Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)
mežs rada
Kur un kā Latvijā māca dabai draudzīgākos inženierus?
Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, ciemojos saulainā septembra pēcpusdienā, kad telpās vēl norit remonts un visur smaržo pēc zāģēta koka un svaigas krāsas. Tieši par to jau būtībā ir mūsu saruna ar tās saimnieku dekānu Linardu Siseni – par jauno speciālistu sagatavošanu kokapstrādē, mežzinībās un visā, kas ar kokiem saistīts.
Teksts: Andra Briekmane
Foto: Shutterstock
Nozarē šie speciālisti ir tik nepieciešami un pieprasīti, ka dekāns intervijas laikā izsaucas: "Mēs nespējam pieražot absolventus!" Jauniešus, kas apguvuši kokapstrādes inženiera profesiju, burtiski izķer no auditorijas sola, un, kā stāsta Kokapstrādes katedras vadītāja Sigita Liše, šogad, iespējams, būs pat jārīko jauno speciālistu vairāksolīšana.
Fakultātē Covid-19 laiks izmantots ražīgi, izremontējot teju visu ēku gan no iekšpuses, gan ārpuses. Studentiem iekārtotas plašas, gaišas auditorijas ar modernu aprīkojumu, bet pasniedzējiem beidzot tapuši patīkami kabineti. Fakultātē top arī Koksnes muzejs, bet mednieku apmācībai paredzētajā laboratorijā rotājas iespaidīgas trofejas, no kurām daudzas augstskolai dāvinājis pats dekāns un pasniedzēji. Tāpat Linards Sisenis kopā ar kolēģiem izstrādājis unikālas tehnikas stacijas – miniatūru meža tehniku, kas jauniešiem ļauj laboratorijā apgūt nepieciešamās tehniskās prasmes. Tieši šādas tehnikas neesot nekur citur.

Visa fakultātes iekšējā apdare veidota no koka, izmantojot piesaistītā dizainera radītos meža tematikas elementus, kā arī pašu veidotus rotājumus, pat plāksnītes pie durvīm tapušas no koka tepat fakultātē. "Jā, visur jābūt kokam. Manuprāt, universitātē tas ir vienīgais objekts, kur visi logi ir no koka, durvis arī. Ja runājam par interjera elementiem, mums ir ļoti laba sadarbība ar "Latvijas Finieri". Nopirkām sagataves, tad ar studentu iesaisti vai paši tās saskrūvējām," stāsta dekāns.

Nākamajā posmā plānots labiekārtot arī parku, kas ieskauj ēku. "Doma ir to attīstīt, lai tas būtu ar izglītojošu piesitienu pieejams gan pašiem, gan sabiedrībai," saka Sisenis.
Mācīsies arī vadīt dronus
Tas nu būtu par fakultātes ārējo veidolu, bet tās galvenā vērtība, protams, ir audzēkņi un pasniedzēji. Kā skaidro dekāns, meža nozares speciālisti sen vairs nav tikai mežsargi vai mežziņi, kas strādā dziļi silā, prom no citu acīm. Mūsdienās darbs lielā mērā saistīts ar tehnoloģijām, to pārzināšanu. Tāpēc arī studiju procesā viss orientēts uz to, lai sagatavotu absolventus, kas gan sēdējuši meža tehnikā un saprot, kā tā darbojas, gan māk apieties ar sistēmām planšetē, kādas ikdienā lieto visi "Latvijas valsts mežu" speciālisti.

"Šogad pēc remontiem fakultātē ir izveidotas četras jaunas laboratorijas – mežistrādes laboratorija, medniecības laboratorija, mežu aizsardzības laboratorija un motorinstrumentu laboratorija. Darbs jau nebeigsies – būs arī botānikas laboratorija un citas. Lai studenti visu šeit varētu apgūt gan teorētiski, gan praktiski. Nāk arī jaunās lietas – mūsu fakultātei ir speciāli izstrādāta GEO atbalsta sistēma, kas tapusi uz "Latvijas valsts mežu" GEO bāzes. Ar šo gadu ir arī pirmās 15 planšetes, un studenti var praksē iet reālos apstākļos. Nākamgad planšetu skaits tiks dubultots un visi praktiskie darbi būs reālos apstākļos," stāsta dekāns.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns Linards Sisenis. Foto: Andra Briekmane, DELFI
"Ar šo gadu pilnīgi visi studenti, kas pabeidz inženieru programmu, ir sēdējuši traktorā – tas notiek sadarbībā ar Ogres meža tehnikumu. Mums pašiem uzturēt visas šīs mašīnas nav rentabli dažām prakses nedēļām gadā, tāpēc ir sadarbība ar tehnikumu. Mežizstrādes praksē studenti brauc uz Ogri, vairākas nedēļas dzīvo tur un iziet laboratoriju praktisko apmācību stimulatorā, tad arī iepazīst meža mašīnas. Visi ir ne tikai redzējuši šo tehniku, bet arī reāli braukuši. Protams, negatavojam operatorus, bet uzbūves un darbības principi viņiem ir skaidri. Tas pats ir arī ar motorinstrumentiem. Protams, ir meitenes, kas kādu apsvērumu dēļ nevar zāģēt ar motorzāģi, bet visi pamatā iet praksē un pēc tam saņem motorzāģa [operatora] apliecību.

Nākamā lieta, ko plānojam ieviest šogad, ir dronu apmācība. Tā pat nav nākotne, tā ir realitāte. Droni ir un būs, tāpēc studentam, izejot no fakultātes, jāsaprot, kā ar to rīkoties."

Sisenis arī min, ka atgriešanās pie praktiskas studentu apmācības prasījusi lielu darbu, jo vairāk nekā desmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas augstskolas reformētas un mācību programmas bijušas akadēmiskas. Tomēr viņa pārstāvētajās mācību jomās tikai teorētiskas zināšanas nevar būt pilnīgas jauno speciālistu sagatavošanai, tām jātiek izmantotām arī praksē. "Kokapstrādes blokā vēsturiski situācija ir nedaudz labāka, iekārtas bija. Tur studenti praktiski tiek apmācīti darbam gan ar CNC iekārtām, gan citām modernām iekārtām, kas dzīvē būs vajadzīgas, lai izprastu šo procesu. Tas ir kā ar telefonu – ja saproti, kā viedtālrunis darbojas, varēsi lietot arī citu modeli," skaidro Sisenis.
Taujāts, par kurām programmām šogad bijusi lielākā studētgribētāju un studentu interese, dekāns izsaucas: "Visām! Mazāks pieprasījums bija kokapstrādē, bet tur joprojām sabiedrībā ir stereotips, ka kokapstrāde ir amatniecība. Muļķības! Kokapstrādes programmā tiek sagatavoti inženieri, lai vadītu ražošanu, lai saprastu procesus, kas tur notiek. Mēs nespējam pieražot absolventus. Darba tirgū man katru gadu pietrūkst aptuveni 40 absolventu."
Interese aug
Ja vēl pirms dažiem gadiem fakultātē, noslēdzoties jauno studentu uzņemšanai, palikušas arī neaizpildītas budžeta vietas un bijuši jaunieši, kas šeit nokļuvuši sagadīšanās pēc, tad pēdējā laikā situācija esot mainījusies.
Pirmkārt, jaunieši kļuvuši daudz motivētāki un zina gan to, ko vēlas, gan to, kāpēc iestājās Meža fakultātē, kas, protams, samazina arī "atbirumu". Otrkārt, pieaugusi interese, un šogad uz budžeta vietām bijis konkurss, kas ļauj atlasīt un sagatavot darbam nozarē spējīgākos jauniešus.
Taujāts, par kurām programmām šogad bijusi lielākā studētgribētāju un studentu interese, dekāns izsaucas: "Visām! Mazāks pieprasījums bija kokapstrādē, bet tur joprojām sabiedrībā ir stereotips, ka kokapstrāde ir amatniecība. Muļķības! Kokapstrādes programmā tiek sagatavoti inženieri, lai vadītu ražošanu, lai saprastu procesus, kas tur notiek. Mēs nespējam pieražot absolventus. Darba tirgū man katru gadu pietrūkst aptuveni 40 absolventu."

Tāpēc šogad gan Mežzinātnes, gan Mežinženieru programmā uzņemti lieli kursi. Gandrīz 50 studenti katrā. "Šogad kopā man ir 220 jauno studentu. Ja pirms trim gadiem tie bija 180 studenti, tad pašlaik labā ziņa ir ne tikai tas, ka studējošo skaits iet uz augšu, bet arī tas, ka jaunieši nāk motivēti. Daudz motivētāki nekā pirms pieciem gadiem. Protams, atbirums ir bijis vienmēr, bet ir sajūta, ka tas ir mazāks. Jaunieši zina, uz ko nāk. Plus vidējā atzīme, ar ko iestājās, bija 7,8 vai 7,9. To gan skeptiķi skaidro ar to, ka ir Covid-19 un visiem, kas beidz skolu, rezultāti ar attālinātajiem eksāmeniem esot it kā labāki. Nezinu," saka dekāns.
Viņš arī piebilst, ka pandēmijas laiks bijis grūts galvenokārt neziņas dēļ. Tas radījis lielas grūtības saplānot jauniešu prakses, bet kopumā tas tomēr izdevies veiksmīgi, pavasara prakses pārnesot uz vasaras mēnešiem. "Cenšamies maksimāli realizēt visu studiju procesu, lai neciestu kvalitāte. Pagājušajā rudenī arī sarāvām, tās prakses, kas bija paredzētas pavasarī, notika vasarā, jūlijā un augustā, visu paspējām."

Taujāts, vai joprojām pastāv dalījums, ka rīdzinieki studē Rīgas augstskolās, bet studenti uz Jelgavu galvenokārt studēt nāk no reģioniem, Linards Sisenis krata galvu – tā vairs neesot. Tāpat arī meiteņu visās programmās kļūst arvien vairāk. "Kādreiz valdīja uzskats, ka Meža fakultātē māca mežziņus, mežsargus, ka tas ir darbs reģionos. Tagad te tiek apmācīti arī vadošie darbinieki, nav vairs tā, ka mežzinis dzīvo meža vidū vai mežsargs kantora dienās tikai iznāk no meža. Tagad centri ir arī pilsētās. Līdz ar to arī tā meža romantika nosacīti ir beigusies, kad mežsargs ar zirdziņu apjāja savu rajonu." Smeju, ka tagad mežzinis brauc ar lielu džipu, un dekāns piekrīt. "Jā, tagad ir tehnoloģijas, birojs mašīnā, lielais birojs – pilsētā. Tāpēc arī tie jaunieši, kas nāk mācīties, ir arī rīdzinieki."
Jauna inženieru paaudze
Saruna ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes Kokapstrādes katedras vadītāju Sigitu Liši
Vai var teikt, ka jūsu absolventus jau izķer no augstskolas sola?

Pat ļoti! Šis varbūt pat būs pirmais gads, kad būs jāsola vairāksolīšanā, kuram uzņēmumam piedāvāt šos studentus. Viņus jau trešajā un ceturtajā kursā izķer, pat jau ātrāk, jo uzņēmumi piedāvā prakses iespējas, kad paralēli studijām ir iespējams apgūt praktiskās iemaņas. Studentiem izveido individuālu grafiku, lai netraucētu lekcijām, jau no otrā kursa. Covid-19 ieviesa korekcijas, ka jau pirmajā kursā studenti sāka strādāt.

Iezīmējāt, ka studentiem ir prakses uzņēmumos. Pastāstiet, lūdzu, vairāk, ko tas nozīmē un ko var sagaidīt jaunietis, kas domā par šīm studijām.

Ceļi, kā studenti nonāk līdz prakses vietām, ir ļoti dažādi. Kā jau minēju, pēdējos gados uzņēmumi zvana uz katedru un prasa mācībspēkiem, vai var ieteikt kādu studentu. Visos lielajos uzņēmumos ir mūsu studenti. Kad braucu uz uzņēmumiem, nav neviena, kurā nebūtu mūsu absolventu, – gan lielos, gan mazākos. Jomas ir, piemēram, plātņu ražošana, visi lielie ražotāji – "Kronospan", "Latvijas Finieris", "Stiga RM", "Amber Birch". Ja runājam par zāģmateriāliem, arī visās lielajās zāģētavās ir iespēja studentiem strādāt, bieži vien viņi izvēlas tuvāk savai dzīvesvietai – izstudē un atgriežas atpakaļ. Tajā pašā laikā arvien vairāk parādās darbs mēbeļu ražošanas uzņēmumos un līmēto konstrukciju ražošanas uzņēmumos. Arī Jelgavā ir uzņēmumi, kas iet koksnes būvizstrādājumu jomā un ražo lielos koka paneļus.

Maza grupa ir arī nišas produkti, piemēram, koka velosipēdi, rāmji, dekoratīvi dārza izstrādājumi. Studenti paši dibina šādus uzņēmumus, tas iezīmējas pēdējos gados, arī diplomdarbus aizstāv par šādiem produktiem, par biznesa idejas iedzīvināšanu.

Vai sekojat līdzi, kas notiek ar jūsu absolventiem, beidzot studijas? Cik no viņiem paliek strādāt nozarē?

Parasti viņi aiziet uz uzņēmumiem par ražošanas tehnologiem. Tad lēnām kāpj pa karjeras kāpnēm. Cik zinu, mazākos uzņēmumos vadītājs biežāk sāk no pašas apakšas un iziet visus posmus, lai visu saprastu. Sākumā varbūt tas šķiet kritiens zemāk, bet īstenībā pēc tam, kad runā ar tiem, kas ir tehnologi, cilvēkgrupu vadītāji vai direktoru vietnieki, viņi to saprot un daudz labāk spēj vadīt kolektīvu. Tas jau ir atkarīgs no paša cilvēka, kādu laiku pavada konkrētā pozīcijā.
Aicinu ļoti daudz vieslektoru no uzņēmumiem pie kokapstrādes studentiem stāstīt par savu karjeru. Tad vienmēr nāk vadošo uzņēmumu pārstāvji un stāsta, kā sēdēja pirms daudziem gadiem šajā pašā studenta solā, tad sāka kā tehnologs un nu jau pēc pieciem vai desmit gadiem ir lielas struktūrvienības vadītājs vairāku tūkstošu un pat miljonu apgrozījuma uzņēmumā.
Sigita Liše, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes Kokapstrādes katedras vadītāja
Jūsu mājaslapā teikts, ka katedrā nodarbojas ar koksnes izpēti. Kas tiek pētīts šajās laboratorijās?

Mums viss ir par koku. Visvairāk tiek pētīts, kā, cik stiprs ir koks kā izejmateriāls konstrukcijās, grīdās, sienās un citur, kur šim materiālam ir jāiztur zināmas prasības. Bieži studenti un pētnieki mēģina eksperimentēt.

Tad pēta, kas notiek ar koksni, ja to dedzina. Dažādas ugunsdrošības prasības, jo tas ir viens no izaicinājumiem, kāpēc Latvijā ir ļoti maz lielu koka ēku. Normatīvais vides regulējums saistībā ar ugunsdrošību ir tas, kas traucē. Ne jau tikai koka konstrukcijas, bet arī mēbeles, grīdas, tam visam jāatbilst prasībām. Trešais ir saistīts ar apdari – krāsošanu, lakošanu, kā šīs virsmas izturas ilgstošos ekspluatācijas apstākļos gan ārā, gan iekšā. Skatās līmējumus. Ja Latvijā izaug 30 metrus garš koks, tas ir labs, bet gan tiltu, gan māju gadījumā tiek līmēts. Tāpēc jāpēta šīs līmes savienojuma vietas, kā tās savienot, kādos leņķos. Studenti to visu pēta.

Un vēl ir dažādi enerģētiskie sektori – šķeldas un granulas, kas ir atlikums.

Pa vidu visam vēl ir ekonomiskie procesi un modelēšana, simulācija un tamlīdzīgi. Visos pētījumos cenšamies izmantot studentus, jo tur ir jāvāc paraugi, jākalkulē, un tā viņi izprot koksni kā materiālu un iegūst rezultātu interpretāciju.

Kā veicas ar zinātnes pārnesi uz uzņēmējdarbību? Vai uzņēmēji vēršas pie jums ar savām problēmām?

Viennozīmīgi. Mums ir arī ļoti cieša sadarbība ar Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtu, atrodamies vienā ēkā. Institūta pētījumos iesaista studentus, tur ir pretī uzņēmumi. Pie mums nāk arī lielie uzņēmumi.

Vai jaunieši, kas no vidusskolas nonāk pie jums, saprot kaut ko no tām praktiskajām lietām, kas kokapstrādes jomā nepieciešamas?

Katru gadu mēģinu saprast, kāds ir tas profils pirmajā kursā, no kurienes nākuši un kāda ir motivācija. Parasti trešdaļai ir ieteikuši draugi, ka te ir forši un pēc tam būs darbs. Trešdaļa nāk saistībā ar ģimenes ievirzi – iespējams, brālis, māsa vai vecāki ar ko tādu nodarbojas. Tur praktiskās zināšanas var pieklibot. Tad ir viena trešdaļa, kas atnāk un nezina. Tad kāds procents atkrīt, jo saprot, ka tā nav sirdslieta. Bet tas ir pilnīgi loģiski.

Sinerģijai tas, ka ir gan vidusskolu, gan tehnikumu absolventi, pat ir ļoti labi, jo mūsu studiju process ir uzbūvēts tā, ka sākumā ieguvēji ir vidusskolu beidzēji, jo fizikas un matemātikas viņiem ir bijis vairāk, savukārt pēc tam ieguvēji ir tehnikumu absolventi, kam ir šis praktiskais virziens. Tad viņiem ir jāsadarbojas, un, ja ir labs kolektīvs, var tikt cauri, jo ir vajadzīgs kā teorētiskais, tā praktiskais.

Vai jums ir arī studenti, kas jau kaut kur ir pastrādājuši un tad izlēmuši, ka nepieciešama augstākā izglītība?

Ļoti izteikti tas ir tehnikuma audzēkņiem. Viņiem arī ir obligātās prakses, un bieži vien var redzēt, ka viņi jau ir strādājuši. Viņi zina, kas un kā. Ja runājam par nepilna laika studijām, tad tur tieši nāk tādi, kas jau strādā. Viņiem šis studiju process ir pakārtots tā, lai varētu savienot ar darbu. Interese varbūt nav tik liela, bet ir. Tad ir personīgā motivācija, lai attiecīgajā uzņēmumā pakāptos, kas atduras pret to, ka nepieciešams augstākās izglītības dokuments. Viņiem patiesībā ir vieglāk, jo viņi jau drēbi jūt.

Jūsu katedrā top arī starpnozaru laboratorija. Pastāstiet, lūdzu, kas tur paredzēts un ko nozīmē "starpnozaru" šajā gadījumā?

Starpnozare ir tas, ko jau gadiem cenšas panākt, – aizvien vairāk sinerģijas, dažādu jomu sajaukšanās, lai rodas jaunās "nokijas". Ja runājam par jomām, ar ko visciešāk sadarbojamies, tad tas ir enerģētiskais sektors – granulas un šķeldas ražošana. Esam iezīmējuši laboratorijas uzdevumos uzrunāt dažādus biomasas pārstrādātājus, mēģināt viņiem palīdzēt ar labākās receptes atrašanu.

Noteikti tā ir arī būvniecība: sanākt kopā visiem, lai attīstītu koksnes būvniecības jomu. Tie ir koksnes ražotāji un būvinženieri. Ļoti svarīga lieta, lai saliktu kopā gan studentu vidi, gan mācībspēkus, lai veidojamies kā viena komanda, lai gan katram ir sava joma, un kopā attīstām. Izglītībai ir jābūt tai jomai, kas saved kopā, un pēc tam gan ražotājam, gan izstrādātājam ir daudz vieglāk. Ir pietiekami daudz neveiksmīgu piemēru, būvējot no koka, arī Latvijā, tie izskan skaļi un negatīvi. Pēc tam brīnāmies, ka tā noticis. Bet tas ir tāpēc, ka būvnieks zina tikai savu un ražotājs – savu. Tur nav nekā pa vidu. Sadarbojamies ar Rīgas Tehnisko universitāti, arī mums Lauksaimniecības universitātē ir Būvniecības fakultāte, ar ko cenšamies sastrādāties.

Tad varam cerēt, ka nākotnē mums būs arī augstas koka celtnes un vairāk pievienotās vērtības produktu, nevis tikai baļķu eksports?

Tas viss ir saistīts ar valsts pārticību un labklājības līmeni. Vai mēs kā iedzīvotāji spēsim? Bet arī Zemkopības ministrijas "Meža stratēģijā 2030" ir ierakstīti gudrāki procesi, gudrāki cilvēki un lielāka pievienotā vērtība. Protams, labs jautājums, vai tas viss netiek izvests. Arī mums ir daži projekti, piemēram, Baltijā lielākais biroju komplekss no koka. Bet stāsts ir par kritisko masu. Jebkurai pētniecībai un darbam ir nepieciešams ilgs laiks, un tikai pēc tam ir kāpums. Mēs vēl esam izpētes vai tikai kāpuma stadijā. Domāju, ka mums būs ambiciozi projekti, varbūt ne skaitliski ļoti daudz, bet būs.
Komentārs
Uzņēmēji nevar pasūtīt no universitātes "ēdienkartes" un sagaidīt visu gatavu
Artūrs Bukonts, Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors
Ir divas lietas – amats konkrētā uzņēmumā un profesionālā kvalifikācija, ko iegūstam profesionālās izglītības ceļā. Runājot par meža inženieriem vai kokrūpniecības inženieriem, mērķtiecīgi gatavojam "universālos kareivjus". Tā ir pietiekami ietilpīga programma, pilna laika studijās tie ir četri gadi, kur ir gan akadēmiskā, gan zinātnes un pētniecības sadaļa, kā arī inženiertehniskā sadaļa.

Artūrs Bukonts, Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors. Foto: Publicitātes
Tāpēc pateikt, ka absolvents varēs ieiet jebkurā uzņēmumā un bez ieskriešanās sākt darīt to, ko pirms tam darījis cits kolēģis ar piecu gadu pieredzi uzņēmumā, nevar. Ir specializācijas. Bet kontekstam jāņem vērā vēl viena nianse. Augstākā izglītība meža nozarē ir iegūstama tikai Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. Arī audzēkņu skaits nav ļoti liels. Līdz ar to tā nav milzīga programma, kur varētu būt dažnedažādas specializācijas. Ja runājam par kokapstrādi, tad būtu jābūt koka pirmapstrādei, tālākapstrādei, mēbeļu ražošanai, enerģētikas sektoram, dažādu veidu plātņu ražošanai... Ja gribētu sagatavot cilvēkus, kas var uzreiz startēt visās šajās jomās, būtu jābūt ļoti lielai jauniešu bāzei, lai būtu efektīvs mācību process.

Šobrīd specializācija šādi nenotiek, visi apgūst visu plašo spektru, labākajā gadījumā noslēguma projektā un praksē uzņēmumā notiek specializācija. Visbiežāk absolvents tur, kur ir gājis noslēguma praksē, arī uzsāk savas darba gaitas. Kā jau visās lietās, pēc tam daudz kas ir atkarīgs no cilvēka paša.

Liels izaicinājums ir jauniešu sagatavotības līmenis fizikā un matemātikā, nākot pēc vidusskolas. Inženiertehniskajām zinātnēm tā ir svarīga lieta. Savukārt ar tehnikumu absolventiem ir cits aspekts. Profesionālās izglītības struktūra ir izveidota secīga, piemēram, ja esi pabeidzis kokapstrādes tehniķa izglītības iepriekšējo līmeni, tad, turpinot mācīties par kokapstrādes inženieri, kā es to darīju, profesionālo priekšmetu bāze ir vieglāk apgūstama nekā pēc vidusskolas. Varētu gan teikt, ka profesionālās izglītības iestādēs fizika un matemātika ir zemākā līmenī, vismaz vēsturiski tā bijis.

Tālāk svarīgi, kādā darbavietā jaunietis ir ticis, vai uzņēmējs pret to izturas nopietni, saprotot, ka būs vēl jāiegulda, lai darbinieks pabeigtu kvalifikāciju.
Kā nozare esam ļoti dziļi iesaistījušies izglītības jautājumos, sākot ar profesiju standartiem, – nozare definē prasības gan mežsaimniecības inženierim, gan kokapstrādes inženierim. Jau kādu laiku esam sapratuši, ka ar to vien nepietiek. Nevaram pasūtīt no "ēdienkartes", ko ēdīsim, un tad sagaidīt visu gatavu. Ir cieši jāsadarbojas ar izglītības iestādi, veidojot saturu.
Artūrs Bukonts, Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors
To mēs arī darām, piedaloties lekcijās un vieslekcijās, ņemot talkā arī dažādas citas mācību metodes. Nepietiek, ka aizejam un izstāstām par savu karjeru un uzņēmumu, ejam uz to, ka darba devēji, kas ir iesaistīti izglītības procesā, ir arī līdzatbildīgi par kāda konkrēta kursa sadaļu un sasniedzamajiem rezultātiem. Ja grib sasniegt rezultātus, konkrētā priekšmeta lektoram ar darba devēju jāsadarbojas ļoti cieši.

Pašlaik notiek arī sarunas par darba vidē balstītām mācībām arī augstākajā izglītībā. To varētu pielietot, un tas būtu izglītības modelis starp teoriju un praksi. Tas jau tiek izmantots vidējā profesionālajā izglītībā, bet nākamais solis ir arī augstākā izglītība. Tas gan nozīmē, ka uzņēmējam ir jāpieņem praktikants un jāpieskata, kā arī jāuzņemas lielākā darba daļa, jābūt mentoram uzņēmumā. To varētu izdarīt vidēji un lielāki uzņēmumi.

Esam novērojuši visai lielu atbirumu kokapstrādē, profesionāļiem, kas strādā ražošanā, vecuma posmā pēc 35 gadiem. 44% kokapstrādē strādājošo ir ar vidējo vispārējo izglītību. Viņi uzņēmumā attīstās, bet tālāk netiek. Tas ir stāsts par izglītību, bet skaidrs, ka viņiem ir jāuztur ģimene, jāstrādā, un 4 gadus ilga pilna laika studiju programma ir ļoti sarežģīta. Tāpēc izveidojām darba vidē balstītas mācību programmas (piektā līmeņa jeb koledžas tipa) pilotprojektu, ko sāka 17, bet absolvēja 11 uzņēmumu darbinieki, un redzējām labus rezultātus, jo spējām savienot mācību procesu ar darbu un mācībām darba vidē. Tie ir speciālisti, kas savā nišā jau ir zinoši. Tāpēc šajā piektajā līmenī vairāk mācījām vadības kompetences, lai viņi varētu kļūt par maiņu vai cehu vadītājiem.
Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)

Projekta ''Mežs rada” veidotāji: saturs – Ingrīda Drazdovska, Žanete Hāka, Raivis Vilūns, Andra Briekmane, foto – Viesturs Radovics, dizains – Ralfs Eglītis, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule, publiskā sektora komunikācijas vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.