Ieva, kāds bija jūsu ceļš, kļūstot par produktu dizaineri?
Mākslas izglītību ieguvu Latvijā – Lietišķās mākslas koledžā un Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Mākslas nozarē šī bija ļoti laba izglītība, tomēr mani visu laiku "vilka" uz produktu dizainu. Tā ir ļoti sarežģīta nozare, un maģistratūrā devos studēt uz Milānu, kas ir viens no pasaules "karstajiem" dizaina punktiem. Studēju Domus akadēmijā, vienā no nozīmīgākajām augstskolām šajā nozarē. Mācību process bija ļoti saistīts ar industriju, ar praktizējošiem dizaineriem. Mums bija vizītes dažādos uzņēmumos, bija iedvesmojošas tikšanās ar pasaules vadošajiem dizaineriem. Tas bija ļoti vērtīgs periods, kas deva man ticību, ka arī es varu būt pasaules dizaina apritē, un ir pamatā visai manai radošajai darbībai. Mana diplomdarba vadītājs un man ļoti būtisks skolotājs bija Frančesko Binfare (Francesco Binfare), viens no pamatlicējiem "Made in Italy" fenomenam 20. gs. sešdesmitajos gados un ļoti nozīmīga figūra Itālijas dizaina pasaulē. Viņš pamanīja, ka man ir citāds un interesants skatījums uz dizainu un ļāva man noticēt manām spējām. Tas ļoti palīdzēja, atgriežoties Latvijā, jo es spēju saskatīt to potenciālu, ko var attīstīt Latvijas dizainā. Atgriezties Latvijā es vēlējos, manī bija patriotisms un mērķis, lai mani dizainētie produkti interjeros tiktu likti blakus manu skolotāju un guru darbiem.
Jāteic, ka to es arī pēc dažiem gadiem sasniedzu, un šobrīd mēs eksportējam produktus, kuri pēc savas mākslinieciskās un dizaina kvalitātes ir liekami pasaules mēroga projektos. "Mammalampa" produkti ir unikāli, dizainā atšķirīgi.
Atgriežoties no iedvesmojošās maģistratūras Itālijā, kā nonācāt pie domas par lampu dizainu un sava uzņēmuma dibināšanu?
Es neesmu tipisks uzņēmējs, nekādā veidā. Jāsaka godīgi, ka ar manu Milānas augstskolas izglītību Latvijā neatradās uzņēmums, kas man dotu produktu dizainera darbu. Domāju, ja būtu uzņēmums, kam vajadzētu dizaineri ar šādu kvalifikāciju, es neuzsāktu savu biznesu. Tas vairāk notika piespiedu kārtā, un laimīgi gadījās, ka man izdevās iedvesmot arī savu ģimeni. Sākām ar māsu un tēti, kurš ir elektroinženieris. Tas arī zināmā mērā noteica produkta izvēli, jo bija iespējams atrisināt tehnoloģiskos jautājumus. Māsa vairāk nodarbojas ar ražošanu. Kāpēc lampas? Man ir mākslas izglītība, un tas mākslas gēns manī ir iekšā. Domāju, ka lampā, apgaismojumā šo māksliniecisko aspektu var ielikt daudz lielākā mērā nekā citos produktos. Lampa nes tēlu, noskaņu, un man ir svarīgi radīt emocionālo saikni ar patērētāju, lai produkts nebūtu tikai funkcionāls. Pati par sevi saku, ka esmu dizaina dzejniece. Mani produkti ir poētiski, un tas droši vien bija par iemeslu lampu izvēlei. Varēju apvienot māksliniecisko un poētisko, un man bija tehniskais nodrošinājums, lai to varētu realizēt produktā.
Pie lampu izgatavošanas daudz strādā paaudze, kas var un grib strādāt ar rokām – mammas un tēti – senioru gados. Savukārt mums, kā uzņēmumam, ir nozīmīgs šis sociālais aspekts, ka cilvēki var strādāt un justies novērtēti un vajadzīgi.
Tomēr, lai sāktu produkta ražošanu, ir nepieciešamas telpas, iekārtas, tehnoloģijas. Vai to nodrošināt bija sarežģīti?
Ar telpām mums paveicās, tās dabūjām samērā lēti. Bet par tehnisko pusi jāsaka, ka mūsu zīmola rokraksts ir "Ne-ražošana". Mūsu produkts nav industriāli konveijera veidā ražots, tajā tiek ielikts ļoti daudz roku darba. Produkta detaļas pasūtam no daudz un dažādām pasaules valstīm, bet pie mums tas viss tiek ar rokām salikts kopā. Veidojam produktu tādā kvalitātē, kādu ar mašīnām vispār nevar izdarīt. Ļoti meistarīgs roku darbs vēl joprojām ir mūsu zīmola pamats. Tas ir pamats arī tam, ka mūsu lampas ļoti grūti kopēt. Protams, ir bijuši precedenti, ka kāds mēģina kopēt – it īpaši ikonisko "Līgavas" lampu ar bizi, kas ir aizgājusi pa visu pasauli – bet tur tiešām nepieciešama roku meistarība. Mēs neražojam milzīgas partijas vai tirāžas, tas ir individuāls, humāns process, kas arī ļoti saskan ar mūsu zīmola nosaukumu "Mammalampa". Turklāt pie lampu izgatavošanas daudz strādā paaudze, kas var un grib strādāt ar rokām – mammas un tēti – senioru gados. Savukārt mums, kā uzņēmumam, ir nozīmīgs šis sociālais aspekts, ka cilvēki var strādāt un justies novērtēti un vajadzīgi.
Kā rodas iedvesma, ideja un vīzija par konkrētu lampas dizainu? Vai gadās to nosapņot?
Droši vien neviens radošs cilvēks tā precīzi nevarēs pateikt, kā rodas iedvesma. Idejas nāk gan ļoti mistiskā, gan analītiskā veidā, un jāprot salikt to kopā. Mūsu ikoniskais produkts lampa ar bizi "Līgava" ("The Bride") tiešām tika gandrīz nosapņota kādā bezmiega naktī, kad ļoti vajadzēja kaut ko izdomāt... Vispirms rodas ideja, bet pēc tam sākas lielais prototipēšanas darbs. No pirmās neveiklās bizes, kas tika sapīta no parasta biroja papīra līdz gala produktam ir ļoti daudzas darba stadijas, daudzi materiālu un formu testi. Šobrīd, jau tādā nobriedušākā posmā, man ļoti svarīgs ir materiāls, gribas atrast materiāliem jaunus pielietojuma veidus. Piemēram, papīra lampas visā pasaulē ir ļoti izplatītas, bet mans piedāvājums ir pavisam citāds. Līdzīgi strādāju arī ar citiem materiāliem. Kaut vai spēlējoties ar galējām vērtībām kā zelts un rūsa lampā "Karaliene" ("The Queen"), man patīk šie kontrasti. Diezgan apzināti cenšos iet arī dabīgo materiālu virzienā. Pašreiz mani ļoti interesē ģipsis. Tas ir izcili dabisks, iegūstams Latvijā, salīdzinoši lēts, videi draudzīgs, kvalitatīvs, pēc estētiskās kvalitātes ārkārtīgi tīrs un viegls materiāls. Mana pēdējā lampu kolekcija "Mūzas", ko prezentējām Londonā izstādē "Tactile Baltic" tapa no ģipša. Arī šī kolekcija ir poētiska, veltīta dabai. Atcerēsimies, ka Latvijā jau viens ģipša uzvaras gājiens ir bijis ar reģipsi vai rīģipsi, jo tieši Rīgas ģipša fabrikā izveidoja šo pasaulē ļoti populāro materiālu. Tomēr es gribētu lauzt stereotipu par ģipsi kā tikai būvmateriālu, piemēram, telpu dekori būvniecībā jau izsenis veidoti no ģipša.
Mājas lapā redzēju arī mājas dizaina priekšmetus no balta materiāla ar nosaukumu "DeTales". Vai arī tas ir ģipsis?
Tas ir līdzīgs stāsts, bet materiāls pavisam cits. Šī produktu līnija tapa pagājušajā gadā, sadarbībā ar uzņēmumu "PAA vannas", kas gatavo vannas no akmens masas. Vannu izgatavošanas procesā vienmēr kāda daļa materiāla paliek pāri, un nevar taču to liet ārā! Pēteris Treicis, "PAA vannas" vadītājs, minēja, ka šo pārpalikušo materiālu varētu izmantot mazākas formas darbiem. Mani šī ideja ļoti uzrunāja, domas rosījās un es izveidoju kolekciju no mākslīgā akmens masas ar filozofisko domu par dabīgā un mākslīgā attiecībām. Gribējās šajā materiālā dabūt ļoti dabīgu sajūtu – kā tēlniekam, kas sācis veidot un slīpēt akmeni. Sadarbībā ar tēlnieku Romānu Nordenu izveidojām aksesuāru līniju "DeTales", kas jau ir guvusi atzinību no nozares ekspertiem un varētu kļūt par vēl vienu Latvijas dizaina ikonu. "DeTales" projektu ļoti labi uzņēma arī Londonas dizaina festivālā. Ar šo līniju sākam startēt dāvanu segmentā un attīstīt mājas aksesuāru sēriju, lai ar produktu pielietojamību un cenu kļūtu tuvāk patērētājam. Šis ir labs piemērs, kā uzņēmumi var sadarboties, un liels prieks, ka kopā ar uzņēmumu "PAA vannas" varam īstenot šo projektu.
Jūs teicāt, ka neesat tipiska uzņēmēja, bet produktiem tomēr vajadzīgi pircēji, vajadzīgs tirgus. Jūsu produkti ir gana ekskluzīvi gan dizaina, gan arī cenas ziņā, tomēr pircēji un izplatītāji jums ir visā pasaulē. Kā jūs atrodat ceļu pie patērētājiem?
Tā nav viena skaista, liela automaģistrāle, pa kuru aizbraukt... Tie ir daudzi meklējumi, daudzi gadi un dažādas pieejas. Sākumā bija grūti, dzīvojām tikai no komplimentiem, vēlāk radās pirmie klienti Latvijā, bet pasaules apritē izdevās nokļūt trīs līdz piecu gadu laikā. Domāju, ka esam darījuši visu iespējamo – braucam uz izstādēm, piedalāmies starptautiskās profesionālās datu bāzēs, mūs ir ieraudzījuši interjera dizaineri un arhitekti. Turklāt mūsu produktam nav nacionālas robežas, tas ir aizgājis, piemēram, uz Jordānijas karaļnamu. Mūsu dizainā ir tāds vispārcilvēciskais moments, ko saprot gan Eiropā, Āzijā, Amerikā, gan citur. Lai gan domāju, ka būtībā mūsu produkti ir ļoti latviski – nevis klišejas, bet dzīves ziņas nozīmē. Tas ir arī zīmola stāsts – "mamma" – emocionalitāte, sievišķība, tās ir vērtības un emocijas, ko atpazīst jebkur, un pircējus uzrunā arī produkta kvalitāte. Līdz 90% uzņēmuma apgrozījuma veido eksports, bet pēdējos gados pieaug vietējais īpatsvars. Eiropā mūsu produktus labi pērk Itālijā, Vācijā, Francijā, arī Anglijā, no Āzijas valstīm – Taivanā, bet Amerikā mums ir pārstāvji Ņujorkā un Losandželosā.
Man arī īsti nepatīk vārds "ekskluzīvs", kas varbūt norāda, ka mūsu lampas domātas kādai īpašai izredzētas pirktspējas auditorijai. Mūsu produktu tomēr vidusmēra pircējs Eiropā vai citur var atļauties, un, vakaros staigājot pa Rīgu, redzu mūsu lampas daudzos dzīvokļos.
Produkta komplektāciju veicam jau pēc konkrētā pasūtījuma, apmēram četru nedēļu laikā. Uzkrājumi netiek veidoti, tas ir arī mūsdienīgi, lai neveidotos nevajadzīga pārprodukcija, kas ir milzīga pasaules problēma. Ne tikai es, bet daudzi dizaineri sāk pievērst uzmanību tam, lai nopirktajām lietām pagarinātu mūžu. Ir labi ražot kvalitatīvas, vērtīgas lietas, kuras negribas ar vieglu roku izmest ārā, kuras cilvēki ņems līdzi pārceļoties, mainot dzīves vietu un varbūt pat nodos mantojumā mazbērniem.
Kādi ir uzņēmuma "Mammalampa" nākotnes plāni un vai varam gaidīt jaunus dizaina pārsteigumus?
Mums joprojām ir ģimenes uzņēmums, bet vēlamies profesionāli sakārtot biznesa pusi. Tieši šobrīd aktīvi sākam iet e-komercijas virzienā. Pavisam nesen esam izveidojuši pilnīgi jaunu mājas lapu ļoti labā mākslinieciskās kvalitātes līmenī un esam atvēruši savu tiešsaistes veikalu.
Strādājam pie jaunās kolekcijas no ģipša, jo gribas parādīt Latvijā pieejamos materiālus jaunā, netradicionālā veidā. Es turpinu attīstīt dizainu arī mājas aksesuāru virzienā.
Jūs ne tikai strādājat savā uzņēmumā, bet darbojaties arī Latvijas Dizaina centrā un Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA).
Pēc desmit gadiem savā uzņēmumā, gribējās darīt vēl ko jaunu. Darbs LMA bija ļoti radošs un interesants, bet tagad, it īpaši Covid-19 apstākļos, ir pārāk sarežģīti to turpināt. Gribu teikt, ka mākslas izglītība Latvijā gan vidējā, gan akadēmiskā līmeni ir ļoti augstā kvalitātē. Tomēr man interesēja saskatīt šo kopējo lauku, atrast pēctecību un potenciālu šai izcilajai mākslas izglītībai, jo situācija Latvijas produktu dizainā man likās stagnējoša.
Tas ir nozares attīstības jautājums, arī nesen dibinātā Latvijas Dizaina centra uzmanības jautājums – kā panākt, lai dizaina uzņēmumi spētu izveidot šo vidi: zīmols-uzņēmums-ražošana-organizācija. Kā parādīt pasaulei latviešu dizaina spēju, un to, ka mēs neesam tikai izpildītāji. Pievienotā vērtība dizainam, zīmolam ir ļoti augsta. Piemēram, Latvijā saražotas koka mēbeles Skandināvijas zīmola uzņēmums pārdod ar septiņas reizes lielāku uzcenojumu. Mana ambīcija ir nest ziņu, ka latvieši nav tikai ražotāji, ka mums ir savs, konkurētspējīgs dizains. Esmu to pierādījusi, jo "Mammalampa" produkti tiek izvēlēti blakus pasaules vadošo dizaineru mēbelēm un interjeriem. Tomēr uzņēmumi kā "Mammalampa" ar savu unikālo dizainu, ar vietējo ražošanu, ar savām zīmola vērtībām Latvijā ir ļoti maz.
Kādas tad ir Latvijas dizaina stiprās un vājās puses?
Tas ir plašs un garākas iztirzāšanas vērts jautājums. Dažādos profesionālos līmeņos notiek diskusija par Latvijas dizainu, par attīstības virzieniem. Būtiski saprast, ka ir daudz un dažādas dizaina nozares – grafiskais dizains, modes dizains, vides dizains, pakalpojumu dizains, kas ir jauna nozare, un citas. Piemēram, grafiskais dizains, starptautiskās reklāmas aģentūras, dažādas neatkarīgas dizaina studijas, grāmatu dizains – šīs nozares ir salīdzinoši labi attīstītas.
Par produktu dizainu sāpe ir tāda, mēs esam daži spēlētāji, bet attīstība faktiski nenotiek. Pie mums parasti dizainers ir arī uzņēmuma īpašnieks un vadītājs. Mums ļoti trūkst šo dizaina uzņēmumu producentu, un pašiem dizaineriem nākas kļūt arī par biznesmeņiem – ne tāpēc, ka mēs tā gribētu. Latvijā ir maz uzņēmumu, kuri dod darbu produktu dizaineram. Domāju, ka tas tādēļ, ka produktu dizains ir ārkārtīgi komplicēts process, kur iesaistīti daudz un dažādi speciālisti un tehnoloģijas. Līdz ar to tas ir arī ļoti dārgs process, komandā nepieciešamas dažādas kompetences, produktam nepieciešamas prototipēšanas, testēšanas – tas ir ilgs un sarežģīts darbs. Otrs iemesls saistīts ar pasaules tendencēm, jo pasaulē ir vispārēja pārprodukcija, un ir ļoti liels jautājums – ko vispār vēl vajag ražot? Ja mēs, kā dizaineri, domājam pēc savas sirdsapziņas, mums un arī daudziem citiem domājošiem cilvēkiem rodas jautājums: "Ko vispār vēl vajag? Un ja vajag – tad kā? Kas ir tās pamatvērtības?". Mums jāraugās uz visu procesu kopumā – kā produkts tiek radīts, cik ilgi tas tiek lietots un kas notiek pēc lietošanas cikla beigām. Mums jādomā arī par dizainera sociālo atbildību. Tas viss novedis pie tā, ka arī pasaulē digitālais dizains piedzīvo ļoti strauju attīstību, bet produktu dizains ir tādā kā zināmā apjukumā vai varbūt meklējumos.
Domāju, ka ir atbildīgi pret savu valsti mūsu nozari skatīt plašākā redzējumā, ne tikai sava uzņēmuma ietvaros. Produktu dizains nav ātra skriešana, tam ir jābūt tādai kā pārpasaulīgai lietai, kas, kā labi norūdzis vīns, ar laiku kļūst tikai labāks. Tas būtu paaudžu mērķis – veidot sabiedrību, kas arī Latvijā ir lepni par mūsu dizainu.
