Teksts: Raivis Vilūns, "Delfi Bizness" redaktors

Klimata pārmaiņas pēdējos gados var novērot teju jebkurš pasaules iedzīvotājs – ilgi sausuma periodi, katastrofiski plūdi, postošas vētras, slimību uzliesmojumi, ekosistēmai svarīgu sugu izmiršana ir acīmredzami un grūti noliedzami pierādījumi negatīvajai cilvēces ietekmei uz planētu. Eiropas Savienība (ES), pozicionējot sevi kā globālo līderi, ir uzņēmusies īstenot Eiropas Komisijas (EK) plānu un panākt, ka dalībvalstis kopā līdz 2030. gadam samazina klimatam kaitīgās CO₂ emisijas par 50%.

Ambiciozā mērķa sasniegšana nav joka lieta. Viens no svarīgākajiem aspektiem šajā cīņā ir naftas un ogļu īpatsvara strauja samazināšana ES energobilancē. Taču, kā rāda pagājušā gada izskaņā un šogad pieredzētā enerģijas cenu krīze, kas skārusi Eiropu, mēs vēl aizvien esam lielā mērā atkarīgi no fosilajiem enerģijas avotiem, un pat turīgās ES valstis, kas ilgstoši ir ieguldījušas atjaunīgajos enerģijas avotos, nespēj saražot pietiekami daudz lētas un, galvenais, zaļas elektroenerģijas.

Nav pārsteigums, ka sarunu centrā ir nonācis jautājums par kodolenerģiju. Aizvien biežāk izskan, ka vismaz tuvākajās desmitgadēs ES vēja, saules un ūdens enerģijai ir jāsoļo roku rokā ar atomiem. Tikmēr Eiropas ekonomiski jaudīgākā valsts Vācija šogad grasās pabeigt plānu par pēdējo atomelektrostaciju slēgšanu. Olafa Šolca valdība 2021. gada izskaņā apstiprināja, ka nākamgad paredzēta visu kodolspēkstaciju apturēšana.

Pēdējā pusgada enerģētikas krīze diezgan nepārprotami iezīmējusi, ka uz papīra skaisti izplānotā pāreja no fosilā kurināmā uz atjaunīgo nebūt nav tik vienkārša, jo saules, vēja un ūdens enerģijai ir sezonāla daba, ko lielā mērā ietekmē arī aizvien mainīgākie laikapstākļi. Tāpat, ES ekonomiskajai jaudai augot, aug arī prasība par enerģijas, kuru šobrīd videi draudzīgie resursi gluži vienkārši nevar nosegt.

Cikmačs, iezīmē centrālo problēmu ar ko šobrīd jācīnās steidzot panākt zaļā kursa mērķus – atjaunīgās enerģijas ražoto šobrīd ir grūti uzkrāt, kas nozīmē, ka brīžos, kad nav saules un vēja, enerģija jāmeklē citur. Tad nu katra valsts arī savu bilanci aizpilda citādi – visbiežāk Eiropas lielās valstis izvēlas ogles un kā zaļāku alternatīvu dabasgāzi. Citas paļaujas uz kodolenerģiju.

"Ja analizē datus, nākotne kodolenerģijai izskatās visai laba," komentē RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta profesors Gatis Bažbauers, sakot – lai gan pēdējos gados ir radies priekšstats, ka kodolenerģijas izmantošanai tuvojas beigas, patiesībā ir teju pretēji.

Par to liecina arī tas, ka pagājušā gada izskaņā starp bloka dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu atsākās strīdi par to, vai kodolenerģiju un dabasgāzi atzīt par klimatam draudzīgiem enerģijas avotiem. Tas dotu šiem enerģijas veidiem priekšroku, saņemot atbalstu un investīcijas no finanšu līdzekļiem, kas paredzēti "zaļajam kursam". Portāls "EUObserver" vēstīja, ka zaļās enerģijas sarakstu bija plānots pabeigt pērn, bet viedokļu atšķirību dēļ process kavējas. LETA vēstīja, ka 31. decembrī EK neuzkrītoši izplatīja dalībvalstīm dokumenta projektu un paziņoja, ka sāktas konsultācijas ar dalībvalstīm. Ja EK piedāvātais saraksts gūs dalībvalstu vairākuma atbalstu, tas stāsies spēkā 2023. gadā un ļaus uzskatīt AES izbūvi par ilgtspējīgu un videi draudzīgu investīciju līdz 2045. gadam.

"Spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, taksonomija arī tiks pieņemta, jo parasti Komisija nenāk ar uzstādījumiem, ja nav jau iepriekš paskaitījusi balsis. Kodolenerģija ir svarīga lieta," "Delfi Bizness" komentē eiroparlamentārietis no Latvijas Ivars Ijabs (AP), kurš strādā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā.

"Tā ir tēma, kas Eiropu pamatīgi sadala," saka parlamentārietis Ijabs. Šobrīd ir divi bloki – vieni, kas pievienojas Vācijas skatpunktam un norāda, ka AES ir pārāk dārgas un lēnas. "Būtiski palielinot atjaunīgās enerģijas izmantošanu un paātrinot elektrotīklu attīstību, mēs varam pierādīt, ka Vācijā tas ir iespējams," pagājušā gada izskaņā sacīja ekonomikas un enerģētikas ministrs Roberts Habeks, komentējot valsts plānu, neskatoties uz AES slēgšanu, panākt valsts ambiciozo klimata neitralitātes plānu īstenošanu. Vienlaikus gan jāpiemin, ka 2021. gadā Vācijā ogles apsteidza atjaunīgos resursus patēriņā.

Bez vāciešiem arī Luksemburgā, Portugālē, Dānijā un Austrijā uzskata, ka investīcijas, kas nepieciešamas, lai izmantotu atomu ražoto elektrību, ir pārāk lielas un galu galā tas ir neizdevīgi blokam. Austrijas valdība pat apsvērusi iespēju vērsties tiesā saistībā ar ierosinājumu.

"Tikai tāpēc, ka kaut kas nav pavisam slikts, nevar teikt, ka tas ir labs," komentējusi Austrijas vides ministre Leonora Geveslere.

Valstu apgalvojumus pierāda arī aprēķini. 2019. gada "Pasaules kodolrūpniecības stāvokļa ziņojumā", ko izdod "WISE", secināts, ka saules un vēja enerģija ir lētāka. Tolaik aprēķināts, ka, piemēram, saules enerģija izmaksā 36–44 ASV dolārus (31–38 eiro) par MWh, kamēr kodolenerģija var pārsniegt simts dolāru atzīmi.

Taču ES otrā jaudīgākā valsts – Francija, kuras teritorijā ir 56 AES, – nebūt negrasās atteikties no šī enerģijas avota. Lai gan, kā ziņo "France24", prezidents Emanuēls Makrons ir apstiprinājis apņemšanos samazināt kodolenerģijas īpatsvaru kopējā enerģētikas bilancē no 70–75% līdz 50%, valsts ir apņēmības pilna attīstīt šo tehnoloģiju. Oktobrī Makrons prezentēja 30 miljardus vērtu piecgades plānu, kurā arī iekļauts atbalsts jauna veida atomreaktoru izpētei un izstrādei. Tam piebalso Čehija, Ungārija, Slovēnija un Polija.

RTU eksperts atgādina, ka Somija šogad iedarbina ilgstoši būvēto reaktora bloku un ka Polija plāno būvēt, lai aizvietotu ogļu spēkstacijas.

"Latvenergo" pārstāvji uzskata, ka teorētiski pastāv iespēja Eiropai sasniegt "zaļos" mērķus arī bez kodolenerģijas, taču, kā norāda Cikmačs, ir jāņem vērā jau minētais, proti, atjaunīgie resursi kā saule un vējš spēj strādāt tikai noteiktos laika apstākļos. Eksperti saka, ka tuvākajos gados varētu attīstīties jaunās tehnoloģijas, kas ļautu efektīvi vēja ģeneratoru darbības laikā ražot ūdeņradi. Tas tad būtu veids, kā uzkrāt enerģiju brīžiem, kad vēja nav. Tomēr šī tehnoloģija, lai arī nav zinātniskā fantastika un pati ideja par elektrolīzi ir zināma un plaši pielietota, vēl nav gana plaši pielietojama.

"Ja mēs raugāmies no Latvijas nacionālo interešu perspektīvas, mums tā ir jauna lieta, un iespēja, ka Latvija būvēs spēkstaciju, ir neliela. Taču, neraugoties uz to, "NordPool" kontekstā ir zināms, ka somiem ir spēkstacijas un viņi būvē jaunu, un tad ir jautājums, vai mēs atbalstām vai neatbalstām. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc, manuprāt, mums ir jāatbalsta, – tas mūsu reģionā ir svarīgs enerģijas avots, pat ja neatrodas Latvijā," komentē Ijabs. Arī "Latvenergo" un RTU eksperti piekrīt politiķa apgalvojumam un norāda, ka uz reģiona tirgu var skatīties kā vienotu kopumu, kas ir izdevīgāk arī mums, ja kaimiņvalstīs ir dažādi enerģijas avoti.

Visticamāk, tieši tādēļ, ka reaktoru celtniecība Latvijā nav plānota, arī atbildīgās ministrijas pretēji Eiropas kaimiņiem, kuri izmanto AES vai grasās to darīt, nesteidzas ar viedokļa formulēšanu. Ar kodolenerģiju saistītie aspekti Latvijā pamatā ir triju ministriju kompetencē – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM), Ekonomikas ministrijas (EM) un Finanšu ministrijas (FM). Aptaujājot visas trīs atbildīgās ministrijas, "Delfi Bizness" secināja, ka Latvija drīzāk varētu atbalstīt Komisijas piedāvāto. Tomēr, kā norādīja FM pārstāvis Aleksis Jarockis, "oficiālais viedoklis tiks sagatavots pēc tam, kad Eiropas Komisija pilnveidos savu priekšlikumu".

Tāpat ministriju atbildēs iezīmējas, ka Latvijai daudz svarīgāks jautājums ir dabasgāze. "Runājot par investīciju dabasgāzē kā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā izmantota kurināmā klasificēšanu kā ilgtspējīgas investīcijas, pirmšķietami EM, ES mēroga kompromisa vārdā, varētu piekrist EK piedāvājumam," norādīts EM atbildē, bet FM komentē, ka ir bažas par to, ka tiek piedāvāts stimuls pāriet no akmeņogļu fosilā kurināmā uz gāzes fosilo kurināmo ar Latvijas skatījumā nepietiekamiem efektivitātes kritērijiem.

"Latvijas eksperti vēlētos redzēt alternatīvu, izmantojot bioenerģiju un plašākā nozīmē atjaunīgos, energoefektīvos un tīros enerģijas avotus," komentēja Jarockis.

Jāpiemin, ka Latvijas kaimiņi, igauņi, par kodolenerģiju gan ir sākuši domāt nopietnāk un kopā ar zviedru uzņēmumu Igaunijā top jaunās paaudzes kodolreaktora projekts. Šobrīd gan, ka vēsta Igaunijas mediji, tas ir pirmajās projekta stadijās, un, kā vēsta projekta "Fermi Energia" plāns, reāla AES varētu sākt darbu vien 2037. gadā.

"Ja skatās uz dinamiku, tad neizskatās, ka atomenerģijai varētu būt pienācis gals Eiropā," komentē RTU pētnieks Bažbauers. Viņš skaidro, ka pasaulē šobrīd tiek izstrādāti jauni spēkstaciju veidi – modulārie reaktori, kas būtu mazāk jaudīgi. Šie modulārie reaktori varētu svārstīties savā jaudā, un varētu būt tādi, kas rada vien dažus desmitus megavatu, vidējie – dažus simtus. Šī arī ir tehnoloģija, kurā Makrons ir lēmis ieguldīt valsts līdzekļus, lai stiprinātu valsts enerģētisko neatkarību. Šāds maza izmēra reaktors ir arī paredzēts igauņu projektā.

RTU eksperts skaidro, ka modulārie risinājumi varētu samazināt kapitālieguldījumu, kas ir nepieciešams gan stacijas celtniecībai, gan pēc tam, kad ekspluatācijas laiks ir beidzies, lai staciju slēgtu. Tāpat liels pluss šai tehnoloģijai ir, ka tā spētu strādāt sazobē ar, piemēram, vēja vai saules energoresursiem. Reaktoru varētu darbināt, kad trūkst atjaunīgo resursu, pretēji vecajiem, lielajiem reaktoriem, kuru jauda mērāma no 1000 megavatiem, un attiecīgi to apturēšana vai iedarbināšana ir ilgstošs un komplicēts process. Jaunā parauga reaktori izmēros, kā min daži eksperti, varētu būt pat 90% mazāki, ja salīdzina ar tagad izmantotajiem.

"Mazie reaktori, ja notiek kāda nelaime, ir drošāki," komentē "Latvenergo" izpētes un attīstības direktors Māris Balodis. "Latvenergo" eksperti piebilst, ka patiesībā pasaulē jau ilgus gadus ir zināšanas, kā izveidot mazus reaktorus, bet galvenais ir izdevīgums.

Enerģētikas speciālists Nikolass Mazuči, sniedzot komentāru par modulārajiem reaktoriem, ko grib attīstīt arī franči, izdevumam "France24" norādījis, ka papildu ieguvums varētu būt tas, ka tos varētu izmantot ūdens atsāļošanai, kas varētu palīdzēt saistībā ar dzeramā ūdens pieejamību Tuvajos Austrumos. Tāpat, kā "Delfi Bizness" stāstīja Bažbauers, varētu būt iespējams, ka reaktori arī ražotu ūdeņradi, kas savukārt ir viena no alternatīvām naftas degvielai.

Šī alternatīva ir interesanta arī ārpus Eiropas, un, kā ziņo ASV izdevums "Power Enginering". vairāki ASV štati ir izrādījuši interesi par modulārajiem kodoleaktoriem. Medijs arī vēsta, ka no Džona Baidena valdības atvēlētā triljarda apmēram 2,5 miljardi dolāru varētu tikt izmantoti, lai attīstītu šīs jaunās sistēmas. Šajā nozarē arī tiek ieguldīti privātie līdzekļi – miljardieris un filantrops Bils Geits ir atbalstījis kompāniju "TerraPower", kas šobrīd Vaiomingas štatā būvē nelielu 500 MWh AES.

Tomēr, lai gan pašas AES nerada CO₂ emisijas, kā norāda "zaļie" aktīvisti, organizācijas un politiķi, piemēram, Vācijas valdībā, šī tehnoloģija rada atkritumus. Piedevām šie atkritumi, kas paliek pāri, ir ļoti bīstami. "Vienmēr ir jādomā, ko darīt ar kodolatkritumu glabātuvēm, jo tās arī pildās," saka RTU eksperts, atgādinot, ka šobrīd šie atkritumi ir īpaši jānoglabā, kas nozīmē – faktiski jāatstāj nākamajām paaudzēm.


Otrā lielā problēma ir atkarība no AES nepieciešamās degvielas eksportētājiem. "Top desmit" urāna piegādē AES pirmās vietas ieņem Kazahstāna, kas ir absolūtā līdere pasaulē, Austrālija un Namībija, bet piektā ir Uzbekistāna, septītā Krievija un astotā Ķīna. Attiecīgi, ja uz kodolenerģiju skatās kā uz ES energoneatkarības projektu, tad, kā norāda RTU eksperts un eiroparlamentārietis Ījābs, paļaušanās un Krieviju, tai draudzīgo Kazahstānu vai Uzbekistānu to neveicina.

Bažbauers gan norāda, ka notiek izmēģinājumi, lai par degvielu izmantotu elementu toriju. Tāpat, kā "Delfi" jau iepriekš rakstīja, visā pasaulē turpinās centieni atrast veidu, kā ražot enerģiju, izmantojot tos pašus procesus, kas notiek zvaigžņu iekšienē.

Attiecīgi gan ES, gan pasaules kurss neatkarīgi no tā, vai cilvēcei izdosies vai neizdosies sasniegt zaļā kursa mērķus un izvairīties no traģiskajām klimata pārmaiņu sekām, visticamāk, vismaz tuvākajā piecdesmitgadē diezgan cieši būs saistīts ar kodolenerģiju.