Influenceru kļūšana par jauniešu elkiem – ar riskiem

Kristīne Liepiņa

Pusaudžu vecumā jaunieši meklē autoritātes, kurām līdzināties, un nereti tās atrod sociālo tīklu slavenību – influenceru vidū. Tā kā pusaudžu vecumā bērni ir vieglāk ietekmējami, var gadīties, ka influenceru paustais tiek uztverts, neizvērtējot teikto kritiski, tā portālam “Delfi” pastāstīja attīstības psiholoģijas speciāliste asociētā profesore Anika Miltuze, skaidrojot, kā sociālie tīkli var ietekmēt jauniešu ikdienu, kad interneta lietošana kļuvusi par atkarību un kādēļ cīņā ar to nepietiek vien ar viedierīces atņemšanu.

Jūsu publikācijā “Bērni un pusaudži digitālajā gadsimtā: pozitīvie un negatīvie aspekti” minēts, ka mediju patērēšana ir visvairāk veiktā aktivitāte ikdienā. Cik liela loma tajā ir tieši internetam, tostarp sociālajiem tīkliem?

Es teiktu – galvenā loma. Ne tikai bērnu, pusaudžu, bet arī pieaugušo ikdiena nav iedomājama bez interneta. Laikmets ir mainījies, konteksts ir mainījies. Varbūt tad, kad nāk kaut kas jauns, cilvēkiem liekas – tas pāries, nelikšos ne zinis, bet ir jāsaprot, ka tas nav vīruss, ko mēs pārslimosim, un viss atgriezīsies tā, kā bija.

Vai pārmērīgu interneta lietošanu var dēvēt par atkarību?

Ir vielu atkarības, un ir procesuālās atkarības. Tādējādi – jā, tā var būt atkarība. Saucam to, kā gribam, ir ļoti daudz sinonīmu – interneta atkarība, problemātiska interneta lietošana, kompulsīva interneta lietošana. Apzīmējumi var būt dažādi, bet stāsts ir par vienu un to pašu – par to, ka cilvēks, šajā gadījumā pusaudzis vai sākumskolas vecuma bērns, nekontrolēti pavada laiku internetā. 

Kur tam visam ir sakne, proti, vai tas ir līdzīgi kā ar citām atkarībām, kuras veicina citas problēmas?

Problēma ir kompleksa, jo, ja būtu viens cēlonis, tad mēs to atrastu un visas problēmas būtu atrisinātas. Tas ir kā pie visām atkarībām – tas ir komplekss mehānisms, kur summējas kopā kaut kādas iedzimtās kvalitātes jeb bioloģiskie faktori, nāk klāt audzināšana ģimenē, uzvedības modeļi un priekšstati, kas cilvēkam ir izveidojušies.

Vai ir kas tāds, kādi atslēgas punkti, kā vecākiem pasargāt bērnus no pārliekās aizraušanās ar internetu?

Tiek uzskatīts, ka pirmsskolas vecumā – līdz diviem, trim gadiem – nevajadzētu ļaut bērniem lietot nekādus ekrānus, jo šajā agrīnajā posmā notiek ļoti strauja smadzeņu attīstība, veidojas savienojumi starp nervu šūnām, tā saucamās sinapses, kas veidojas pieredzes rezultātā, tādēļ bērnam jānodrošina daudzveidīga pieredze. Respektīvi, bērnam ir jāmācās runāt runājot, pārvaldīt savu ķermeni un kustēties, aktīvi darbojoties, un ekrāna pieredze nevar viņam aizstāt šo daudzveidīgo pieredzi. Tas, kas diemžēl notiek daudzās ģimenēs – vecāki iedod divgadīgajam planšeti un viņš tur sēž stundām ilgi... Bērnam ir jābūt cita veida pieredzei. 

Pirmsskolas vecumā līdz sešiem, septiņiem gadiem tam, ko bērns dara pie ekrāna, ir jānotiek kopā ar vecākiem, vecāku pārraudzībā, un arī, protams, ir jābūt limitētam, kontrolētam laikam. Pirmsskolas vecumā mēs par klasisku atkarību vēl nevaram runāt, jo tā ir vecāku atbildība, vai viņi nodarbina bērnu vai vienkārši ļauj viņam sēdēt pie ekrāna.

Katra situācija ir individuāla, jo var saprast vecākus, kuri ir gatavi ļoti kardināli ieviest kaut kādas izmaiņas. Tas, ko es ieteiktu, – protams, ir jārunā ar bērnu, jāpārrunā situācija, nevis vienkārši: “Hops, tu man neklausīji, es tev tagad visu noņemu nost!”Anika Miltuze

Tālāk, jau skolas vecumā, ja bērns varējis nekontrolēti lietot ekrānierīces, tiešām var jau parādīties atkarības pazīmes. Piemēram, pie ekrāna tiek pavadīts arvien vairāk laika, pusaudzis, kurš nolemj – es tikai drusciņ, drusciņ, attopas, ka pagājusi jau puse dienas. Galvenās pazīmes interneta atkarībai ir šādas: ja cilvēks netiek internetā, viņam parādās trauksme, nemiers, dusmas. Maziem bērniem šo pazīmi var diezgan labi pamanīt, kad viņam saka, ka ir jābeidz, un tad viss lido pa gaisu, jo viņš ir dusmīgs par to, ka ir jābeidz. Sāk ciest citas nozīmīgas dzīves jomas, mācības skolā, attiecības – pusaudzis izvēlas sēdēt pie ekrāna, nevis nodarboties ar hobiju, vai hroniski ir neizgulējies, jo pusi nakts ir pavadījis, spēlējot spēli. Parādās melošana par internetā pavadīto laiku. Vēl viena atkarības pazīme, ka cilvēks šo būšanu internetā lieto, lai aizmirstu par savām problēmām, – viņš nevis risina savas problēmas, tās, kas ir realitātē, bet izmanto internetu, lai palīdzētu likt sev justies labāk. Protams, tas neko nerisina. Tas ir tāpat kā alkoholiķim – es iedzeru, lai justos labāk, bet patiesībā tas jau problēmas tikai saasina.

Kur interneta atkarība vērojama biežāk – tiešām jaunu cilvēku grupā?

Tas ir dažādi, bet pusaudži ir viena no riska grupām, jo viņiem vēl ir grūti pašiem izveidot kontroles mehānismus un pie tiem turēties. 

Dzirdēts, ka vecāki mēdz problēmu risināt, atņemot bērnam telefonu vai aizliedzot lietot internetu. Vai tas ir pareizākais risinājums? Tas nerada citus riskus?

Katra situācija ir individuāla, jo var saprast vecākus, kuri ir gatavi ļoti kardināli ieviest kaut kādas izmaiņas. Tas, ko es ieteiktu, – protams, ir jārunā ar bērnu, jāpārrunā situācija, nevis vienkārši: “Hops, tu man neklausīji, es tev tagad visu noņemu nost!” Ļaut bērnam izstāstīt savus argumentus, paskaidrot, un tad kopīgi vienojieties, kādas ir sekas šim noteikumu pārkāpumam. Ideālā gadījumā šāda saruna – kas notiek, ja tu pārkāp kaut kādus noteikumus, – ir, vēl pirms noteikumi ir pārkāpti. Tad bērns, pārkāpjot šos noteikumus, uzņemas par to atbildību. Tajā brīdī bērns zina, ka tas nav sods, bet tās ir loģiskās sekas. 

Kā pašam sevi regulēt, kādus iekšējos kontroles mehānismus pašam vajadzētu ieviest ikdienā?

Galvenais [rādītājs – aut.], ja es pamanu, ka cieš kādi tiešie darba pienākumi. Ja es neizdaru kaut ko tāpēc, ka esmu aizsēdējies internetā, vai arī cieš attiecības – es nevaru aizbraukt pie vecmāmiņas tāpēc, ka daru kādu lietu, ko neesmu izdarījis, jo sēdēju internetā. Respektīvi, no šīs manas atkarības sāk ciest apkārtējā dzīve. 

Sociālajos tīklos redzam, ka ir dažādas produktu reklāmas, ko influenceri ievieto savos kontos un nesaka, ka tā ir reklāma. Vai bērnus un pusaudžus ir vieglāk ietekmēt, mudināt iegādāties influencera reklamētās preces?

Atbilde ir – jā. Pusaudžu vecums ir tāds vecumposms, kad viņi meklē autoritātes, cilvēkus, kam līdzināties. Ja viņi ir izvēlējušies un sākuši sekot konkrētajam infulencerim, tad ļoti bieži viņi uztver nekritiski to, ko influenceris saka. Tas ir šis risks.

Influenceris nevar būt atbildīgs par visiem, kas viņam seko.Anika Miltuze

Tas ir tas pats, kas savulaik bija sekošana slavenību dzīvei žurnālos, plakātu likšana pie sienas, vien pārcelts digitālajā vidē?

Tas ir tas pats mehānisms. Vecumā no 12 līdz 18 gadiem, kad notiek daudzas pārmaiņas organismā, dzimumnobriešana un aktualizējas savas identitātes meklējumi. Patiesībā tas ir pirmais posms dzīvē, kad mēs mēģinām atrast atbildes uz jautājumiem, kādi mēs esam, kas mēs esam, sākam par to domāt, ko mēs dzīvē gribam darīt, kam līdzināties. Te ir svarīgi, lai pusaudzim ir pozitīvie piemēri, kam sekot. Viņš arī neapzināti var kopēt piemērus, veidot noteiktu uzvedības stilu, sekot paraugiem, kurus uzskata par autoritāti. 

Vai influenceriem vajadzētu domāt par to, kas viņiem seko, un atbildīgāk izvērtēt saturu, ko ievieto?

Es domāju, ka tas ir sarežģīts jautājums. No ētiskiem aspektiem atbilde būtu – jā, bet tīri praktiski – kā viņi var uzņemties atbildību par visiem? Mēs nonākam atkal atpakaļ pie vecākiem – kur es varu kontrolēt, kam man bērni seko, ko viņi skatās. Bet influenceris nevar būt atbildīgs par visiem, kas viņam seko. Galu galā tas ir viņa darbs un ienākumu avots, un viņš ir ieinteresēts, lai viņam sekotu iespējami vairāk.

Vai aizraušanās ar kādu cilvēku, celšana elka statusā kādā brīdi var kļūt bīstama?

Redz, tur tā lieta, ka pusaudži vienalga meklē šos elkus, vienkārši ir mainījies formāts. Tagad tas ir influenceris, agrāk tas bija sporta treneris vai dziedātājs. Tie var būt gan reāli cilvēki, gan kāds sociālajos tīklos, gan kādi filmu varoņi. Tā ir bijis visos laikos, vienkārši ar laiku pusaudži izaug no tā. Tā ir vecumposma īpatnība. Protams, ja man liekas, ka tā ir par daudz, man kā atbildīgam vecākam ir pienākums bērnam stāstīt, kas tur neatbilst, kā ir par daudz vai par traku. Bet jāsaprot, ka pusaudžu vecumā tas ir gandrīz vienīgais, ko es kā vecāks varu izdarīt. Es varu drīzāk rūpēties par to, lai es bērnam esmu autoritāte un viņš ieklausītos tajā, ko saku.

Mēs diezgan labi paši spējam atšķirt, kura ir drīzāk patiesa un kura uzskaistināta realitāte, bet vienalga tiecamies sekot tiem, kuriem redzam uzskaistināto realitāti?

Pusaudži pakāpeniski mācās kritisko domāšanu, bet tā ir jātrenē. Mēs esam pieraduši klausīt autoritātēm. Atkal atgriezīšos pie bērnības – no mums tiek sagaidīts, ka mēs klausām vecākus, mēs tiekam apbalvoti, ja klausām vecākus. Mēs aizejam uz skolu, un no mums tiek sagaidīts, ka mēs klausām skolotājiem, ka mēs ticam viņiem. Cilvēks, dzīvojot sabiedrībā, jau no mazām dienām tiek mācīts ieklausīties un ticēt tam, ko viņam saka autoritātes. Šis mehānisms nostrādā arī, kad mēs ieejam sociālajā tīklā un sākam kādam sekot. Mēs esam tendēti ticēt tam, ko mums saka, jo mēs visu bērnību esam tam trenējušies, tādēļ kritiskās domāšanas attīstīšana ir ļoti svarīga. Piemēram, universitātē jau no pirmā kursa tiek mācīta un attīstīta kritiskā domāšana.

Tā ir prasme, ko var attīstīt visu mūžu?

Es domāju, ka jā. Svarīgi būtu kritisko domāšanu sākt attīstīt jau ģimenē –vecāku attiecībās ar bērniem. Skaidrot bērniem, ka ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās, ka ne vienmēr viss, ko apgalvo un saka citi cilvēki, ir uzskatāms par patiesību. Pusaudžu vecumā bērni jau spēj domāt kritiskā veidā. 

Pērn populārākās darbības, ko jauniešu vecumā no 16 līdz 24 gadiem veica internetā, bija sociālo tīklu lietošana, e-pasta izmantošana un video skatīšanās, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija. Foto: Shutterstock

Nereti cilvēki sociālajos tīklos apstiprina sev par sekotājiem cilvēkus, kuriem citos apstākļos nestāstītu par savu privāto dzīvi, nerādītu privātās fotogrāfijas. Vai tas ir kāds īpašs fenomens? Kas tas īsti ir?

Domāju, drīzāk ir tā, ka cilvēks neizvērtē, viņam ir iluzora drošības izjūta, jo brīdī, kad esi internetā un neredzi konkrētos cilvēkus, ar kuriem dalies, un liec kaut ko par sevi, ir tāds strausa priekšstats – liekas, ka viņu nav. Tas attiecas uz ļoti daudzām lietām internetā, piemēram, interneta komentāriem, kas ir agresīvi. Cilvēki ļoti daudz rupjību runā internetā – tur var pateikt to, ko varbūt nekad neteiktu aci pret aci, jo tu vienkārši dabūtu pa galvu, ja atļautos kaut ko tādu pateikt. Tā ir iluzora distancētības izjūta.

Vai tas ir labi, ka mums ir šī iespēja anonīmi izlikt savas izjūtas?

Tas jau nav anonīmi. Tā ir tikai ilūzija.

Vai anonimitāte internetā palīdz mazināt agresivitāti sabiedrībā?          

Domāju, ka noteikti ne. Ko cilvēks dara ar savām negatīvajām emocijām? Tas, ka tās izšļāc internetā, nekādā veidā nepalīdz justies labāk. Ja tas palīdzētu, tad cilvēkam nākamreiz to nevajadzētu darīt. Ir pētījumi, piemēram, par “Facebook” un “like” [“patīk” atzīme – aut.], ka, ja cilvēks nesaņem pietiekami daudz gaidītos pozitīvos novērtējumus, viņš jūtas slikti, un cieš viņa pašvērtējums. To var vispārināt uz sociālajiem tīkliem, arī “Instagram”. Citu cilvēku attēlu vērošana ilgtermiņā neliek justies labāk, jo bieži vien šie attēli ir uzskaistināti un tiek radīts idealizēts priekšstats, ka visiem ir tik labi, visi ir smaidīgi un apmierināti. Kad cilvēks ilgākā laika posmā to patērē, viņš sāk justies ne pārāk labi, jo: “Man te tāda problēma un šitāda problēma.” Ilgstoša sociālo tīklu lietošana iet kopā ar pazeminātu pašvērtējumu.

Tātad interneta patērēšana mums rada arvien vairāk problēmu?

Nē, internets ir ļoti laba lieta. To rada nekontrolēts sociālo tīklu patēriņš. Taču ir arī ļoti daudz plusu, ko cilvēkiem dod sociālie tīkli, – ļauj justies labāk, jo viņi var veidot kontaktus, bailīgiem, kautrīgiem cilvēkiem komunikācija ar sociālo tīklu starpniecību ļauj justies drošākiem. Piemēram, “Facebook” cilvēki var reklamēt savus produktus, aktivitātes vai atrast cilvēkus, kurus nav redzējuši gadiem, un sazināties. Ir ļoti daudz plusu. Mīnusi – jā, tur ir saistība ar pazeminātu pašvērtējumu, pārmērīga sociālo tīklu lietošana saistās ar vientulības izjūtu. Nav gan tik viennozīmīgi – jo vairāk lietoju sociālos tīklos, jo vientuļāks jūtos. Tas ir abpusēji – jo vientuļāks jūtos, jo vairāk lietoju sociālos tīklus. 

Tā kā sociālie tīkli nekur nepazudīs, domājot par nākotnes ainu, kas mums paveras, – ja sociālie tīkli vientulību īsti nespēj mazināt, kā mēs to varam risināt?

Sociālais tīkls mazina vientulību, gribētos teikt, tādā iluzorā veidā. Tev var būt ļoti daudz virtuālo draugu, bet kurš no tiem ir reāls draugs, pie kura tu vari aiziet un vienkārši paraudāt uz pleca? Tomēr ir cilvēciskās kvalitātes, ko sociālais tīkls nevar aizstāt. Arī komunikācija – neviens nepiedzimst ar prasmi komunicēt ar citiem cilvēkiem vai ar augstu sociālo kompetenci, vai empātiju. Tās ir prasmes, ko mēs trenējam attiecībās. Primāri mēs to mācāmies ģimenē un ar saviem vecākiem. Pēc tam mēs to mācāmies ar saviem vienaudžiem. Pafantazēsim: ja cilvēks lielāko sava mūža daļu pavada sociālajā tīklā, kā lai viņš apgūst šo prasmi? Kā lai viņš ceļ savu sociālo kompetenci?

Raugoties nākotnē un apzinoties šos riskus, vai skolās vairāk jāstāsta par sociālajiem tīkliem, to plusiem un mīnusiem?

Domāju, ka tas jau notiek. Šobrīd skolās, par ko man ir prieks, runā gan par interneta drošību, gan par viltus ziņām, sākumskolas vecuma bērniem stāsta, kas ir “challange” [izaicinājums – angļu val.] spēles. Domāju, ka skolas reaģē diezgan ātri, tikko kaut kas tāds parādās, klasēs tiek runāts un tas tiek skaidrots. Par to man liels prieks. Kritiskā domāšana arī ir viena no kompetencēm, ko mēs šobrīd cenšamies bērnos attīstīt. Es neesmu tik pesimistiska, man negribētos teikt, ka tagad visi dzīvosies pa sociālajiem tīkliem un neveidos attiecības... Ļoti daudz šo pamatlietu mēs iemācāmies pirmsskolas vecumā, ģimenē, kad nav sociālo tīklu un vecāki māca bērniem šīs pamatlietas. Tas nav tik bezcerīgi. Nav jābaidās no tā, ka jauni cilvēki nesatiksies, nedibinās ģimenes un nedzemdēs bērnus, ko sociālajos tīklos nevar izdarīt. Domāju, ka vienalga īsta komunikācija kaut kādā brīdi iznāk priekšplānā.

Projekta autori: Dita Vinovska, Kristīne Liepiņa, Dace Skreija, Filips Lastovskis, dizains - Martina Sergejeva, izstrāde - Karīna Sabecka
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.