objektos, kuru ģenerāluzņēmēji ir lielas, Latvijā plaši zināmas kompānijas, norāda institūcijās.

Par personu nodarbināšanas noteikumu pārkāpšanu paredzēta gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība. Naudas sodi administratīvās atbildības gadījumā var svārstīties no 140 līdz 700 eiro, bet kriminālatbildības gadījumā var tikt piemērota īslaicīga brīvības atņemšana, naudas sods vai sabiedriskie darbi.

Lai gan nodarbināto ārvalstnieku skaits aug, tie joprojām veido vien dažus procentus no kopējā Latvijā strādājošo skaita, kas pārsniedz 900 tūkstošus. Runājot ar dažādu jomu uzņēmējiem, gan rodas priekšstats, ka liela daļa vismaz prātā ir pārcilājusi ideju šādu soli spert, bet daļa jau vairākus gadus šo iespēju izmanto. Meklējot uzņēmumus rakstam, daudzi apstiprināja, ka pie viņiem viesstrādnieki strādā, taču dalīties ar pieredzi atteicās, daļa pat sarunas laikā pastāstīja, kā viņiem sokas, taču beigās piebilda, ka teiktais nav publicējams.

Uzņēmumi atzīst, ka ārvalstnieku piesaiste palīdzējusi atrisināt vairākas problēmas, vienlaikus gan uzsver, ka process ir sarežģīts. Daļa, iepazīstoties ar lielo mājasdarbu ārvalstu darbinieka algošanai, šo ideju atmet un iztiek pašu spēkiem. Ņemot vērā, ka viesstrādnieku piesaiste ir laika un finanšu ietilpīgs process, ja gadās piesaistīt ne visai strādīgu darbinieku no ārvalstīm, zaudējumi ir vairākas reizes lielāki, nekā nolīgstot vietējo.

Kāda Vidzemes kokapstrādes uzņēmuma vadītājs, kurš vēlējās palikt anonīms, gan stāstīja, ka, neskatoties uz pūlēm un izmaksām, piesaistot darbinieku no ārvalstīm, uzņēmumam beidzot izdevās iegūt stabilu darbinieku, kurš nekavē darbu. Līdz tam uzņēmums ilgstoši meklēja darbiniekus ražotnei, lielākoties nesekmīgi, jo vietējos strādniekus ik pa laikam sāka vajāt "ķibeles" – daži ņem ilgas slimības lapas, taču nav skaidrs, ar ko viņi slimo; daļa cītīgi strādā, taču tad "noraujas", sāk lietot alkoholu un uz kādu laiku pazūd, vēlāk atrodas un grib atkal strādāt, bet šādi nevar plānot vienmērīgu uzņēmuma darbību.

Latvijas kokapstrādes milzis "Latvijas Finieris" ar darbinieku trūkumu īpaši izteikti saskārās Covid-19 pandēmijas laikā, kas bija iemesls, kādēļ uzņēmums nolēma piesaistīt ārvalstu darbiniekus ar sadarbības partneru starpniecību. Kā stāsta AS "Latvijas Finieris" valdes locekle Gunita Meiere, uz to pamudinājis arī zinošu speciālistu trūkums vairākās profesijās, īpaši tehniskajās jomās. Cik daudz, no kurām valstīm un kādās profesijās strādā piesaistītie darbinieki, uzņēmums neatklāj.

"Mūsu sadarbība turpinās jau pāris gadu, un kopumā to vērtējam pozitīvi. Ārvalstu darbinieki tiek apmācīti un ievadīti darbā tieši tāpat kā viņu Latvijas kolēģi. Arī darba uzdevumi un prasības ir līdzvērtīgas, tāpēc ārvalstu darbinieki viegli integrējas kolektīvā un komanda strādā ciešā sadarbībā," vidi uzņēmumā raksturo Meiere.

Ārvalstu darbinieku piesaiste palīdz risināt aktuālo problēmu saistībā ar darbinieku trūkumu uzņēmumā, tomēr līdz ar to kļūst aktuāli daži jautājumi. Piemēram, kā saglabāt darbinieku pieredzi un zināšanas uzņēmumā un tās nodot no vienas paaudzes otrai. "Līdz ar to kā prioritāru tomēr redzam pēc iespējas ciešāku sadarbību ar Latvijas profesionālās un augstākās izglītības iestādēm, kas sagatavo jaunos speciālistus trūkstošajās tehniskajās profesijās," piebilst Meiere.

Melleņu audzēšanas saimniecība "Arosa – R" dibināta 2003. gadā, un tolaik problēmas saistībā ar darbaspēka piesaisti vēl nebija aktuālas, tieši pretēji – visi priecājās, ka tiks radīts daudz jaunu darbvietu, atminas Latvijas Augļkopju asociācijas un SIA "Arosa – R" valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte. Toreiz Latvijā sākās dārzu ierīkošanas vilnis, taču pēc aptuveni 10 gadiem, kad šie dārzi sāka dot ražu, no valsts strauji bija sākuši aizplūst strādājošie, īpaši no lauku reģioniem, un audzētāji nokļuva neapskaužamā situācijā. Visos augļu dārzos raža nogatavojas faktiski vienlaicīgi, tāpēc visiem vienlaicīgi ir vajadzīgi gan zemeņu, gan aveņu, gan melleņu ražas vācēji. Arī dažādi dārzu un lauku kopšanas darbi, piemēram, stādīšana, ravēšana, koku un krūmu retināšana, ir roku darbs un nav atrodami vietējie sezonas strādnieki pietiekošā daudzumā, kuri šos darbus varētu paveikt, izaicinājumos dalās Rudzāte. Tāpēc, lai nodrošinātu visas ražas novākšanu, ir nepieciešami viesstrādnieki.

Saimniecība viesstrādniekus darbam Latvijā pirmo reizi uzaicināja 2015. gadā, kad ieradās deviņi strādnieki no Ukrainas. Kopš tā laika saimniecībā ik sezonu strādā viesstrādnieki, pārsvarā ukraiņi, taču pirms kara sākuma Ukrainā labi strādājošus ukraiņus sameklēt bija problēmas, jo arī pārējās ES valstis vēlas sezonas strādniekus, viņa iezīmē situāciju.

Uzņēmumam bijusi pieredze arī ar citu valstu pārstāvjiem, taču tā ne vienmēr vainagojusies panākumiem.

"Mēģinājām aicināt uzbekus, bet, pirmkārt, no viņu puses vērojamas problēmas ar savlaicīgu vīzu nokārtošanu. Turklāt uzbeki strādā lēni un salasa aptuveni 50% no tā apjoma, ko salasa vietējie," pamanījusi Rudzāte. Šādos gadījumos uzņēmējs saskaras ar izaicinājumu, jo Latvijas likumdošana nosaka, ka viesstrādniekiem jāmaksā nozares vidējā alga (2022. gada vasarā tie bija 984 eiro mēnesī), neskatoties uz to, cik viesstrādnieks padara. "Mums šis nosacījums šķiet nepareizs, es, piemēram, nezinu nevienu valsti ES, kurā būtu līdzīgi nosacījumi," pauž Rudzāte.

Uzņēmējas vairāku gadu pieredze pierādījusi, ka ceļš, lai viesstrādnieks nokļūtu līdz saimniecībai, ir samērā sarežģīts. Vispirms jānosūta uzaicinājums un jākārto darba vīzas, jānodrošina dzīvesvieta un pārējie sadzīves apstākļi, jāgarantē veselības aizsardzība un jānodrošina ārsta apmeklējums, ja tāds ir nepieciešams. Tāpat uzņēmējam arī zināmā mērā jāgarantē šī darbinieka izbraukšana no valsts, pienākumus uzskaita Rudzāte.

Taču vienlaikus viņa atzīst, ka bez viesstrādniekiem nespēj iztikt. "Vietējie bezdarbnieki ir izzuduši, vietējā mērogā mēs varam nodrošināt tikai kādus 30% no nepieciešamajiem sezonas strādniekiem, un tie lielākoties ir skolotāji, studenti un skolēni, bet pēc 25. augusta arī viņi pazūd. Aizvadītajā vasarā uz lauka palika daudz nenovāktu zemeņu un citu ogu. Tikpat lielā mērā sezonas strādnieki nepieciešami arī dārzeņu audzētājiem. Zemnieki, protams, domā, kā visus procesus mehanizēt, taču ogu vākšana un audzēšana prasa daudz roku darba. Ja gribi novākt izaudzēto, bez viesstrādniekiem neiztikt," noslēdz Rudzāte.

Zivju pārstrādes un konservu ražošanas uzņēmums "Karavela" darbaspēku no ārvalstīm piesaista kopš 2017. gada, portālam "Delfi Bizness" stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks Andris Bite. Šobrīd uzņēmumā strādā jau 120 ārvalstu darbinieki, no kuriem 50 pievienojušies šī gada laikā, kopš Ukrainā sākās karš. Lielākoties iebraucēji darbojas ceha strādnieku amatos.

"Lēmumu par ārvalstnieku piesaisti pirms tā pieņemšanas rūpīgi izvērtējām un par labu tam nosliecāmies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, darbaspēka pieejamības dēļ Latvijā, ņemot vērā, cik darbinieku vajag, lai spētu nodrošināt uzņēmuma ražošanas vajadzības. Otrkārt, Latvijā pieejamā darbaspēka kvalitātes dēļ, izvērtējot vietējo strādnieku vēlmi strādāt, attieksmi pret darbu, alkoholu un slimības lapu izmantošanu," pauž Bite.

Arī viņš norāda, ka darbinieku piesaistes process nav vienkāršs un to varētu pilnveidot. Pirmkārt, formējot uzturēšanās atļaujas, izaicinājumus raitai darbaspēka piesaistei rada migrācijas nodaļu kapacitāte un spēja apkalpot visus ārvalstniekus. Piemēram, šobrīd grūtības sagādā iespējas pierakstīties uz kādu no PMLP nodaļām un tikšanās jāplāno vismaz pusotru līdz divus mēnešus uz priekšu. Otrs aspekts ir saistīts ar regulārajām vizītēm PMLP saistībā ar uzturēšanās atļaujas kartes atjaunošanu.

"Tie ir vismaz divi pieraksti uz vizīti PMLP un tās apmeklējumi, nemaz nerunājot par laiku, ko migrācijas nodaļu darbinieki velta dokumentu izskatīšanai un atbilžu sagatavošanai. Mūsuprāt, sakārtojot šo jautājumu, atvieglotu dzīvi ne tikai pašiem ārvalstniekiem un viņu darba devējiem, bet arī atbrīvotos resursi pašā PMLP," uzskata Bite.

Vēl viens risināms jautājums, viņaprāt, ir atalgojuma prasības. Šobrīd, lai ārvalstnieks varētu strādāt Latvijā, viņa darba algai jābūt ne mazākai kā vidējai darba algai valstī. "Ja mēs meklētu darbiniekus IT nozarē vai vecāko speciālistu amatos, šis skaitlis būtu pieņemams, bet, tā kā skatāmies uz strādnieku līmeni, noteiktais līmenis ir augsts, turklāt, piemēram, Polijā šie noteikumi ir daudz elastīgāki," saka Bite. Viņaprāt, tas Latvijas darba devējus padara nekonkurētspējīgus. "Visus pārējos jautājumus mēs – uzņēmēji – esam spējīgi atrisināt. Tie ir apmācības, valodas barjeras, komandā iekļaušanās jautājumi un citi," uzskaita uzņēmējs.

Bite paredz, ka arī nākotnē uzņēmumam, visticamāk, būs nepieciešami ārvalstu darbinieki.

IT uzņēmums "Accenture" lēmumu piesaistīt ārvalstu speciālistus pieņēma aptuveni pirms 10 gadiem, stāsta kompānijas personāla atlases vadītāja Baltijā Elena Markovska. Viens no iemesliem tam bija tas, ka Latvijā nav pietiekams skaits augsta līmeņa speciālistu, kuri varētu vadīt komandas. Otrs – Latvijā ir salīdzinoši mazs darba tirgus un pieprasījums pēc IT speciālistiem ir lielāks nekā piedāvājums.

"Esam novērojuši, ka ārvalstu speciālisti labprāt dalās zināšanās un pieredzē, ko ieguvuši augstskolās, kursos, projektos, kas palīdz paplašināt redzesloku un iegūt jaunas zināšanas, pieejas, un atbilstoši "Accenture" struktūrai darbiniekam ir nepieciešams būt aktīvam, tajā skaitā – dalīties ar savām zināšanām, apmācot jaunos speciālistus," viņa stāsta.

"Accenture" Baltijā šobrīd strādā 434 ārvalstnieki, kuri pārstāv 40 dažādas nacionalitātes. Markovska norāda, ka tas veicina dažādību kolektīvā un iekļaujoša darba vide padara arī uzņēmumu gudrāku – strādājot kopā, dažādu nacionalitāšu pārstāvjiem ir iespēja augt un mācīties, lai kopīgi sadzīvotu.

"Accenture" darbiniekus meklē valstīs, kurās ir laba IT izglītība un pietiekami sagatavoti IT speciālisti, kā arī valstīs ārpus ES, kurās atrodas Latvijas un Lietuvas vēstniecības. Lielākā daļa piesaistīto ārvalstnieku ir augsti kvalificēti profesionāļi. Atšķirību atlases procesā, pēc Markovskas teiktā, nav, un tas ir vienāds visiem. 10 gadu laikā darbinieku pārcelšanas process ir standartizēts, un kompānijai izveidojusies laba sadarbība ar valsts institūcijām. "Izaicinājumus gan rada turbulentā vide, kas ietekmē gan relokācijas procesu, gan cilvēku vēlmi pārcelties uz citu valsti. Pēdējie notikumi bija Covid-19 un Krievijas iebrukums Ukrainā," atzīst Markovska.

Visu uzņēmēju pieredzes stāstus caurvij sarežģītais ārvalstnieku piesaistes process – savā ziņā tas palielina atbildību par šo lēmumu, neļaujot masveidā ievest darbiniekus, kurus nākotnē, iespējams, uzņēmumam nemaz nevajadzēs, kā arī ļauj kopumā kontrolēt situāciju ārvalstu darbaspēka jomā.

Lielpēteris norāda, ka šobrīd galvenais diskusiju objekts ir atalgojums, jo prasība maksāt vidējo darba samaksu ietekmē uzņēmumu konkurētspēju. Uzņēmēji jau vairākkārt ir vērsušies pie politikas veidotājiem, aicinot to pārskatīt, taču līdz šim – nesekmīgi.

No valsts puses izmaiņas darbaspēka ievešanas jomā vismaz tuvākajā laikā nav sagaidāmas.

"Darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm neatrisinās Latvijas fundamentālās ar demogrāfiju saistītās problēmas, tāpēc šāds risinājums šobrīd netiek izskatīts," norāda Ekonomikas ministrijas (EM) Analītikas dienesta vadītāja Dace Zīle. Viņa uzsver – Latvijas tālākai izaugsmei nepieciešams kāpināt produktivitāti un palielināt resursu izmantošanas efektivitāti.

"Latvijā ir noteikti strikti kritēriji darba un uzturēšanās atļauju piešķiršanai, un mūsu valsts politika paliek nemainīga – nepieļaut nekontrolētu imigrāciju un ārzemnieku (trešo valstu pilsoņu) nodarbināšanu, īpaši – vienkāršu darbu veikšanai," skaidro Zīle. ES pilsoņiem, lai ieceļotu, uzturētos un strādātu Latvijā, nav gandrīz nekādu ierobežojumu.

Tā kā Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu zināšanu un tehnoloģiju ietilpīgās nozarēs, šī trūkuma aizlāpīšana izvirzīta par prioritāti.

"Tas nenozīmē imigrācijas ierobežojumu atcelšanu, bet gan administratīvo procedūru uzlabošanu, lai nepieciešamības gadījumā darba devējs spētu piesaistīt kvalificētus darbiniekus pēc iespējas īsākā laikā," skaidro Zīle. Tas gan arī nenozīmē automātiskas tiesības ārzemniekiem uz pastāvīgu uzturēšanos Latvijā.

Pēc Zīles teiktā, no Latvijas tautsaimniecības attīstības viedokļa svarīgi ir izmantot vietējo darbaspēku un tikai tad, ja kādā specialitātē nevar atrast piemērotus darbiniekus, var piesaistīt trešo valstu pilsoņus. Ņemot vērā, ka Latvijā ir salīdzinoši liels bezdarba līmenis mazāk aktīvos reģionos, īpaši Latgalē, EM ieskatā, pirmkārt jāizmanto vietējie cilvēku resursi. Pielaidīgāka nostāja ir vien reemigrantu sagaidīšanā.