Foto: F64
Uzbūvējot 1863. gadā jaunu sūkņu staciju Maskavas ielā, izrādījās, ka nav tālu laiks, kad Rīgā nopietni jāizvērtē turpmākos ūdensapgādes attīstības scenārijus – pieauga iedzīvotāju sūdzības par ūdens kvalitāti. Plūdu laikā smiltis aizsprostoja ūdens pievadus, māla piejaukumi padarīja ūdeni duļķainu, turklāt plostus laižot ūdens kļuva nehigiēnisks, kas nereti kļuva par iemeslu dažādām sērgām. No 1874. līdz 1876. gadam notika ūdensapgādes tīkla paplašināšana, taču tas situāciju pilnībā neatrisināja.

1882. gadā izveidotā Gāzes un ūdensvada pārvalde nolēma izpētīt pilsētas apkārtni, un ziemeļaustrumos no Rīgas, aiz Juglas upes abpus Pēterburgas šosejai tika atklātas plašas gruntsūdens straumes. Urbšanas mēģinājumos atrastā ūdens analīžu paraugi tika nosūtīti uz Minhenes laboratoriju pie profesora Maksa Petenkofena, higiēnas zinību pamatlicēja. Izsniegtajā atzinumā tika minēts, ka nav pat nepieciešamības izdarīt bakterioloģisko pārbaudi, jo ūdeņos ar tādu tīrības pakāpi un temperatūru var atrasties tikai niecīgs skaits nekaitīgu ūdensbaktēriju. Petenkofers savu ziņojumu noslēdzis ar vārdiem: "Tāpēc Rīgas pilsētai nav ko baidīties no Baltezera apkārtnes ūdens, pilsēta var būt laimīga, ka tās rīcībā ir tik tīrs ūdens."

Neskatoties uz šiem secinājumiem, ūdensapgādes stacija vēl netika uzbūvēta – speciālisti pieļāva, ka ūdens ieguve Baltezerā būs ierobežota, tāpēc nolēma uzmeklēt vēl arī citas gruntsūdeņu straumes, kas spētu dot pilsētai nepieciešamo ūdens daudzumu. Pēc sanitārās pārvaldes rīkojuma 1882. gadā ūdens stacijai pie Krīdenera dambja izbūvēja jaunu, nosegtu un mūrētu ūdens pievadkanālu līdz Daugavas brīvajai straumei, bet jau pirms tam dome bija nonākusi pie slēdziena, ka esošais ūdensvads neatbilst laikmeta prasībām. 1883. gadā hidroģeologs Ādolfs Tīms, pamatojoties uz plašiem pētījumiem, iesniedza savu slēdzienu par jauniem Rīgas ūdensapgādes avotiem. Viņš norādīja, ka higiēniski pirmklasīgu ūdeni var iegūt no gruntsūdeņu straumes ap 20 kilometru attālumā no pilsētas – ziemeļaustrumos no Ķīšezera un Juglas ezera.

Nākamais solis pēc šāda slēdziena būtu izpētīt iegūstamā ūdens daudzumu, izplānot stacijas būvvietu, izstrādāt projektu un ķerties pie būvdarbiem, taču izrādījās, ka nav īsti skaidrs, kurš ir esošā Rīgas ūdensvada īpašnieks – vai tas ir komunāls vai privāts īpašums. Tikai 1888. gadā Pēterburgas Senāts ūdensvadu atzina par komunālu īpašumu un jau nākamā gada rudenī pilsētas dome piešķīra līdzekļus tālākiem pētīšanas darbiem. Šie pētījumi tika pabeigti 1890. gadā, secinot, ka pilsētai vajadzīgo ūdeni var iegūt 15 – 20 kilometru attālumā no Rīgas, Bukultu muižas rajonā.

Taču arī tas vēl nebija izšķirošais gada skaitlis Rīgas ūdensapgādes pārveidošanā – vairāki gadi tika veltīti pilsētas domes sarunām ar Bukultu, Remberģu, Berģu un Zaķu muižu īpašniekiem par zemes pirkšanu ūdensstaciju būvēm. Turklāt grūti bijis izšķirties, vai no Daugavas, kuras ūdens daudzums redzams ar neapbruņotu aci, pāriet uz it kā neredzama gruntsūdens piegādi. Vilcināties gan vairs nebija laika – esošā ūdensapgāde pilsētā bija kļuvusi absolūti neapmierinoša. Iedzīvotāju skaitam palielinoties, ūdens daudzuma palielināšana tika panākta ar pilnīgi visu pieejamo rezervju izmantošanu.

Tika saņemta atļauja izbūvēt vēl divus ūdenstorņus pie Matīsa kapiem un pārveidot cauruļu sistēmu. 1896. – 1897. gadā vecā ūdens stacija tika pilnībā rekonstruēta, abpus vecajam rezervuāram pie Matīsa kapiem uzbūvēti divi ūdenstorņi, kā arī uz pilsētu izbūvēts jauns spiedvads ar 200 – 550 milimetru caurulēm. Maskavas ielas stacijas sūkņi ūdeni ņēma no stacijas tuvumā esošajiem baseiniem un pa trim spiedvadiem pievadīja ūdeni pilsētai. Daļa ūdens tika pievadīta tieši, daļa – caur Matīsa torņiem, kuru ietilpība bija 1600 kubikmetri, bet augšējais līmenis – 47 metri. Vecais ūdenstornis, kas atradās starp jaunbūvētajiem, ūdeni spēja pacelt tikai līdz 28,5 metriem, tāpēc tas tika likvidēts. Nākamais solis bija skaidrs: jaunas ūdens sūkņu stacijas būve Rīgas apgādei nevis ar Daugavas, bet gan gruntsūdeni.

Starp 19. gadsimta beigās uzbūvētajiem ūdenstorņiem Matīsa ielā savulaik atradās vēl trešais, taču tas tika nojaukts.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!