Projekta partneris Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera
Sponsor Logo

Ekonomikas turbulence: Kuras kaites pēc krīzes ārstēsim pirmās

Jānis Bagātais                                                             Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors

Globālā krīze nebūs īstermiņa, tas nebūs batuts, kurā pēc īsa kritiena sekos tūlītējs palēciens atpakaļ ierastajā ritmā un jaunos augstumos – vismaz ne šogad un daudziem arī ne nākamgad. Lai gan analītiķu jaunākās prognozes rāda, ka daudzām valstīm ekonomikas krīze būs smaga, parādās arī pozitīvi signāli – ekonomika transformējas, bizness pielāgojas, akciju tirgos parādās kāpums – un izskan pirmās optimistiskās ekonomikas izaugsmes prognozes. Portāls “Delfi” pēta, kāda ir situācija šobrīd Latvijā. 

Vai šie mēneši mums jau ir devuši pirmās mācības, un kāda mums iezīmējas darāmo darbu ceļa karte, lai iespējamais palēciens mums būtu iespējami augsts? Latvijas Banka piektdien brīdināja, ka, lai gan slimības uzliesmojuma vilnis ir mazinājies un vairākas valstis plāno pakāpeniski atjaunot ekonomisko aktivitāti, joprojām saglabājas liela nenoteiktība par turpmāko vīrusa izplatības ierobežošanas norisi un tautsaimniecību spēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Centrālā banka prognozē, ka Latvijas IKP 2020. gadā samazināsies par 7,5%, bet inflācija būs 0%. Gaidāms, ka 2021. gadā atjaunosies ekonomiskā izaugsme (6,7%), bet inflācija būs 0,2%. Arī starptautiskās institūcijas prognozē pasaules IKP sarukumu 2020. gadā.

 SVF pasaules IKP prognoze.

“Šī ir smagākā ekonomiskā krīze kopš Lielās depresijas trīsdesmitajos gados,” vēl nesen norādīja Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore Kristalina Georgijeva. Vienlaikus fonds nākotnē jau skatās optimistiski un prognozē pakāpenisku pasaules ekonomikas izaugsmi jau no nākamā gada.

Viena no nedaudzajām valstīm, kas jau šogad varētu izvairīties no ekonomikas sarukuma un pat piedzīvot izaugsmi, ir Ķīna (otra ir Indija). Ķīna sāka atkopties jau tad, kad pārējā pasaule vēl nemaz nebija sajutusi vīrusa ietekmi. Starptautiskās auditorkompānijas “Deloitte” Ķīnas vecākais partneris Jens Everts portālam “Delfi” norāda, ka Uhaņas lidosta darbu atsāka aprīlī, bet skolas – maijā. Ekonomiskie rādītāji, kuriem šobrīd pasaule īpaši vērīgi seko līdzi, liecina par pakāpenisku Ķīnas ekonomikas atgriešanos normālā stāvoklī, jo Ķīna cīņā ar pandēmiju ir par pāris mēnešiem apsteigusi pārējo pasauli, tādēļ tās veiksmes stāsti vai klupšanas akmeņi varētu šķist kā vērtīgi mācību punkti.

Foto: Veikals Uhaņā, AFP/Scanpix/LETA

“Līdzīgi kā Baltijā, arī Ķīnā dažos sektoros novērojama ilglaicīgāka lejupslīde, kamēr citi atgūstas ļoti strauji. Nav pārsteigums, ka mazumtirdzniecība, jo īpaši luksusa preču tirdzniecība, tika smagi ietekmēta veikalu slēgšanas un papildu piespiedu brīvdienu dēļ. Atjaunojot kaut ierobežotu iespēju apmeklēt veikalus, kopš marta vidus pārdošanas rādītāji aug. Šobrīd tiek lēsts, ka vien 60% Ķīnas viesnīcu ir atsākuši darbu, atlikušās joprojām ir slēgtas, un tām būs nepieciešams ilgāks laiks, lai atgrieztos darbā pilnā sparā,” stāsta Everts.

Tiesa, gluži pretēja situācija bijusi vērojama pārtikas veikalu segmentā – tie šī gada februārī sasniedza visu laiku labākos mēneša pārdošanas apjomus, jo auga pieprasījums pēc svaigiem un kvalitatīviem produktiem. Kaut gan skaistumkopšanas saloni izjutuši pieprasījuma kritumu, skaistumkopšanas produktu pārdošanas rādītāji arī pieauguši – tas esot skaidrojams ar ilgo iekštelpās pavadīto laiku un dezinfekcijas līdzekļu lietošanu, kā rezultātā radusies nepieciešamība pēc mitrinošiem produktiem. Šobrīd gandrīz 94% Uhaņas biznesa uzņēmumu atsākuši savu darbību – lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem šis rādītājs sasniedz 97%, kamēr pakalpojumu sniedzējiem – 93%. Tomēr nav skaidrs, cik lielā mērā darbība atsākta. 

Uhaņā šobrīd strādā vien 60% nodarbināto, savukārt elektrības patēriņš, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, krities par piektdaļu. Vīrusa uzliesmojums notika tieši pirms ķīniešu Jaunā gada, kura laikā parasti vairāk nekā 100 miljoni cilvēku ceļo Ķīnas iekšienē un ārzemēs, – viņu atgriešanās darbā un pastāvīgajā dzīvesvietā joprojām ir liels izaicinājums biznesam un ekonomiskajai situācijai. Jens Everts

Vīrusa izplatība un pieņemtie mēri radījuši jaunu realitāti, kurā personu pārvietošanās uzraudzība, reģistrēšana un ziņošana kļūst par nozīmīgu ikdienas sastāvdaļu, īpaši šobrīd, kamēr vēl nav pieejama vakcīna un pastāv liela uzliesmojuma otrā viļņa iespējamība. “Jaunā normalitāte Ķīnā noteikti nozīmēs daudz augstāka mēra veselības uzraudzību. Papildus nepieciešamībai lietot sejas masku arvien vairāk attīstīsies arī izsekošanas tehnoloģijas – tām jānodrošina iespēja ātri reaģēt, pasargājot no situācijas, kāda piedzīvota Uhaņā. Ņemot vērā, ka fiziskās veselības draudi ir samazinājušies un uzticība medicīnas sistēmai augusi, šobrīd galvenās prioritātes ir sabiedriskā veselība un ekonomiskā atveseļošanās,” komentē Everts.

Ķīnas pieredzes pielāgošana attīstīto ekonomiku situācijai diemžēl neatklās patieso ainu. Ekonomiskās struktūras ir pārāk atšķirīgas, tādēļ arī atgūšanās temps ievērojami atšķirsies. Pieņemot, ka Ķīnu nesasniegs vēl viens būtisks vīrusa uzliesmojuma vilnis, valsts ekonomika varētu atgriezties normās šī gada beigās, bet attīstīto valstu gadījumā ekonomikai būtu nepieciešami vēl trīs līdz četri papildu ceturkšņi, normālā stāvoklī atgriežoties vien līdz 2021. gada nogalei.

Vīruss nekur nav uzvarēts

“SSE Riga” profesors Arnis Sauka portālam “Delfi” uzsver, ka tas, ko mēs zinām, ir: Covid-19 vīruss nav uzveikts. “Jā, Latvijā un arī citās valstīs ar dažādu pasākumu palīdzību vīruss ir ierobežots, tomēr vakcīnas vēl nav, turklāt dzirdam, ka ne visās valstīs situācija ir tik laba. Mēs arī labi saprotam, ka šie ierobežojumi stipri bremzē ekonomiku – cilvēki zaudē ienākumus, valstis nodokļus iekasē mazāk, bankrotē uzņēmumi. Lēmums, kādu pašreiz pieņem daudzu valstu valdības, nav vienkāršs. Bet, saprotams, tiek izmantots laiks, kad vīruss ir ierobežots tiktāl, lai būtu atelpa ekonomikai. Domājams, divus līdz četrus mēnešus, nedomāju, ka vairāk, jo, atceļot ierobežojumus, pat neesot ārstam, ir samērā skaidrs, ka pastāv iespēja, ka atkal pieaugs inficēto skaits.”

Foto: LETA

“Tas, kas patlaban notiek pasaulē un arī Latvijā, būtībā ir balanss starp jauno vīrusa uzplaiksnījumu, kas ar lielu varbūtību notiks, un ekonomiku. Visas aktivitātes, kas notiek, visi soļi uz ekonomikas atvēršanu būtībā ir risks – nauda pret cilvēkiem –, un tur nav pareizu lēmumu. Ir skaidrs, ka ekonomika, visticamāk, jāver vaļā, vai un kādas tam būs sekas, mēs redzēsim vēlāk,” secina profesors. Viņš gan ir pārliecināts, ka, lemjot par atbalstu ekonomikai, vajadzētu iespējami izvairīties no tā, ka nauda tiek sadalīta pēc kādiem iekšējiem lēmumu pieņēmēju kritērijiem. Mēs visi zinām, ka arī politiskās piederības faktoram var būt sava loma, ir ministrijas, kurām naudu piešķir, bet tās nezina, ko ar to iesākt, un ir tādas, kuras visu laiku lūdz finansējumu, bet nesaņem.

Jāatgādina gan, ka “Swedbank” maija prognozēs tomēr nezīmēja drūmākos scenārijus. Banka pieņēma, ka vīrusu izdosies kontrolēt un otrā viļņa, kas sinhroni “izslēdz” pasaules ekonomiku, nebūs. Vienlaikus tā ir ļoti piesardzīga par atkopšanās periodu – vīrusa nomākts, tas būs garāks un grūtāks, nekā iepriekš prognozēts.


Ir divi iespējamie attīstības scenāriji: pirmais – vīruss atkal aktivizējas, otrais – vīrusa aktivitāte noplok pavisam. Abu scenāriju gadījumā patlaban pareizi būtu investēt pieejamos līdzekļus jomās, kur ir un būs nepieciešams: medicīna, zinātne, eksportspēja, infrastruktūra. Arī publiskās pārvaldes kapacitātē ir jāiegulda, ir jāpiesaista augsti kvalificēts personāls, kas bieži nav iespējams atalgojuma dēļ. Piemēram, nupat IZM izsludināja konkursu uz Zinātņu padomes direktora amatu ar algu 2200 eiro bruto – ar tādu atalgojumu diez vai būs iespējams piesaistīt tiešām labākos kandidātus.Arnis Sauka 

.

Viņš ir pārliecināts: tas, vai situācija saistībā ar vīrusu pasliktināsies vai atrisināsies, noskaidrosies visai drīz. “Gadījumā, ja realizēsies sliktākais scenārijs un vīruss atgriezīsies ar otro vilni, valdībai ieguldījumi būtu jāsadala divās daļās. Pirmā – nauda izdzīvošanai un uzturēšanai, kam nav sakara ar attīstību. Tie ir pabalsti, kas nodrošina, ka cilvēkiem ir, no kā pārtikt, ka visi ir paēduši. Mēs esam pietiekami attīstīta valsts, lai nodrošinātu cilvēkiem pārtiku. Šāda “spilvena” nauda valdībai ir noteikti jātur rezervē arī nākamajā gadā. Un otrā ir ieguldījumu daļa – attīstība: eksportspēja, IT infrastruktūra, digitalizācija, viss, kas palīdz ģenerēt inovācijas, jo šajā jomā Latvija joprojām stipri atpaliek, arī ieguldījumi zinātnes attīstībā. Bez fundamentālās zinātnes nav arī pielietojamās pētniecības. Tallina, Tartu, Viļņa to jau dara, Rīga un Latvija pagaidām atpaliek,” secina profesors.

Jāuzvar vīruss, tad jāstimulē pieprasījums


Vai šobrīd vispār iespējams dot vienu padomu, kas valdībai būtu jādara, lai atjaunotu un stabilizētu ekonomiku Latvijā? Bankas “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš sarunā ar “Delfi” ir piesardzīgs, jo uz šo jautājumu esot iespējamas vairākas saprātīgi skanošas un praktiski pielietojamas atbildes. Tās turklāt nav savstarpēji izslēdzošas receptes. “Lielu daļu epidēmijas radītā kaitējuma nekas nevar novērst, kamēr vien vīruss cirkulē sabiedrībā. Neatkarīgi no valsts noteiktajiem ierobežojumiem cilvēku uzvedība ir un būs atšķirīga, kamēr vien būs inficēšanās risks. To labi parāda Zviedrijas pieredze. Tātad vispirms jāuzvar vīruss un tad jāstimulē pieprasījuma atjaunošanās,” secina ekonomists.

Tomēr ir lietas, kuras bija jādara jau iepriekš. “Šis teikums skan pārmetoši, bet ar to nesaku, ka iepriekš nekas nav darīts. Daudz kas ir darīts, un tas ir jāturpina. Kad man jautā, kas ir jādara, lai celtu ražīgumu, tātad labklājību, mēdzu atbildēt, ka tas ir tāpat kā ar jautājumu – kas jādara, lai nodzīvotu laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi? Nav vienkāršas atbildes, vai ne? Ļoti liela daļa no visa, ko dara valdība, ierēdniecība, visa politiskā sistēma un valsts pārvalde, ir tieši vai netieši vērsta uz šo mērķi. Izglītība, veselība, valsts drošība, tas viss ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai,” viņš turpina.

“Uzsvēršu tikai vienu aspektu, kam neesmu laikus pievērsis pietiekami lielu uzmanību savā nu jau diezgan ilgajā sabiedrisko norišu komentētāja darbā. Latvijā ir pievērsta ļoti liela uzmanība biznesa vides aspektiem nacionālajā līmenī, nereti notiek emocionāla matu skaldīšana. Savulaik ļoti daudz laika iztērēja, strīdoties par IIN mainīšanu vai nemainīšanu par vienu procentpunktu. Pieredze rāda, ka daudz lielāka nozīme ir vietējās pārvaldes kvalitātes atšķirībām. Latvijā ir pilsētas, kurām investīciju piesaiste sekmējas labi, un ir tādas, kurām nesekmējas. Arī Lietuvas panākumu stāsts ražojošo investīciju piesaistē ir lielā mērā balstīts tieši uz vietējo iniciatīvu,” norāda ekonomists. 


Foto: LETA

Viņš secina: ir problēmas, kuru pirms trim mēnešiem nebija, bet tagad tās ir. Gada sākumā patēriņš Latvijā auga ar visnotaļ veselīgu ātrumu, turpinājās hipotekārās kreditēšanas un mājokļu tirgus attīstība. Ekonomikas sildīšana klasiskā, makroekonomiskā nozīmē nebija nepieciešama. Kopš marta vājš iekšzemes pieprasījums ir kļuvis par ārstējamu kaiti, visdrīzāk, ārstēšana iestiepsies nākamajā gadā. Ir notikušas izmaiņas eksporta tirgos. Te ir gan problēmas, gan iespējas. Ir cerības uz ražošanas pārcelšanu no Āzijas uz Eiropu. Taču piegādes ķēžu satricinājumi arī ir problēma, un to asi izjutusi elektronikas nozare. Izpratne par to, kā epidēmija mainīs patērētāju pieprasījumu un biznesa procesus, vēl tikai veidojas.


Sagatavoties nākotnes ekonomikai

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš intervijā portālam “Delfi” secina, ka vīruss ir mainījis ekonomisko situāciju visā pasaulē, mainot pieprasījuma un piedāvājuma dinamiku. Šajos apstākļos vairāk nekā parasti esot jāmeklē risinājumi, kas palielina Latvijas uzņēmēju konkurētspēju ārējos tirgos. Uzņēmēji jau ilgstoši ar politikas veidotājiem esot runājuši par augsto darbaspēka nodokļu slogu, ar darbaspēku saistīto izmaksu apjomu un nepieciešamo rīcību šo slogu mazināšanai.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2020. gadā apkopotie dati par nodokļu slogu uz vienas nodarbinātās personas algu OECD dalībvalstīs 2019. gadā liecina, ka Latvija ir starp desmit OECD valstīm, kurās ir vislielākais darbaspēka nodokļu slogs – 42,6% (nodarbinātais bez apgādājamajiem ar vidējo algu). Salīdzinot ar tuvākajām valstīm, kuras ar Latviju konkurē par ārvalstu investīciju piesaisti, algas nodokļu slogs Igaunijā ir 37,2%, Lietuvā – 37,2%, bet Polijā – 35,6%, šīm valstīm ieņemot attiecīgi dalītu deviņpadsmito un divdesmit otro vietu starp OECD dalībvalstīm.

Foto: LETA

Endziņš ir pārliecināts, ka, ekonomikai atgriežoties ierastajā kustībā, pieaugs savstarpējā konkurence starp piegādātājiem. Tāpēc izmaksām – darbaspēka un resursu – jābūt konkurētspējīgām vismaz Baltijas mērogā. Nepieciešams pārskatīt darba nespējas lapu apmaksas kārtību, mazinot finanšu slogu, kas uzlikts darba devējam. Vīrusa radītā situācija ekonomikā skaidri signalizē, ka ir nepieciešams uzlabot arī darba likumdošanu Latvijā, padarot to liberālāku – pārskatot virsstundu apmaksas regulējumu, darba apmaksu dīkstāves periodā, noteikumus par darbinieku atbrīvošanu no darba. Runājot par resursiem un to cenām – kritiski svarīgi ir risināt jautājumu par kopējā elektroenerģijas rēķina lielumu komersantiem, skaidri saprotot, kā varam mazināt elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes daļu tajā.

Vienlaikus, raugoties stratēģiski, šobrīd nozīmīgi stiprināt eksportējošos un produktīvos Latvijas uzņēmumus. Nodrošināt tiem piekļuvi finanšu resursiem – apgrozāmajiem līdzekļiem un kredītresursiem investīcijām un ieguldījumiem attīstībā – un iespēju saglabāt cilvēkresursus darbavietā arī periodā, kad darbības apjomi samazinās, lai, pasūtījumiem atjaunojoties, uzņēmumi var strādāt ar pilnu jaudu.


Arī iekšējā tirgus sildīšanai ir nozīme, tomēr iekšējā patēriņa stiprināšanas galvenais instruments ir eksportējošo uzņēmumu veiksmīga darbība ārējos tirgos, nodrošinot darbiniekiem konkurētspējīgus ienākumus.Jānis Endziņš

Viņš arī uzsver, ka nozīmīgi ir turpināt iesāktos ieguldījumus cilvēkkapitāla izaugsmē – sadarbībā ar uzņēmumiem un darba devējiem nodrošinot tādas apmācības, kas veicina gan indivīda, gan organizāciju izaugsmi un produktivitāti un atbilst darba tirgus pieprasījumam. Krīzes apstākļi ir laiks, kad stiprināt cilvēku uzņēmējdarbības prasmes, vēlmi un iespējas uzsākt savu uzņēmējdarbību, radīt darbvietas un sniegt pievienoto vērtību valsts turpmākai attīstībai.

“Nozīmīgi, kā mēs kā valsts spēsim sagatavoties nākotnes ekonomikai un tās dotajām iespējām, cik spējīgi būsim mainīties līdzi laika garam. Šajā procesā nozīme ir gan uzņēmējdarbības vides uzlabošanai, lai nodrošinātu brīvāku un aktīvāku iekšējo un ārējo investīciju plūsmu, gan kopējā birokrātiskā sloga mazināšanai. Prioritāte ir Latvijas eksportējošo uzņēmumu stiprināšana, produktivitātes veicināšana, jaunu produktu izstrāde un ražošana, virzība uz digitālo transformāciju. Jāsaprot, ka eksports ir Latvijas ekonomikas attīstības dzinējspēks, un ir jārada apstākļi, lai eksportējošie uzņēmumi var strādāt, paplašināt savus noieta tirgus. Tāpat jārada vide, kurā jauni uzņēmumi var izveidoties, strādāt un radīt pievienoto vērtību tautsaimniecībai, piesaistot talantus, nodrošinot labi apmaksātas darbvietas un dodot papildinājumu valsts budžetā,” pārliecināts ir Endziņš.

Krīze prasa ekonomiskās politikas maiņu

Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidente Aiva Vīksna gan norāda uz citu – ne tik iepriecinošu – statistiku. Proti, Eiropas centrālais statistikas birojs “Eurostat” nupat publicējis aprīļa pārskatu par bezdarba rādītājiem ES valstīs. Pirmajā vietā Grieķija, otrajā Spānija, bet trešajā –Latvija, kurā bezdarba līmenis divos mēnešos – no februāra līdz aprīlim – uzlēcis no 6,3 līdz 9,2%, ES vidējam rādītājam augot tikai par 0,2 procentpunktiem – no 6,4 uz 6,6%, paralēli rūpniecības produkcijas apjomam aprīlī pret iepriekšējā gada aprīli krītoties par tiem pašiem 9,2%.


Jā, krīze visus pārsteidza negaidīti. Ikviena cilvēka, tajā skaitā politiķu, ministru un valsts ierēdņu, dabiska pirmā reakcija šādā situācijā ir šoks, bezpalīdzības sajūta un situācijas noliegums. Taču nu ir pienācis laiks atzīt, ka pirmie krīzes ekonomiskā atbalsta pasākumi Latvijā bija izgāšanās. Tie bija pārāk niecīgi, tika ieviesti pārāk vēlu un apkrauti ar virkni birokrātisku nosacījumu. Dīkstāves pabalsta ieviešana notika neapmierinoši – gan normatīvo aktu ierobežojumu, gan Finanšu ministrijas un VID attieksmes dēļ. No šim nolūkam atvēlētajiem 102 miljoniem eiro līdz 3. jūnijam bija izmantoti tikai 33 miljoni – mazāk par trešo daļu divarpus mēnešu laikā krīzes brīdī!


Viņa rezumē, ka šobrīd visvairāk cietušās tūrisma, viesmīlības un pasākumu rīkošanas nozares līdz pat šim brīdim nav saņēmušas nekādu specifisku atbalstu, izņemot aizvainojošus finanšu ministra izteikumus par ierosinājumu vismaz samazināt tām piemērojamo PVN. Tā vietā, lai krīzes brīdī neļautu ekonomikai apstāties un uzņēmumiem bankrotēt, valdība izšķīrusies ķerties pie uzņēmēju audzināšanas un ēnu ekonomikas izskaušanas pasākumiem. No stratēģiskās vadības viedokļa ir acīmredzams, ka šo divu mērķu vienlaicīga īstenošana īsā laika posmā nav iespējama. Tajā pašā laikā, piemēram, Vācija ir ieguldījusi ekonomikas sildīšanā pie 2 triljoniem eiro (atļaujoties arī strauji samazināt gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa pamatlikmi – no 19% uz 7%, gan PVN pamatlikmi no 19% uz 16% un samazināto likmi no 7% uz 5%). Savukārt mūsu Finanšu ministrija ziņo, ka “valsts nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādes termiņš, visticamāk, tiks pārcelts uz 2021. gada 31. maiju”, norāda uzņēmēja.

Foto: LETA

Viņa ir skarba – diemžēl maija beigās valdībā apstiprinātā stratēģija Covid-19 krīzes radīto seku mazināšanai t.s. “stabilizācijas fāzē” jeb šogad plašākam uzņēmēju slānim neko jaunu neparedz. Tikai “atbalsta pasākumus lielajiem komersantiem finanšu instrumentu veidā (garantijas un aizdevumi)”, kā arī atbalstu eksportētājiem saistībā ar daļas partnervalstu valūtas devalvēšanos.


“Es uzskatu, ka šāda atsevišķa priviliģēta uzņēmumu slāņa radīšana krīzes brīdī liecina nevis par atbildību, bet gan par cinismu un uzspļaušanu sabiedrības lielākās daļas interesēm.” Alternatīva, viņasprāt, ačgārnajai valdības pieejai pastāvot – valsts atbalsts esot jāvirza plašā diapazonā, tajā skaitā visām nozarēm un uzņēmumu veidiem – arī pašnodarbinātajām personām, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.


Arī Fiskālās disciplīnas padome ir analizējusi, ka valsts atbalstam uzņēmumiem jābūt samērīgam ar Covid-19 krīzes izraisītajām problēmām un tas nedrīkst kropļot godīgas konkurences principus. Piemēram, izrādītais “dāsnums” pret atsevišķiem uzņēmumiem kontrastē ar ES Padomes aizrādījumu, ka Latvijā pārāk daudzi mazie un vidējie uzņēmumi cieš pārmērīgi stingro prasību garantiju saņemšanai dēļ. Padomes ieskatā, aizdevumu garantijām nebūtu jāpārsniedz piecu gadu termiņš.

Vīksna domā, ka jāīsteno valsts uzņēmējdarbības atbalsta instrumentu paplašināšana, tajā skaitā neatmaksājamu grantu veidā, ņemot vērā, ka, pēc ārlietu ministra teiktā, ekonomikas atbalsta pasākumiem tuvākajos gados Latvijai būšot pieejami ES līdzekļi līdz pat 4,5 miljardu eiro apmērā, no kuriem grantos 2,9 miljardi. “Ir ievērojami jāpaplašina “Altum” finanšu potenciāls, atbalsta programmas un šī atbalsta saņēmēju loks, īpašas programmas atvēlot tieši MVU un pašnodarbinātajiem. Paralēli jāveicina krājaizdevu sabiedrību veidošanās, atceļot normatīvo aktu ierobežojumus, kā arī jāapsver valstij piederošas attīstības bankas veidošana uz “Altum” bāzes. Tāpat valsts atbalsts jāvirza jaunu inovatīvu un zinātņietilpīgu uzņēmumu veidošanai ar augstu eksporta potenciālu, arī grantu veidā no biznesa idejas līdz pat produkta-pakalpojuma prototipa izstrādei,” uzsver Vīksna.

Viņa arī ir pārliecināta, ka turpmāk būs nepieciešams valsts atbalsts uzņēmumu produktivitātes celšanai, iekārtu iepirkšanai, mehanizācijai, pārvaldes procesu vienkāršošanai, kas līdz šim ir bijusi galvenā problēma Latvijas rūpnieciskās ražošanas sektorā. Tāpat nepieciešami potenciāli pilnīgi jauni atbalsta instrumenti uzņēmumu kapitalizācijas nodrošināšanai, piemēram, valsts “ieiešana” uzņēmumā, pārņemot kapitāla daļas, pensiju ieguldījumu likumdošanas pārskatīšana, dodot iespējas Latvijas pensiju fondu līdzekļus ieguldīt vietējo uzņēmumu kapitālā, u. c.

Kā ekonomikas atlabšanas veicināšanas virzienus viņa min arī atbalstu uzņēmumu darbības pārorientēšanai, digitalizācijai, jaunu e-komercijas produktu vai pakalpojumu ieviešanai, darbinieku pārcelšanai uz mājas “birojiem”, viņu “digitālās kvalifikācijas” paaugstināšanai. “Valsts finanšu atbalsts straujai darbaspēka pārkvalificēšanai – reālai mūžizglītībai, šīs funkcijas īstenošanu uzticot pašiem darba devējiem īpašu vaučeru veidā. Sevišķi aktuāli tas ir krīzē visvairāk cietušajās nozarēs – tūrisms, ēdināšana, semināru un konferenču organizēšana, kultūras pasākumi –, kuru darbinieki strauji jāpārorientē uz jomām ar lielu potenciālu jaunajos apstākļos: programmētāji, sistēmanalītiķi, e-komercijas speciālisti, dizaineri, grafiķi, sarežģītu iekārtu apkalpotāji.”

Tāpat nozīmīgs būs turpmākais atbalsts Latvijas eksportspējīgajiem uzņēmumiem un tiem, kas par tādiem varētu kļūt.

Lai gan valsts institūciju retorikā bieži parādās pretnostatījums – lielie nodokļu maksātāji/eksportētāji pret MVU, kas neesot spējīgi mēnesī nodokļos samaksāt 200 eiro, – es šādu dalījumu uzskatu par bezatbildīgu! Daudzu Eiropas valstu pieredze liecina, ka radoši un aktīvi ģimenes uzņēmumi bieži vien kļūst par inovāciju pionieriem, veidojot šo valstu vidusslāņa bāzi! Iepriekšējās krīzes laikā daudzi šādi uzņēmumi nonāca grūtībās, par spīti visām grūtībām palika Latvijā un tagad no jauna piedzīvo pazemojumu no valsts institūciju puses, nekvalificējoties dīkstāves vai “Altum” atbalstam.

Vīksna arī ir pārliecināta, ka nepieciešama radikāla valsts pārvaldes attieksmes maiņa, slēdzot plaša mēroga sociālo vienošanos starp valsti, darba devējiem un ņēmējiem kopējas stratēģijas izstrādei un kopēju mērķu īstenošanai, īpaši, ja Covid-19 krīze ieilgst. “Šajā kontekstā bez sociāli ekonomisko pasākumu kopuma ārkārtīgi būtiska ir konkrētu normatīvo aktu un valsts vadlīniju izstrāde tam, kā jaunajos apstākļos funkcionēt sabiedrībai – gan privātajā sfērā, gan uzņēmējdarbībā, gan izglītībā, kultūrā. Tie nedrīkst būt abstrakti, visiem vienādi piemērojami kritēriji – piemēram, nosacījums par 25 cilvēkiem vienā telpā (ieskaitot apkalpojošo personālu) neatkarīgi no konkrētajiem apstākļiem faktiski liedz uzsākt darbu lielai daļai sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu. Pēc daudzu pasaules ekonomistu domām, Covid-19 krīze pati par sevi nebeigsies, ļoti iespējama ir slimības periodiska atgriešanās, un šajā kontekstā ir jāsāk runāt par sociāli ekonomiskās paradigmas maiņu pasaules mērogā. Vissvarīgākais – Latvijai šajā brīdī ir nepieciešama izcila līmeņa politiski stratēģiskā vadība un sabiedrības vienotība. Un Latvijas uzņēmēji ir vairāk nekā gatavi palīdzēt valdībai šajā sarežģītajā situācijā, sniedzot savu pienesumu gan epidēmijas ierobežošanas pasākumu mīkstināšanā, gan uzņemoties, cik iespējams, neatlaist darbiniekus, gan sniedzot padomus ekonomikas atbalsta pasākumu izveidē,” rezumē uzņēmēja. 


Projekta "Ekonomikas turbulence" veidotāji: Jānis Bagātais, Andris Kārkluvalks, Dace Skreija, Marta Sondare, Filips Lastovskis, Natālija Šindikova un Līgija Ciekure.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.