Tolaik pieauga pilsētas iedzīvotāju neapmierinātība ar piegādātā ūdens kvalitāti, kam bija visnotaļ pamatots iemesls: Daugavas ūdeņi tika ņemti iepretim Grēcinieku ielai, proti, tikai kādus 300 metrus lejpus no vietas, kur Daugavā ietecēja Rīdziņas upe, līdzi nesot lielu daļu pilsētnieku tajā iepludināto sadzīves netīrumu. Arī cauruļu izmēri un ūdens spiediens savu laiku jau nokalpojušajā ūdensapgādes sistēmā neapmierināja jaunā laikmeta prasības. Rātskungi sāka domāt par ūdens sistēmas uzlabošanu, par pamatu ņemot angļu inženiera Brauna plānu (1858. gadā) ar pašmāju inženiera Veiru uzlabojumiem, taču vēlāk tas tika ievērojami pārstrādāts (1861. gadā).
Iesākumā bija plānots Daugavas ūdeni ņemt pie Krīdenera dambja – starp citu, toreizējie aprēķini liecināja, ka pilsētai diennaktī nepieciešami 6230 kubikmetri ūdens (vidēji 114 litri uz vienu iedzīvotāju). Taču, izpētot būvniecībai atvēlēto rajonu, tajā atklājās bagātīgas ļoti tīra avotu ūdens atradnes. Tāpēc tika nolemts sajaukt avotu un Daugavas ūdeņus, pārsūknējot tos uz pilsētu. Koriģētais projekts paredzēja upei būvēt atzarojumu, no kura pa īpaši būvētu kaļķakmens un cementa kanālu ūdeni novadītu ķeta caurulēs, bet no tām 400 kvadrātmetru lielā nogulsnēšanās baseinā. Tas savukārt būtu kā iesākums ūdens filtru galerijai, kas turpinātos līdz pat sūknētavai jeb mašīnu mājai. Realizējot šo projektu, 1863. gada maijā sāka darboties jaunā sūkņu stacija Maskavas ielā, pie tagadējā Krīdenera dambja, un līdz ar to ūdensapgādes vēsturē beidzās posms, kad pilsētai ūdeni piegādāja koka cauruļu ūdensvada tīkls.
