Klimata pārmaiņas un mežsaimniecība.
Kurš kuru?
Foto: F64
Lai planētu nākamajām paaudzēm mēs saglabātu tikpat zaļu un tīru, kādu to esam saņēmuši, un vēl labāku, ar atkritumu šķirošanu un pārstrādi nebūs gana – klimatneitralitāte ir mērķis, kas prasa kompleksu dažādu nozaru sadarbību un arīdzan padziļinātu izpratni. Mežam – planētas plaušām – šajā procesā ir svarīga loma, tāpēc jo būtiskāk ir tam palīdzēt jau šodien, lai tas pēcāk palīdzētu arī mums. Kā? Par to sarunā ar nozares ekspertiem.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Āris Jansons, AS "Latvijas valsts meži" (LVM) mežsaimniecības plānošanas vadītājs Aigars Dudelis un ilgtermiņa plānošanas vadītājs Viktors Gulbis visi kā viens uzsver – panākumu atslēga ir līdzsvars starp ekonomiku, oglekļa piesaisti, kas ir svarīgs klimatneitralitātes komponents, un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Drošākais veids, kā šo līdzsvaru panākt un arīdzan noturēt, – sadarboties ar zinātni un mežsaimniecības stratēģijas balstīt zinātnisko pētījumu rezultātos, jo no tiem izriet secinājumi, ko un kā mēs ar mežu varam darīt jau šodien, lai ilgtermiņā samazinātu riskus, ātrāk nonāktu līdz ražai un arī palīdzētu zemeslodei.
Klimata mērķi sakrīt ar biznesa mērķiem
Aigars Dudelis: Gan Eiropas, gan Latvijas politikas norāda uz klimata un bioloģiskās daudzveidības problemātiku, un tie ir jautājumi, kas interesē arī sabiedrību. Mežs var palīdzēt mazināt klimata pārmaiņas, tāpēc mežsaimniekiem uz šī fona izkristalizējas divi lieli jautājumi.

Pirmais – ko mežs un mežsaimnieki var darīt klimata labā? Jebkas, kas ir zaļš, – koks, zāle, krūmi – caur lapām no atmosfēras piesaista ogļskābo gāzi, kas ir viena no pamatgāzēm, kas rada globālo sasilšanu. Šī gāze sastāv no skābekļa un oglekļa. Skābeklis tiek atgriezts atpakaļ atmosfērā, bet ogleklis – noglabāts kokā. Līdz ar to – jo vairāk mežs aug, jo vairāk CO2 piesaista. Būtībā mežs ir viena liela oglekļa noliktava – Latvijas valsts mežos tā ir aptuveni 300 miljoni tonnu. Daļu no šī oglekļa mēs “izņemam” ārā, mežu nocērtot un izmantojot koksnes materiālos. Taču jautājums ir par apjomu – cik daudz un kad? Tie ir aprēķini, ar kuriem nodarbojas zinātnieki un mans kolēģis Viktors.

Otrs jautājums – ko mēs varam darīt meža labā? Lai mežs pildītu savu lomu, tam ir jābūt veselīgam, dzīvīgam. Mēs varam mežu kopt, aizvadīt no meža prom lieko ūdeni, varam izaudzēt tādus stādus, kas aug ātrāk, lai vairāk piesaistītu oglekli.

Āris Jansons: Ja mēs kaut ko uztaisām no koka, mēs izmantojam jau apritē starp atmosfēru un biosfēru esošu oglekli. Šāda koksnes produkta radīšana neveicina klimata pārmaiņas. Problēma rodas brīdī, kad mēs paņemam zemes dzīlēs depozītu, piemēram, naftu vai ogles, un palaižam atmosfērā “svaigu” oglekli. Ja mēs kaut ko uztaisām no koka, tad uz laiku aizturam oglekli, papildus novēršot nepieciešamību paņemt jaunu. To sauc par aizstāšanas efektu, un tas ir ļoti būtisks, ja mēs skatāmies ilgākā laika periodā. Un mežsaimniecība ir nozare, kur ir jāskatās ilgtermiņā. Jā, koksnes produkcija savā ziņā aiziet nebūtībā, bet – ja mēs pieliekam klāt aizstāšanas efektu, tad patiesībā 80–100 gadu perspektīvā mēs no koksnes produkta izmantošanas iegūstam tikpat lielu pozitīvo ietekmi, cik no uzkrājuma augošā mežā.

Viktors Gulbis: Nozarē esmu vairāk nekā 30 gadus, tāpēc klimata pārmaiņas redzu ļoti labi – ziemas kļūst īsākas, mežā īsti netiekam, to jūt arī visi kokmateriālu pircēji. Tāpēc mums ir jādomā, kā turpmāk strādāt.
Pozitīvs aspekts – klimata mērķi lielā mērā sakrīt arī ar biznesa mērķiem. Mūsu mērķis ir audzēt ražīgākas kokaudzes, lai iegūtu vairāk koksnes, kas ir tas pats ogleklis. Savukārt – jo ražīgāks būs mežs, jo vairāk oglekļa tas piesaistīs. Mūsu darba plānošanā palīdz modelēšana – mēs varam prognozēt, kā konkrētas darbības varētu ietekmēt mežu līdz pat 120 gadus tālā nākotnē, līdz ar to mēs varam izvēlēties labāko gan mežam, gan klimatam, gan arī biznesam.
Visi aprēķini tiek balstīti tikai un vienīgi uz zinātniski iegūtiem datiem – mums ir ļoti cieša sadarbība ar meža pētniekiem no mežzinātnes institūta "Silava".

Aigars Dudelis: Mūsu dienaskārtībā ir arī citi svarīgi jautājumi. Piemēram, bioloģiskā daudzveidība. Taču, lai nonāktu pie labākā risinājuma, ir jāatrisina daža laba pretruna. Bioloģiskā daudzveidība lielā mērā saistās ar vecu mežu – vismaz 70 gadus vecu, bet Eiropas nozīmes biotopiem ir 100 un vairāk gadu. Savukārt mežs oglekli vislabāk piesaista vecumā starp 30 un 80 gadiem. Mūsu biznesa mērķi ir tuvāk klimata mērķiem, taču mēs ļoti labi apzināmies, ka mežs ir mājvieta ļoti daudzām sugām. Ir sugas, kas lieliski jūtas izcirtumos, ir sugas, kuru galvenā mājvieta ir jaunaudzes, un ir ļoti daudz sugu, kurām ir nepieciešami šie vecie meži. Mūsu uzdevums ir optimālā varianta meklēšana starp visām šīm vajadzībām. Bet, lai varētu to izdarīt, mums ir jāzina sakarību skaitliskās vērtības – cik strauji dažādās augsnēs pieaug dažādu sugu koksne, cik liels atmirušās koksnes apjoms ir pietiekams sugu saglabāšanai, cik gados atmiris koks pilnībā sadalās un izdala CO2, kā meliorācija ietekmē oglekļa apriti mežaudzē un augsnē. Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem nepieciešamas atbildes.
Mežs, mežs un mežs – trīs dažādas lietas
Āris Jansons: Latvija noteikti nav pirmā vieta pasaulē, kur mēģina atrast šo formulu, bet ir jāsaprot, ka mežs, mežs un mežs ir trīs dažādas lietas. Ja mēs runājam par Ziemeļeiropu, tad mežs ir dominējošā ekosistēma, un, ja mēs neko nedarīsim, tad viss pārvērtīsies par mežu. Tātad mēs, cilvēki, ar savu saimniecisko darbību neradām draudus tam, ka mežs kaut kur varētu pazust. Gluži cita situācija ir subtropos vai tropos, kur tad, ja kāds mežu nozāģēs un neko tālāk nedarīs, tas pats neatjaunosies.

Otrs aspekts ir saistīts ar klimata pārmaiņām. Mēs varam salīdzināt sevi ar Ziemeļeiropu un meklēt kopīgus risinājumus. Mēs esam reģionā, kas arī gadsimta griezumā, klimatam mainoties, spēs nodrošināt oglekļa piesaisti gan koksnē, gan koksnes produktos. Ja skatāmies uz dienvidiem, Vidusjūras reģionu, tad tur aizvien biežāk ir ievērojams sausums, izceļas liela mēroga ugunsgrēki, tāpēc nav sagaidāms, ka no turienes varētu gūt lielu pienesumu Eiropas kopējam rezultātam klimata pārmaiņu mazināšanai. Protams, ir līdzsvaroti jānodrošina dažādu sabiedrības interešu aizstāvība, tāpēc ir svarīgi pētījumi, lai mēs skaidri zinātu, kas notiek gan ar dažādiem bioloģiskās daudzveidības komponentiem, gan ar oglekļa uzkrājumu vecā mežā. Zinātniskajā literatūrā līdz šim ir pieejams ļoti maz informācijas, taču ir skaidrs, ka oglekļa uzkrāšanās efektivitāte vecos kokos krasi samazinās.

Viktors Gulbis: To mēs arī redzam savos aprēķinos.
Ir vecā meža daļa, kur oglekļa piesaiste arvien samazinās, tāpēc jārēķinās, ka pārējam mežam ir jāpiesaista vairāk, lai to kompensētu. Līdz ar to mums ir jāaudzē ražīgāks mežs, lai varam kompensēt to daļu, kas samazinās vecajā mežā, jo citādi mēs nespējam nodrošināt nepieciešamo oglekļa piesaisti. Ja visu atstāsim bioloģiskajai daudzveidībai, oglekļa piesaiste būtiski samazināsies.
Pirmkārt, ir ar normatīvajiem aktiem noteikti ierobežojumi, kas paredz, kāds daudzums valsts mežu platības jāsaglabā bioloģiskajai daudzveidībai, – tie ir 11% (valsts meži ir puse no visiem Latvijas mežiem – red. piebilde). Vēl 9% mēs saglabājam brīvprātīgi, jo mūsu eksperti atraduši, ka tur mājo vērtīgas sugas. Un vēl ir Eiropas Savienības nozīmes biotopi, kas ir atrasti, pateicoties dabas skaitīšanai. Līdz ar to šobrīd mēs neplānojam nekādu saimniecisko darbību 25% valsts mežu platību. Šobrīd tur ir dažāda vecuma audzes, kuras vēl piesaista oglekli pietiekamā daudzumā, bet nākotnē tās kļūs tikai vecākas un piesaistīs aizvien mazāk.

Āris Jansons: Aspekts, kur cilvēka darbība atstāj būtisku ietekmi – gan uz meža ražību, gan uz oglekļa uzkrājumu –, neapšaubāmi, ir hidrotehniskā meliorācija, kas ir meža koku sakņu atbrīvošana no pārlieka ūdens daudzuma, lai tām varētu piekļūt skābeklis. Taču ir svarīgi saprast, ka meliorācijas ietekme atšķiras dažādos Eiropas reģionos – tas ir saistīts gan ar klimatu, gan ar augsnes sastāva īpatnībām, tāpēc ir ļoti būtiski, lai mums veidotos pašiem sava datu kopa, kas uzskatāmi demonstrētu meliorācijas ietekmi tieši Latvijā.

Mēs esam sākuši veidot šādu datu kopu, apzinoties, ka ir jāvērtē ilgtermiņa ietekme. Mēs skatāmies, kas notiek vietās, kur izrakts grāvis un kur nav izrakts grāvis. Vidējais mežaudžu vecums ir 150 gadi. Ja paskatās, kas notiek ar oglekļa uzkrājumu augsnē, tad jāsecina, ka tas ļoti maz atšķiras. Tas, kas ir noticis, novadot prom lieko ūdeni, – augsne ir kļuvusi kompaktāka, ir palielinājusies organiskā oglekļa koncentrācija.

Jāņem vērā, ka augsne izdala emisijas – vairākas siltumnīcefektu izraisošās gāzes, kuras arī var mērīt. Mērot šo augsnes izelpu un ieelpu tajās pašās audzēs, mēs redzam, ka patiesībā hidrotehniskā meliorācija ir atstājusi pozitīvu ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu. Proti, audzēs ar auglīgu organisko augsni, kurās ir grāvis, ikdienā augsne emitē mazāk nekā tādās, kur šī grāvja nav. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo atsevišķās vietās Eiropā ir konstatēts pretēji, līdz ar to viens no mehānismiem, kā varētu domāt par klimata pārmaiņu mazināšanu, ir meliorāciju neveikt. Latvijas situācijā tā ir ļoti slikta doma. Mēs redzam, ka ilgtermiņa ietekme būs negatīva. Pirmkārt, koki aiziet bojā, jo saknes noslīkst ūdenī. Otrs – mēs palielināsim emisijas no augsnes.

Aigars Dudelis: Trešā daļa no visām LVM platībām kaut kad vēsturiski ir meliorēta. Tas, gadiem ejot, aizsērē, un kopš 2005. gada mēs investējam meliorācijas sistēmu atjaunošanā un pārbūvē. Problēma – lai veiktu šādas darbības, mums ir jāsaņem būvatļauja. Tajā brīdī jau atkal nonākam pretrunās, jo sākas diskusija par kaitēšanu bioloģiskajai daudzveidībai. Diemžēl arī valsts institūcijās, kas ir atbildīgas par šo atļauju izsniegšanu, ne vienmēr par šiem jautājumiem ir pilnīga izpratne.
Foto: LVM arhīvs
Zinātnes loma mežsaimniecībā
Āris Jansons: Pētniecības virzīšana ir ilgtermiņa sadarbība un ilgtermiņa lēmumi gan no zinātnisko institūciju puses, gan no LVM puses, gan arī no citu zinātnes finansētāju puses. Šobrīd aktīva pētniecība notiek saistībā ar jau pieminētajām augsnes emisijām. Konkrētāk – pētām, kā notiek dinamiskie procesi oglekļa piesaistē un izdalīšanā. Šajā aspektā vēl ir gana daudz neatbildētu jautājumu. Turklāt tas nav tikai mūsu izaicinājums – tas ir izaicinājums arī Eiropas zinātnes telpā. Arī somi nupat ir tam ķērušies klāt.

Oglekļa aprites cikla labākas izpratnes un modelēšanas nolūkā attīstām iespējas ņemt vērā arī dabiskos traucējumus, proti, faktorus, kas ir saistīti ar jau notiekošām klimata pārmaiņām, ko mēs nenobremzējām piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, un to sekām – gan vētrām, gan dendrofāgiem (kukaiņiem un citiem). Tas nepieciešams stratēģisko lēmumu pieņemšanai, kas pēc tam pārvēršas gan normatīvajos aktos, gan arī meža apsaimniekošanas plānos un ietekmē to, ko darām mežā. Protams, pilnīgi visas audzes no vēja vai kukaiņiem mēs neizglābsim, bet – ja saprotam, ka konkrētais risks ir augsts un ko ar to darīt, tad daļu no kokiem varam pasargāt. Un tas palīdz arī kāpināt meža devumu klimata pārmaiņu mazināšanā.

Aigars Dudelis: Mums ir palaimējies, ka Latvijā ir "Silava" ar saviem zinātniekiem, – mēs varam ātrāk savus jautājumus novirzīt līdz pētniecībai. Piemēram, pirms 5–6 gadiem mēs sapratām, ka pietrūkst informācijas par ogļskābās gāzes piesaisti un emisijām par 100 gadiem vecākās mežaudzēs. Nu mums šī informācija ir pieejama. Savukārt modelēšanai ir nepieciešams detalizēti zināt, kā mežs aug, – sākot no iestādīšanas brīža līdz pat nociršanai. Tas ir vesels pētniecības virziens, kur cilvēki iet mežā, pēta gadskārtas utt. Šajā jomā pētījumi notiek no 2000. gadu sākuma.

Viktors Gulbis: Vēl interesanta lieta ilgtermiņa plānošanā, kur bez zinātnes mēs nevaram, – saprast, kādas sugas stādīt. Kas būs piemērots nākotnes klimatam?
Pētniecība prasa ļoti ilgu laiku. Tas, ko mēs pašlaik esam secinājuši, – tās sugas, kas mums aug jau šobrīd – priede, egle un bērzs –, visas var pielāgoties. Lielākais risks kukaiņu dēļ ir eglei. Taču – lai ieviestu kādu jaunu sugu, piemēram, dižskābārdi, nepieciešami 20 gadi, lai izveidotu stādaudzētavu un attīstītu procesu. Eiropā dižskābārdis aug ļoti labi, un, ja mūsu klimats tuvosies Viduseiropas klimatam, tad arī mums būs interese iet šajā virzienā.
Āris Jansons: Labs piemērs, kas parāda zinātnes saistību ar praktisko mežsaimniecību, ir augšņu mitruma karte – tā izveidota zinātniskā pētījumā, integrēta LVM GEO sistēmā. Un tagad mežu īpašnieki to izmanto, lai organizētu ikdienas darbus, piemēram, mazinot mežistrādes ietekmi uz augsni vai ar relatīvi nelieliem ieguldījumiem uzlabojot mitruma režīmu, palīdzot kokiem augt labāk.

Zinātne ir objektīva informācija un skaitliska izpratne par objektīvo realitāti. Un veids, kā mēs to verificējam, neatšķiras no starptautiskās prakses.

Pirmkārt, mēs šos pētījumus publicējam starptautiskos zinātniskajos žurnālos, kur citi zinātnieki var novērtēt un izteikt kritiku. Ja tur ir kādas acīmredzamas kļūdas, tad šādus rezultātus vienkārši nepieņem publicēšanai. Līdz ar to mēs esam pārliecināti par savu rezultātu ticamību.

Otrkārt, lai arī mēs esam ļoti mazs punktiņš Eiropas kartē, mūs aicina piedalīties vairākos ar mežsaimniecību un tās stratēģisko attīstību saistītos Eiropas mēroga projektos. Tātad acīmredzot tas, ko mēs darām, ir pietiekami inovatīvs un saistošs zinātniekiem no institūcijām, kas ir krietni vien lielākas par mums.
Skats nākotnē
Viktors Gulbis: Mūsu mērķis – lai mežs nākotnē mūsu bērniem un mazbērniem nebūtu sliktāks, bet pat labāks nekā mums. Līdz ar to visas mūsu darbības ir veltītas, lai mežs būtu veselīgs un ražīgs. Mani mulsina, ka mums ir šis lielais uzdevums, proti, jāpalielina oglekļa piesaiste mežā, bet tas nav paveicams ar administratīvām metodēm.

Mēs varam mežam palīdzēt vairot oglekļa piesaisti, ar visām līdz šim izpētītajām metodēm palielinot meža ražību. Šobrīd mēs strādājam, lai oglekļa piesaisti noturētu līdzsvarā. Visi pasākumi, kas veicina ražību, palielina arī oglekļa piesaisti, bet pretī ir spiediens par vecā meža saglabāšanu. Visiem būs jāpiekāpjas. Mēs nevaram cirst vairāk, nekā pieaug, tāpēc patiesībā ekonomika šajā trijniekā ir pēdējais faktors. Primāri ir bioloģiskā daudzveidība un oglekļa piesaiste.

Āris Jansons: Arī šajā aspektā zinātne var palīdzēt situāciju precizēt, jo ir dzīvo organismu sugas, kurām ir patiešām nepieciešams, lai cilvēks konkrētajā teritorijā neko nedarītu. Ir tādas, kuras pietiekami labi var sadzīvot ar cilvēka darbību, un ir sugas, kurām patīk, ka kaut kas notiek. Ļoti daudzos gadījumos mēs vēl skaidri nezinām, kuras ir kuras, tādēļ balstāmies uz pieņēmumiem. Šos pieņēmumus būtiski aizstāt ar datiem. Šajā virzienā tuvākajos gados būs daudz izaicinājumu. Ir diezgan daudz bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas aspektu, ko mēs varam savietot ar pārdomātu saimniekošanu, bet tam ir vajadzīga griba un arī izpratne, ka bioloģiskās daudzveidības palielināšana vienmēr nenozīmē tai atvēlētu "iežogotu" platību palielināšanu. Un tā noteikti ir skatāma efektīvas klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, jo tieši šīs pārmaiņas pasaules mērogā ir lielākais drauds bioloģiskajai daudzveidībai.

Aigars Dudelis: Tendence Latvijas sabiedrībā kopumā – mēs ļoti labprāt ticam mītiem, bet par maz ticam zinātnei. Mums uz pasauli vajadzētu skatīties atklāti un pieņemoši, nebalstoties aizdomās un mītos!
Foto: LVM arhīvs