Projekta partneris Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera
Sponsor Logo
close-ad

Ekonomikas turbulence:
Pietiek, kāpjam ārā?

Foto: EPA/Scanpix/LETA

Jānis Bagātais

Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors

Andris Kārkluvalks

Ārzemju ziņu nodaļas žurnālists




Uz Lietuvas tirgiem ar zili rūtotām somām masveidīga kustība nav manāma jau gadiem, arī Munameģis diezin vai joprojām ir Latvijas romantiķu lielākais vilinātājs, tomēr pagājušajā nedēļā dotā atļauja atkal ceļot uz Lietuvu un Igauniju deva iemeslu uzelpot. Tas bija nepārprotams signāls, ka ilgstošajam un aizvien progresējošajam noslēgšanās periodam saskatāms gals. Gals gan noteikti nenozīmēs atgriešanos līdzšinējā ikdienā – nākotnes ikdiena solās būt citādāka.

Kas tad ir mainījies šajā laikā, kamēr vairums no mums bija fiziski noslēgušies no ārpasaules, aizmirstībā pametot ne tikai darba telpas un sastrēgumus, bet arī tikšanos ar draugiem, skaistumkopšanu un lielveikalus? Vienkāršota atbilde ir vispārēja ekonomiskās dzīves stāšanās.

Izskanējuši salīdzinājumi ar ekonomisko krīzi pirms desmit gadiem, arī situāciju pēc Otrā pasaules kara. Tomēr patiesu krīzes globālo apmēru apmēru ļauj apjaust Starptautiskā valūtas fonda galvenās ekonomistes Gitas Gopinatas jau 14. aprīlī secinātais, ka šī ir pirmā reize kopš Lielās depresijas, kad ekonomisko lejupslīdi piedzīvo gan attīstītās, gan attīstības valstis. Lielā depresija ir pateicīgs un spilgts piemērs, jo dažādas kataklizmas parasti ietekmē vien daļu valstu, bet no 1929. gadā aizsākušās krīzes virpuļa daļa pasaules valstu nespēja pavisam atgūties līdz pat Otrā pasaules kara sākumam.

Vieni atveras, citi tikai noslēdzas

Covid-19 krīze pašus pirmos ķēra un joprojām smacē divus daudzām valstīm būtiskus sektorus – tūrisma un cilvēku pārvadājumu sektoru. Piemēram, tūrismā 2018. gadā bija nodarbināti 13,5% spāņu, 9,8% portugāļu, 7,5% francūžu un 10% grieķu, liecina OECD dati. Savukārt plašie ierobežojumi, lai gan veidoti, lai pēc iespējas pasargātu vitāli nepieciešamās nozares globālo saikņu dēļ skāruši gandrīz visas citas nozares. Eiropas Savienībā darbu apturējušo un ierobežojušo ekonomikas sektoru skaits nemitīgi pieaug kopš marta vidus līdz pat šim brīdim.

Makroekonomiskie dati par pirmo ceturksni nav iepriecinoši, bet otrā ceturkšņa kritums lielā daļā pasaules valstu būs dziļākais pēckara laikā. Tiesa, Ķīnā, Eiropā un daļēji arī ASV jau vērojamas pozitīvas vēsmas – vīrusa izplatību izdevies iegrožot pāris mēnešos, tādēļ ierobežojumi daudzviet tiek palēnām atcelti. Tomēr, ja iepriekšējā krīzē pirms desmit gadiem Latvijas ekonomiku stutēja eksports, tirdzniecības partneriem atkopjoties ievērojami straujāk nekā pašiem, tad šoreiz uz to cerēt liela pamata vairs nav, jo tādi eirozonas milži kā Itālija, Francija un Spānija cietīs smagāk nekā Baltijas valstis, skaudri savās prognozēs ir ”Swedbank” analītiķi.

Tikmēr Skandināvijas valstīs kritums šogad būšot mazāks, nekā Baltijā, taču arī atkopšanās būs ļoti lēna. Zviedrija attīstīsies līdzīgi citām ziemeļvalstīm, neskatoties uz mazāk striktiem ierobežojumiem, jo atvērtā ekonomika cietīs eksporta tirgu vājuma dēļ. Tāpat vairs nevarēs paļauties arī uz ”Eiropas motora” strauju izaugsmi, jo Vācijā IKP kritums un atkopšanās lēnīgums būs samērojami ar Latvijas tempiem, prognozē analītiķi.

To, vai šī pandēmija uz ekonomiku atstās līdzīgu iespaidu kā iepriekš pieminētā Lielā depresija, pagaidām ir pāragri prognozēt, jo, pirmkārt, tā nav beigusies. Vairumam valstu runājot par ekonomikas atvēršanu un ierobežojumu atvieglošanu, citas tikai tagad noslēdzas.

Dienvidamerikas smagsvars Brazīlija, kas gan Eiropas Savienības bilancē veido vien pusotru procentu no ārējās tirdzniecības apjoma, par spīti tās līdera izteikumiem un pretdarbībai galvenokārt reģionālā līmenī turpina ieviest ierobežojumus. Arī ne tik ģeogrāfiski tālu – naftas eksportētājā Kuveitā – kopš maija sākuma noteikts visstingrākais izolācijas periods.

Pavisam pretēja tendence redzama vairākās Āfrikas valstīs, tostarp Nigērijā, kurā ir lielākais iedzīvotāju skaits kontinentā. Sekojot globālai tendencei, tās arī atcēlušas daļu no sākotnēji ieviestajiem ierobežojumiem, lai gan Pasaules Veselības organizācija brīdinājusi, ka uzliesmojums vēl tikai gaidāms.

Savukārt tepat, aiz Latvijas austrumu robežām situācija ne tikai pasliktinās, Krievijai izvirzoties par vienu no vīrusa izplatības epicentriem, bet arī uzskatāma par neprognozējamu, ņemot vērā gan Kremļa tendenci informāciju slēpt, gan situāciju Baltkrievijā, kurā oficiālie dati no faktiskās situācijas acīmredzami atšķiras. Arī vairākās Centrālāzijas autoritāri pārvaldītajās valstīs, ar kurām Latvija ilgstoši centusies uzturēt labas un ciešas attiecības, patiesos pandēmijas apmērus varēs nojaust tikai pēc laba laika.

Taustīšanās tumsā

Lai gan šobrīd nosacījumi un stingrie noteikumi tiek mīkstināti, Pasaules Veselības Organizācijas teiktais, ka vīruss ir uz palikšanu, un mums ar to būs jāiemācās sadzīvot kā kaut ko pastāvīgu un līdzās esošu, rada divējādas reakcijas. No vienas puses tas dod skaidrāku un attiecīgi paredzamāku skatījumu par nākotni, bet no otras – normalizē krīzes apstākļus. Pandēmijas atstāto iespaidu uz ekonomiku ilgtermiņā ietekmēs arī tas, kā mainīsies attieksme pret globalizāciju – vai mainīsies pircēju uzvedība, tirdzniecības noteikumi, darba metodes un ražošanas sagāžu ķēdes.

Eiropas Komisija iezīmējusi apmēram divdesmit dažādus galvenos aspektus, kuri katrs citādāk ietekmēs ekonomiku. Piemēram, īstermiņā tādi citu starpā ir nepilna darba laika strādnieku un bezdarbnieku skaita palielināšanās un jaunu tirdzniecības barjeru ieviešana starp valstīm, bet ilgtermiņā – parādu apkalpošanas sektora nozīmes pieaugums, izmaiņas pārrobežu piegāžu tīklos un vispārēja sabiedrības attieksmes maiņa pret noteiktām precēm un pakalpojumiem.

Covid-19 krīzi daudzas valstis izmanto arī politisko attiecību kārtošanā. Piemēram, attēlā redzama uz Moldovu nosūtītā kravas automašīnu kolonna ar medicīniskajām precēm. Foto: EPA/Scanpix/LETA

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš intervijā portālam “Delfi” uzsvēra, ka Latvijai šobrīd ir lieliski panākumi gan vīrusa izplatības ierobežošanā, gan ar Covid-19 mirušo skaita mazināšanā. Taču vīrusa izplatības mazināšanai Latvijā un pasaulē ir “ēnas puse” – cieš tautsaimniecība, kas var kļūt par cēloni ekonomiskajai krīzei. Šādam scenārijam ir visai liela iespējamība, jo Latvijas uzņēmēju sentiments aprīļa sākumā nākamajiem sešiem mēnešiem bija tuvu iepriekšējās krīzes rādītājiem. 

Kā portālam ”Delfi” stāsta ”SSE Riga” profesors un Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka, visā pasaulē patlaban zināmā mērā notiek taustīšanās par to, kā un cik ilgi būtu nepieciešams stimulēt valstu ekonomikas. Un šajā ziņā Latvija neatšķiras no citām valstīm. Tāpēc vien nevar droši pateikt, ka tas, ko dara Latvijas valdība ir pareizi vai nepareizi.

”Izstrādājot atbalstu biznesam, gan Vācija, gan Spānija un citas valstis lielā mērā koncentrē uzmanību uz eksportējošiem uzņēmumiem, kā arī uz tiem, kuriem ir eksporta potenciāls. Ir patīkami, ka arī Latvijā pievērš uzmanību eksportētājiem. Tā ir laba iniciatīva, te nav runa tikai par lielajiem uzņēmumiem, bet gan par dažādiem, tai skaitā tie, kuriem ir šis eksporta potenciāls, tendence. Tas, protams, nenozīmē, ka atbalsts nav nepieciešams arī citām nozarēm. Lemjot par atbalsta mehānismiem būtu jāpatur prātā, ka lielāko pienesuma daļu tautsaimniecībai visās ES valstīs sniedz tieši mazie un vidējie uzņēmēji, kas ir visas valsts ekonomikas mugurkauls. Nereti šie nemaz nav uz izaugsmi orientēti uzņēmumi, kas paši vēlētos strauji augt. Bet arī šādiem uzņēmumiem ir nepieciešams valsts atbalsts, tas ir pašas valsts interesēs,” stāsta Sauka.

Vienlaikus viņš akcentē, gan Latvijā, gan citviet pasaulē lēmumu pieņēmējiem ir grūti prognozēt, cik ilgu laiku un cik intensīvs atbalsts uzņēmējdarbībai būs nepieciešams. Nenoteiktība ir ļoti liela. 

Ar to šī krīze atšķiras no citām pandēmijām un ekonomikas krīzēm, kuru gaita bija daudz prognozējamāka. Patlaban nevar uzminēt kas būs parīt. Ekonomisti var izteikt prognozes, ka, piemēram, IKP kritums būs 7%, taču šādas prognozes drīzāk ir minēšana, nevis kvalificēta analītika.

Viena būtiska atšķirība no citām ekonomiskajām krīzēm ir sabiedrības un arī ekonomisko prognožu izteicēju koncentrēšanās uz pašu slimību – vīrusa izplatības ierobežošanu un valstu veselības sistēmu spēju ar to tikt galā, ne uz ekonomiskās izaugsmes šķēršļiem un investīciju vides pārmaiņām. Tas radījis neprognozējamu neskaidrību, kas savukārt palielina lēmumu pieņemšanas laiku, ietekmējot ilgtermiņa rezultātus, paredz Eiropas Komisija. Citiem vārdiem – nav špikeru, kurus šai krīzei izmantot.

Stipriem vieglāk? 

Eiropas Savienības ekonomiskās izaugsmes pamats vienmēr bijis patēriņš, ko līdz šim ekonomiskās krīzes skārušas maz. Tomēr šoreiz tieši patēriņš ir cietis smagi un bezdarba pieaugums, kā arī neskaidrība varētu ietekmēt tā atjaunošanos, paredz EK.

Neskatoties uz šī brīža problēmām kādā brīdī patēriņam atkal jāpieaug straujāk, jo patlaban cilvēki piespiedu kārtā uzkrāj līdzekļus. Attiecīgi patlaban EK prognozē lēnu un nepilnīgu ekonomikas atveseļošanos līdz 2021. gada nogalei. Nepilnīgu, jo, pat pieņemot, ka patēriņš kādā brīdī varētu strauji pieaugt, piemēram, auto vai mājokli iegādājoties vēlāk, tūrisma nozare zaudētos klientus tik drīz neatgūs.

Ekonomists un politiķis Gatis Eglītis gan norāda, ka Vācijā ir iekrātas pamatīgas rezerves, daudzus gadus dzīvojot ar sabalansētu budžetu un milzīgiem tekošā konta pārpalikumiem, no kā veidojas iedzīvotāju un valsts uzkrājumi. Tāpēc vācieši un arī holandieši, austrieši, somi un daži citi šajā krīzē var atļauties mest naudu ekonomikas atbalstam ļoti lielos apmēros, gandrīz visām skartajām nozarēm. Šajās valstīs ir arī dāsni dīkstāves un daļējās dīkstāves pabalsti, konkrētu nozaru atbalsta pakotnes, un, protams, mīksts sociālās drošības spilvens, ja nu gadās palikt bez darba.

”Lielais jautājums, kas notiks ar eirozonas dienvidvalstīm kā Spānija, Itālija, Grieķija, Portugāle, kuras jau pamatīgi cieta iepriekšējās krīzes laikā un bija spiestas ņemt aizdevumus no EK un SVF, lai nebankrotētu. Tai pašai Grieķijai Eiropa ir aizdevusi vairāk nekā 200 miljardus eiro ar ļoti gariem atmaksas (30-40 gadi) un kredīta pamatsummas nemaksāšanas termiņiem (grace period). Šīs parādsaistības pamazām no Eiropas Stabilitātes Mehānisma nonāks ECB bilancē un ES dalībvalstis, kas šo naudu Grieķijai aizdeva, visticamāk paliks “sausām kājām”,” norāda Eglītis.

Bet jautājums, vai līdzīga apjoma palīdzības programmu kā Grieķijai, virs 200 miljardi eiro, varēs atkārtot daudz lielākām ekonomikām kā Itālija un Spānija, kur ekonomikas būs cietušas ļoti smagi. Tur Eiropas aizdevumu apjomam būs jābūt vairākiem triljoniem eiro, ja gribēs noturēt šīs ekonomikas pie esošajiem ienākumu līmeņiem (algas, pensijas, utt). Bet vācieši par šāda apmēra palīdzību negribēs ne dzirdēt, tāpēc jautājums par eirozonas izdzīvošanu šajā krīzē ir pavisam nopietns, viņš norāda. 

Eksperimenti

Savukārt patēriņa pieaugumu ietekmēs valstu “atvēršanās” jeb Covid-19 pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu atcelšana un attiecīgi cilvēku – patērētāju – pilnvērtīga atgriešanās ikdienas gaitās un darba vietās. Eiropas Savienībā šis process nupat ir sācies, bet pirmie soļi liecina, ka valstis vēl taustās, lai pārāk sasteigti lēmumi tās atkal neatsviestu atpakaļ. Brīdinoši signāli, ka pandēmiju nevar pārvarēt un aizmirst, jau pienākuši no Ķīnas un Dienvidkorejas, kur katrs jauns vīrusa uzplaiksnījums tiek strikti norobežots un uzraudzīts.

Vācija

Eiropas ekonomiskais dzinulis un politiskais smagsvars Vācija pandēmijas krīzi īsti nepiedzīvoja. Valstī par spīti milzīgajam iedzīvotāju un arī ar jauno koronavīrusu inficēto skaitam, no Covid-19 miruši proporcionāli daudzkārt mazāk Covid-19 slimnieku nekā citās Vecās Eiropas valstīs. Vācijas priekšrocība izrādījās iepriekš daudz kritizētais milzīgais slimnīcu, gultasvietu un speciālistu skaits, kas intensīvo aprūpi spēja nodrošināt pat reģionālās klīnikās. Rezultātā daļa intensīvās aprūpes gultu pat netika izmantotas un Vācija ārstēšanai pie sevis uzņēma citu valstu, tostarp smagi skartās Itālijas Covid-19 slimniekus.

Ieguvusi labu reputāciju spējā dot atbilstošu atbildi pandēmijas radītiem izaicinājumiem, Vācija jau 20. aprīlī spēra pirmo soli, atvieglojot iepriekš noteiktos ierobežojumus. Pavalstīm tika dota zaļā gaisma atvērt veikalus, kuru platība nepārsniedz 800 kvadrātmetrus, vēl pēc nedēļas – ļauta arī strikti regulēta reliģisko ceremoniju norise, bet kopš maija sākuma durvis vecāko klašu skolēniem daļēji vērušas skolas. Šis solis tūlītēji saņēmis kritiku no divām pretējām pusēm – lielajiem tirgotājiem, kuri uzskata, ka nepieciešams ļaut atvērt arī lielākus veikalus jo citādi tiek veicināta negodīga konkurence, kā arī no tiem, kuri uzskata, ka ierobežojumu atcelšana sagraus panākto, vēsta “Bloomberg”. Inficēto skaits patiesi sāka pieaugt, jau 10. maijā ziņoja BBC. Tomēr medijs atzīmēja, ka ir pāragri spriest, vai sagrauts jau panāktais un ierobežojumus jāatjauno. Tomēr Vācijā ir gatavi arī tam – ja kādā pavalstī saslimstība pārsniegs 50 gadījumus uz 100 000 cilvēkiem, ierobežojumus reģionāli paredzēts tūlītēji atjaunot.

Kartupeļu audzētājs Kristofs Delebārs Francijas ziemeļos pārskata savus krīzes beigas gaidošos kartupeļu krājumus neziņā, vai vēl pagūs tos iztirgot. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Francija

Francija, kuras pandēmijas statistika nav tik spīdoša, arī seko Vācijai, taču vēl piesardzīgāk. Ierobežojumu atcelšanu ar vārdiem “esam izglābuši 60 000 dzīvību, tagad laiks glābt ekonomiku”, premjers Eduārs Filips izziņoja aprīļa pēdējās dienās, un pirms nedēļas tā stājās spēkā. Cilvēki beidzot var pamest savus mājokļus un veikali atvērt durvis – tādējādi tiek atcelta divus mēnešus pastāvējusī stingrība, kādu Latvijā nemaz nepiedzīvojām. Atvērtas arī skolas, bet bāri, kafejnīcas un izklaides vietas klientus atkal varēs uzņemt tikai no jūnija sākuma, ja iepriekšējie atvieglojumi nebūs izrādījušies pāragri, vēsta “Forbes”.

Lielbritānija

Pandēmijā smagi cietušās Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons kā vienu no argumentiem atcelt ierobežojumus  minēja citu valstu plānus tā darīt, kā arī paša uzsvērto, ka “pīķim esam garām”, raksta “Wired”. Rezultātā premjers tautai prezentēja vairāk nekā 50 lapaspušu plānu ar ļoti pakāpenisku ierobežojumu atcelšanas plānu. Piemēram, tikties lielākās grupās par mājsaimniecību liegts vismaz līdz jūnijam, bet skaistumkopšana atstāta vēl tālākā nākotnē – jūlijā. Turklāt pat šajā, šķietami vēl tālajā posmā lielai daļai uzņēmumu darbu atsākt vēl būs liegts.

Grieķija

Pirms desmit gadiem ekonomiskajā krīzē smagi cietusī Grieķija Covid-19 pandēmiju pārdzīvojusi vieglāk nekā, piemēram, Somija vai Igaunija. Tagad tās priekšā ir nākamais izaicinājums pārdzīvo ekonomisko krīzi, kura tai tik svarīgo tūrisma nozari ievedusi komā. Eiropas Komisija aicinājusi ES dalībvalstis atgriezties pie brīvas cilvēku kustības, ievērojot piesardzības pasākumus, lai tādējādi balstītu arī tūrisma nozari, kas visā blokā veido desmito daļu ekonomikas, pagājušajā nedēļā ziņoja “Reuters”. Tomēr Grieķija, kurā tūrisms dod katru ceturto darbavietu un veido piektdaļu no ekonomikas, ierobežojumus atceļ un sezonu plāno ļoti prātīgi, tūristus plānojot uzņemt tikai no 1. jūlija, atzīmē “Amerikas Balss” pastiprinot tīrības nosacījumus viņu galamērķos, kā arī koncentrējoties uz tiem, kuri var ierasties pa zemes ceļiem. Tā arī veido īpaši atvieglotu ceļojuma zonu ar Izraēlu un Kipru, līdzīgu tai, kādu izveidojušas Baltijas valstis.

Indija

Valsts, kura tik ļoti baidījās no Covid-19 pandēmijas, ka pasaules medijus pārpludināja fotogrāfijas un video ar policistiem, kuri ierobežojumu pārkāpējus sodīja, tos sitot ar koka nūjām, arī sākusi stingros noteikumus atvieglot. Šobrīd Indijā saslimušos skaits jau pārsniedzis Ķīnas pandēmijas statistiku un jaunu inficēto pieaugums vērtējams kā stabili pieaugošs, tomēr kopš aprīļa beigām darbu ļauts atsākt nelieliem veikaliem un pagājušajā nedēļā atjaunota vilcienu satiksme. Indija kļuvusi par spilgtu piemēru, kurā sabiedrība un politiķi nosliekušies “sadzīvot ar vīrusu”, atjaunojot ekonomiskos procesus, bet cenšoties ievērot sociālo distancēšanos, raksta “Pgurus”.

Peru

Latīņamerikas valsts, kurā mīt nepilni 33 miljoni iedzīvotāju, arī laicīgi slēdza robežas un ieviesa striktus ierobežojumus, apzinoties tās veselības sistēmas trūkumus. Neskatoties uz to jaunu inficēšanās gadījumu, kā arī mirušo skaits turpina tikai pieaugt. Iemesls tam ir sociālie ieradumi – nelieli, bet pārapdzīvoti centri, plašas ģimenes un fakts, ka tirdzniecība pārsvarā notiek neformālos tirgus plačos, kuros valda drūzma. Arī Peru inficēto skaita ziņā nupat apsteidza pirmo slimības epicentru Ķīnu. Ņemot vērā, ka ekonomikas lejupslīde ilgtermiņā varētu ne tikai nodarīt lielāku kaitējumu ekonomikai, bet līdz ar to arī apdraudēt pašu cīņu ar slimību, valsts līderi nolēmuši pamazām atviegloti ierobežojumus, ekonomikai ļaujot ievilkt elpu. Konkrēti plāni vēl sekos, bet pagaidām izsludināta gatavošanās četriem ierobežojumu atcelšanas soļiem.

Māsiņas Kijevas Viesnīcā "Venice" aprūpē "Biotexcom" klīnikā dzimušos mazuļus, kurus iznēsājušas surogātmātes Ukrainā, bet kuri nevar tikt nogādāti saviem jaunajiem vecākiem citās valstīs slēgto robežu dēļ. Foto: AP/Scanpix/LETA

Ukraina

Ukrainā nupat varētu būt sasniegts pandēmijas pīķis. Ar ļoti stingriem ierobežojumiem pēdējo nedēļu laikā izdevies stabilizēt jaunu inficēšanās gadījumu skaita pieaugumu, kas panācis arī aktīvo gadījumu pieauguma apturēšanu. Pagājušās nedēļas izskaņā labajai statistikai sekoja Infrastruktūras ministrijas paziņojums par plāniem pamazām atvieglot iedzīvotāju pārvietošanās ierobežojumus. Pirmajā solī plānots atjaunot pilsētu un reģionālo zemes un gaisa satiksmi, otrajā – atjaunot visus sabiedriskā transporta reisus un sauszemes robežas, bet trešajā – atjaunot sezonālo vilcienu satiksmi un starptautiskos lidojumus. Konkrētus datumus gan ministrijas pārstāvji tūlītēji atsacījās saukt.

Ēģipte

Ziemeļāfrikas valsts ar simts miljoniem iedzīvotāju ir spilgts piemērs, kādēļ daudzas valstis, kurās Covid-19 uzliesmojums vēl tikai tiek prognozēts, jau atceļ ierobežojumus. Ēģiptē, kura nebūt nav starp nabadzīgākajām kontinenta valstīm, ekonomiskie ierobežojumi dzīvībām rada lielākas briesmas nekā pati pandēmija. “Amerikas Balss” atzīmē, ka katrs trešais iedzīvotājs dienā vidēji nopelna mazāk nekā pusotru dolāru. Tas neļauj veidot iekrājumus, un jebkurš ierobežojums strādāt nozīmē ciest badu. Rezultātā valdība ir izziņojusi plānus, maijā pamazām atcelt ierobežojumus, tostarp valstī izsludināto komandantstundu, cenšoties atrast līdzsvaru starp centieniem ierobežot slimību un centieniem saglabāt veselības sektora spēju pildīt pamatfunkcijas.

Latvijas krustceles

Kā uz šī fona izskatās Latvija? ”SSE Riga” profesors Sauka prognozē, ka turpmākie gadi būs smagi. “Es izvairītos kritizēt valdības lēmumus attiecībā uz atbalstu uzņēmumiem, izņemot tos, kuri problēmas nevis risina, bet atliek. Piemēram, piešķirot nodokļu vai kredītbrīvdienas, vai arī atliekot hipotekāro kredītu procentu maksājumus, problēma tiek nevis risināta, bet atlikta. Rezultātā atliktie maksājumi uzkrājas, taču ekonomikai tuvākajos divos trijos gados, visticamāk, klāsies diezgan grūti – uzņēmēji un privātpersonas būs sarežģītā situācijā, bet šie atliktie maksājumi, visticamāk, būs jādzēš. Protams, ja valstij uz to laiku budžetā pietiks naudas šādu lēmumu pieņemšanai. Ja nē - mēs labi atceramies, kas notika iepriekšējā krīzē, kad uzņēmumi un iedzīvotāji nevarēja samaksāt par savām saistībām,” saka Sauka.

Viņš domā, ka nav gluži pareizi arī tas, ka par to, sniegt vai nesniegt atbalstu uzņēmējiem, lemj tikai VID. “Tā nav kritika VID, vienkārši šai organizācijai ir citas kompetences, un zināšanas uzņēmējdarbības procesos tai tomēr ir ierobežotas. Balstoties uz statistiku vien, neņemot vērā sezonālās tendences, to kā notiek uzņēmējdarbības procesi, un, pamatojoties tikai uz atsevišķu nodokļu nomaksu, labus uzņēmējdarbības atbalsta kritērijus izstrādāt nevar. Izskatās gan, ka valdība šo kļūdu ir sapratusi un patreiz tiek izstrādāta pavisam cita pieeja, citi kritēriji. Minimālās atbalsta summas noteikšana ir viens no labajiem piemēriem,” norāda pasniedzējs.

“Publiskajā telpā ir izskanējis viedoklis, ka tie uzņēmumi vai privātpersonas, kas dažādu iemeslu dēļ pirms krīzes nemaksāja nodokļus, un tagad attiecīgi nesaņem atbalstu, apzināsies savu kļūdu un mainīs nodokļu maksāšanas uzvedību. Diemžēl realitātē var izrādīties, ka pēc gada vai diviem mēs tomēr neatgriezīsimies tajā ekonomiskajā situācijā, kāda bija pirms Covid-19 – ekonomikas krīze joprojām būs jūtama, un gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji taupīs uz visu iespējamo. Pieredze rāda, ka taupīts tiek arī uz nodokļu maksāšanas rēķina un ekonomikas lejupslīdes laikā ēnu ekonomika kopumā palielinās. 

Tāpat nebūtu prātīgi nesniegt nekādu atbalstu privātpersonām, kuras ir salīdzinoši maz maksājušas atsevišķus, tai skaitā algas, nodokļus. Nekādā veidā neatbalstot tādu uzvedību, tomēr jāatzīst, ka kaut kādus nodokļus Latvijā maksā pilnīgi visi cilvēki. Kaut vai PVN, iepērkoties veikalā. Tāpēc cilvēkus atstāt pavisam bez iztikas līdzekļiem būtu bezatbildīgi un tam var būt arī negatīvas sekas, kuras rodas līdz ar pilnīgu ienākumu izsīkumu,” viņš turpina.

Foto: EPA/Scanpix/LETA

Pēc Saukas domām, Latvijā mazo un vidējo uzņēmumu un uzņēmējdarbības kā tādas problēmu risinājumu izstrādē lielā mērā ir iesaistītas makroekonomikas institūcijas, tajā skaitā Latvijas Banka un Finanšu ministrija. Viņš atzīmē, ka tie, neapšaubāmi, ir vieni no spēcīgākajiem makroekonomikas speciālistiem valstī, tomēr tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem, arī viņiem ir sava, specifiska pieeja problēmu risināšanai, kas izriet no tā, ko viņi ir mācījušies.

“Makroekonomikā nereti izstrādā dažādus modeļus kas balstās uz pieņēmumiem un analīzē izmanto statistiskās analīzes metodes, bet reti kurš makroekonomists zina, kā šie skaitļi veidojas. Līdz ar to var pieļaut būtiskas kļūdas gan izstrādājot, piemēram, mazā biznesa attīstīšanas modeli, gan arī nepareizi interpretējot datus attiecībā uz sasniegumiem atbalsta sniegšanā. Tas viss var būt pārāk tālu no realitātes. Tāpēc ļoti būtiski lēmumu pieņemšanas procesos iesaistīt pašus uzņēmējus, uzņēmēju organizācijas, arī citu jomu speciālistus. Dialogs un sadarbība ir ļoti būtiski, citādi var sanākt kā gadījumā ar atbalsta kritēriju izstrādāšanas uzticēšanu tikai VID,” sacīja Sauka.

Gatavāki, bet vai izturīgāki?

Vērtējot Latvijas situāciju globālajā kopainā Eglītis savukārt uzver mūsu labo pozīciju. Viņš atgādina, ka ASV, līdzīgi kā iepriekšējā krīzē, dzīvo uz milzīga budžeta deficīta (jau vairākus gadus ap 10% no IKP) un cenšas visos veidos balstīt finanšu, akciju tirgu, kuru paralīze, līdzīgi kā 2008. gadā, varot novest pie nopietnām problēmām. Ja vēl pirms dažiem mēnešiem ASV priecājās par nepārtrauktas ekonomikas izaugsmes gadiem un bezdarbs bija vēsturiski zemākais ilgā laika periodā, tad tagad situācija ir dramatiski mainījusies un garās bezdarbnieku rindas, straujie akciju kursa kritumi, daudzu uzņēmumu bankrotu vilnis var maksāt Donaldam Trampam prezidenta amatu rudenī gaidāmajās vēlēšanās.

“Ir skaidrs, ka visām rietumvalstu bloka ekonomikām šis būs negaidīti smags trieciens, globalizācijas procesi (garas piegāžu ķēdes, tūrisms, viesnīcas, un tā tālāk), visticamāk, tiks sabremzēti, un jaunajā ekonomikas modelī panākumus gūs tās valstis, kas daudz ieguldījušas iedzīvotāju digitālajās un IKT prasmēs, spēj sniegt pietiekoši augstas pievienotās vērtības pakalpojumus attālināti un ātri pārorientēt ražošanas jaudas uz jauniem produktiem. 

Latvija šajā ziņā izskatās pieklājīgi un, pareizi rīkojoties, var būt ieguvēja no šīs krīzes radītajām iespējām. 

Valdībai ir jāturpina sniegt visa veida atbalstu ekonomikai, pat ja budžeta deficīts dažus gadus būs liels, bet daudziem uzņēmējiem šajos apstākļos jāskrien divreiz ātrāk, jo arī citas valstis mēģinās celt savu labklājību ar eksporta un investīciju veicināšanu,” skaidro Eglītis.

Viņaprāt, loti svarīgs būs banku sektors, jo lēti un pieejami aizdevumi ir degviela, kas dzen ekonomiku tālāk un augstāk. “Ekonomikai atrodot savu jauno “equilibrium”, sagaidu arī pietiekoši lielu reemigrācijas vilni atpakaļ uz Latviju” cerīgi izsakās ekonomists.

Cilvēki uz Mangaļsalas mola 24. aprīlī. Foto: EPA/Scanpix/LETA

Viņa vērtējumam pievienojas arī “SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis, kurš sarunā ar “Delfi” rezumē - globālās finanšu krīzes sekas un apjausma, ka tuvojošais cunami būs vēl lielāks, valstīm lika aktīvi ķerties pie ekonomikas atbalsta pasākumu veidošanas.

“Viss ir pasākts cerībā, ka ietekme būs samērā īslaicīga, nepieciešams noturēt esošo kondīciju, sniedzot atbalstu uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Darbs rit ātrā tempā un uzskaite par to, ko katra valsts ir izziņojusi un ko reāli veic, ir vien aptuvena. Tas saistās ar to, ka lielākās valstīs tas notiek vairākos līmeņos, līdz ar to uzskaite var atšķirties. Tādēļ visa pašreizējā informācija balstās lielās aplēsēs, pieņemot, ka datu savākšana un analīze prasīs laiku, kur precīzāku ainu iegūsim labu laiku pēc krīzes. Palīdzības apmēru vēlāk noteiks tāda būtiska nianse kā IKP izmaiņas. Izšķiroša nozīme būs institūciju kvalitātei, kuru rokās būs sagatavot mehānismus atbalsta iedzīvināšanai, uzraudzībai. Piemēram, vairākās valstīs plāno veidot līdzīgu institūciju “Altum”, lai efektīvāk palīdzētu uzņēmumiem. Latvijas gadījumā mums ir ietaupīts laiks un programmas var uzsākt nekavējoties,” sacīja Gašpuitis.

Tādēļ tas, ka atsevišķas valstis izziņojušas lielākus atbalsta pasākumus, nenozīmējot to, ka tās savus mērķus sasniegs. Jau šobrīd lasāms par atsevišķu programmu ātro ”iztukšošanos” bez jūtama efekta.

“Tas, ka buksē programmu ieviešana, tas ir, piešķirtie līdzekļi nesasniedz adresātus, dzirdams gan Lielbritānijā, Spānijā, gan tepat Lietuvā. Šobrīd viss norāda uz to, ka vīrusa ietekme būs ilgstošāka un arī postošāka, nekā gribējās cerēt vēl salīdzinoši nesen. Tādēļ, šķiet, tas daudzu valstu valdībām, finanšu ministriem uzliek pokera spēli. Īpaši tas attiecas uz valstīm, kam kabatas nav tik dziļas un instrumentu klāsts ierobežots. Tātad, var likt likmi – cik daudz? Visu, ka krīze ir dažu ceturkšņu garumā? Bet, ja nāks otrais vilnis vai vīrusa ierobežošana ievelkas, kas atjaunos arī ekonomikas lejupslīdi, no kuras atgūties būs arvien grūtāk?” taujā Gašpuitis.

“Bēdīgākais, ka pie šāda atbalsta maratona, kad ir pieprasījums noturēt esošo līmeni, sāks pagurt arvien vairāk valstis. Pie šāda negatīvā scenārija piedzīvosim daudzus, šobrīd šķietami neiespējamus pasākumus no valdības puses,” paredz ekonomists.

“Vēl viena nianse, ka, pat, ja vīruss tiek ierobežots, no tā atbrīvoties vēl tik drīz neizdosies. Noslēgtie sektori pamazām atvērsies, bet nodarbinātību atgriezt iepriekšējos līmeņos būs laikietilpīgi, jo daudzie vīrusa ierobežošanas pasākumi ierobežos arī piedāvājumu. Jautājums – kā pārdalīsies darbaspēks starp nozarēm un kā daudzās sabiedrībās mainīsies imigrācijas uztvere? Latvijas gadījumā situāciju izlīdzinās novecošanās process,” skaidro eksperts.

Gašpuitis ir pārliecināts: šajā situācijā pasaule nav bijusi, un noteiktos aspektos iztrūkst jebkāda noteiktība par to, kā pasaule izskatīsies pēc gada. Arī pašreizējie soļi tiek veikti balstoties iepriekšējās dogmās. Bet ar to palīdzību atrisināt nozaru noslēgšanu, ierobežošanu sekas ir ļoti problemātiski, ja pat ne neiespējami. Tāpēc to, vai un cik lielā mērā tie strādās, varēsim vērtēt uz rudens pusi, kad būs skaidrākas aprises par turpmākajiem scenārijiem. Jo ilgāk šī situācija saglabāsies, jo skaidrāk tā kļūs par jauno normālību, kad daudzi sektori strādā ar pus jaudu. Plānoto uz izziņoto valdību pasākumu ietekme uz ekonomiku būs jūtama ar zināmu laika aizturi. 

Lai cik spēcīgi būtu stimuli, atgūšanās prasīs laiku. Daudzām valstīm iepriekšējās krīzes seku likvidēšana prasīja daudzus gadus. Bija, kas pirmskrīzes pozīcijās atgriezties nespēja. Vīruss divos mēnešos nodzēsīs no eirozonas IKP pēdējo 10 gadu veikumu.

LTRK valdes priekšsēdētājs Endziņš uzsver, ka, visticamāk, pasaule ar vīrusu tiks galā tikai, iegūstot zāles vai vakcīnu, kuras sola ap nākamā gada martu. "Tas, savukārt, nozīmē, ka jābūt gataviem maratonam, ne sprintam.Kas praktiski varētu būt darāms? Vispirms, mums jāpielāgojas," norāda Endziņš, "visu šo posmu jānodrošina, ka vīrusa izplatība nepārsniedz medicīnas sistēmas kapacitāti, vienlaikus pieļaujot pietiekami aktīvu ekonomikas funkcionēšanu." 

Foto: LETA

"To var panākt, izmantojot labāko pasaules pieredzi, apvienojot ar mūsu zinātību. Šeit noteikti jāizmanto IKT risinājumi. Ir pieejamas gan mobilās aplikācijas, lai spētu ātri atrast cilvēkus, kuriem ir risks inficēties, gan citi IKT risinājumi, lai konstatētu riskantākos sabiedriskos punktus un tādējādi efektīvāk veiktu prevencijas pasākumus, mazāk kaitējot tautsaimniecībai. Tāpat nepieciešams kāpināt medicīnas sistēmas kapacitāti, jānodrošina pašizolācijas vietas un jāveic citi pasākumi," domā LTRK vadītājs.

“Nepieciešams stabilizēt tautsaimniecību, lai neaizsākas bezdarba un maksātnespēju straujš pieaugums. Šeit daļa pasākumi jau ir veikti, bet ar tiem nepietiks. Jāpalīdz tiem uzņēmumiem, kuri strādā, šajā brīdī mazināt izdevumus, piemēram, neliekot maksāt par OIK daļu elektrības rēķinos un atslogojot uzņēmējus, maksājot VSAOI. Piemēram nosubsidējot darba devēja VSAOI daļu. Šādi risinājumi varētu mazināt cilvēku atlaišanu un nodrošinātu uzņēmumu darba turpināšanu krīzes apstākļos. Īpaši svarīgi ir nosargāt tos uzņēmumus, kuri eksportē preces vai pakalpojumus, jo eksports ir galvenais labklājības un valsts ienākumu pamats,” viņš turpina.

Krīze jāizmanto, lai pārorientētu tautsaimniecību uz strauju izaugsmi, vīrusam beidzoties, uzsver Endziņš: "Šeit būtiskākais ir fokusēties uz divām prioritātēm: eksportu un produktivitāti. Nepieciešama “gara, lēta nauda” investīcijām, jāievieš “zaļais koridors” tādas birokrātijas noņemšanai, kas kavē vietējās un ārvalstu investīcijas. Kā arī citi pasākumi."

Projekta "Ekonomikas turbulence" veidotāji: Jānis Bagātais, Andris Kārkluvalks, Dace Skreija, Marta Sondare, Filips Lastovskis, Natālija Šindikova un Līgija Ciekure.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.