Ģirts apreiba tik stipri, ka bija jāatstutējas ar roku pret nama sienu, lai nenogāztos. Tik stipri viņš bija ievilcis nāsīs svaigo lauku gaisu. Plauksta sajuta šķelto laukakmeņu sienas patīkamo, vēso raupjumu. Pirms gada viņš nebija iedomājies, ka kļūs par laucinieku. Rīgā viss bija tik tuvu un tik ērti sasniedzams. Līdz dome izdomāja atņemt ko Ģirtam ļoti svarīgu – viņa mazdārziņu Lucavsalā.
Ģirta veldze bija mazdārziņš. Iespēja muguru ne tikai saliekt datorgalda priekšā, bet arī iztaisnot. Un tā simtiem reižu, kaplējot nezāles un dzenot vagas. Sākumā gan bija grūti, un vienu brīdi gribējās padoties. Kad Ģirts sāka dārziņu nomāt, tur izskatījās trakāk nekā Amazones mūžamežos. Bet ar katru pavasari darba, ko ieguldīt sakopšanā, bija arvien mazāk un mazāk. Nemanot pienāca tas brīdis, kad sestdienas dārziņā vairs nebeidzās tad, kad sāk satumst un tu ar nosmulētu muti atliec galvu, lai paskatītos pulkstenī un secinātu, ka vispār arī baigi gribas ēst. Bet vēl tik daudz jādara. Rīt atkal jābrauc.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
