Projektu atbalsta

Kam pirmajam Rīgā bija elektrība, un kā tā nonāk līdz tavai spuldzītei

Tumšajā laikā jau agri iededzam lampas un elektriskajā tējkannā uzvārām ūdeni, lai ieritinātos gultā un pie kūpošas tējas tases noskatītos kādu labu filmu. Kas visām šīm darbībām ir kopīgs? Lai tās baudītu, nepieciešama elektrība. Bet vai zini, kā tā nonāk līdz tavai spuldzītei un ka vēl pirms 60 gadiem lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ārpus pilsētām mājās nemaz nebija elektrības? Šajā rakstā mēģinājām izzināt, kā Latvijā tika ieviesta elektrība un kā tā līdz mums nonāk mūsdienās.

Kas kopīgs elektrībai, dzintaram un Grieķijai?

Elektriskas parādības cilvēki novērojuši jau kopš senseniem laikiem. Piemēram, kad mākoņi uzlādējušies tik stipri, ka elektroni pārlec uz zemi vai starp mākoņiem, redzams zibens, bet, kad Saule izmet elektriski uzlādētas daļiņas, kas virs Zemes poliem saduras ar gaisa molekulām, parādās ziemeļblāzma. Nevarot to visu izskaidrot, senatnē ļaudis dabas parādībām piedēvēja mītiskas spējas un nozīmi.

Taču cilvēks ir ziņkārīgs, un jau senie grieķi sāka lūkot, kāpēc viss notiek tā, kā notiek. Iespējams, domājot par dzintaru, tā saistība ar elektrību nav uzreiz pamanāma, bet tieši tas rosināja grieķu domātāju Talesu apmēram 600 gadus pirms mūsu ēras izprast elektriskās parādības. Proti, paberzējot dzintara gabalu pret kaķa spalvu, viņš novēroja statisko elektrību un to aprakstīja. Arī mūsdienās lietojam viņa ieviesto terminu, jo tulkojumā no grieķu valodas vārds “elektron” nozīmē – dzintars.

Jāsaka gan, ka vēl vairāk nekā divus tūkstošus gadu pēc Talesa atklājuma cilvēks nemācēja elektrību pielietot un savaldīt. Tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē zinātnieki sāka izprast šo fizikālo parādību, bez kuras mūsdienās nevaram iedomāties savu dzīvi. Šajā laikā tika izgudrots dzinējs, ģenerators, baterijas, spuldzes un citas mums tik labi pazīstamas lietas. Pēc šiem atklājumiem elektrības izmantošana strauji izplatījās visā pasaulē, veicinot industriālo attīstību. 

Kas ir elektrība?

Pirmkārt, elektrība ir viens no daudziem enerģijas veidiem. Kā zināms, enerģiju nevar iznīcināt vai radīt no jauna. Var tikai mainīt tās veidu, lai mēs to spētu izmantot savā labā. Tā nu cilvēks iemācījies ūdens, vēja, saules un citas enerģijas pārvērst elektrībā, bet to savukārt – gaismas, skaņas, kustības un siltuma enerģijā.

Elektrisko strāvu, kas pieejama ikkatras mājas elektrības rozetē, rada sīkas daļiņas – elektroni, kas saskaņā ar fizikas likumiem pārvietojas lielā ātrumā. Elektrība mūsu mājokļos plūst pa metāla vadiem, kuros lādiņnesēji ir brīvie elektroni metālā, tāpēc vadiem jābūt nosegtiem.

Jāsaka, ka arī vadi ir dažādi. Elektrība tiek pārvadīta pa pārvades līnijām ar dažādu spriegumu. Latvijā šim nolūkam kalpo 330kV un 110kV augstsprieguma elektrības pārvades līnijas, kuras apsaimnieko AS “Augstsprieguma tīkls”, un elektrības sadales (vidēja sprieguma un zemsprieguma) tīkla līnijas, par ko rūpējas AS “Sadales tīkls” un vēl daži mazie sadales operatori. Elektrība nonāk vidēja sprieguma (6kV–20kV) gaisvadu līnijās un vidēja sprieguma (6kV–20kV) kabeļu līnijās, kā arī vidēja sprieguma transformatoru stacijās, kur tiek pārveidota, lai ekonomiski pa zemsprieguma (0,23kV–0,4kV) gaisvadu un kabeļu līnijām nonāktu arī līdz tavām mājām un darbinātu daudzās ierīces, bez kurām nevaram iedomāties savu ikdienu.

Kā elektrība ienāca Latvijā?

Tomēr tā nav bijis vienmēr. Ja pasaulē elektrību izmanto jau apmēram 200 gadus, tad Latvijā par pirmo elektrisko apgaismojumu runā saistībā ar Rozenkranca metālapstrādes fabriku, kur 1876. gadā iededza elektriskās lampas, bet 1879. gadā ar nelielas elektrostacijas palīdzību, izmantojot tā saucamās Jabločkova sveces, izgaismoja Švarca koncertdārzu Āgenskalnā. Jāpiebilst, ka tas notika tikai dažus mēnešus pēc tam, kad jaunā tehnoloģija bija demonstrēta Parīzē. Te nu vietā būs piebilst, ka ar elektrību jāapietas ļoti uzmanīgi, jo diemžēl ar apgaismošanas tehnoloģijas demonstrāciju saistīts arī pirmais elektronegadījums Rīgā – pieskaroties akumulatora baterijai, Švarca koncertdārzā bojā gāja vācu žurnālists. 

Foto: Švarca koncertdārzs

Savukārt ar citu negadījumu saistīta pirmās lielās elektrostacijas izbūve Latvijas teritorijā. Proti, 19. gadsimta vidū pilsētu un nozīmīgāko ēku apgaismē izmantoja gāzes lampas. Arī Rīgā, pilsētas pirmajā teātrī jeb tagadējā operā. Kad 1882. gada 14. jūnija priekšpusdienā Riharda Ženē lugas “Gaisa pilis” mēģinājuma laikā teātris cieta smagā ugunsgrēkā, nolēma, ka šim potenciāli bīstamajam apgaismes veidam vairs nav vietas modernā pilsētā, un, atjaunojot namu, izvelēta iespēja to apgaismot ar elektrību, teikts Mikus Čežes grāmatā “Mūzu bastions”. 

Foto: Andra Briekmane

Tāpēc kanālmalā uzbūvēja Rīgas un visas Baltijas pirmo elektrostaciju, kas apgaismoja ne tikai šo, bet arī daudzas tuvējās ēkas un ielas. Līdz ar elektroapgādi operas nams tika arī pie lielās lustras, kas mūsdienās lepojas ar 124 spuldzēm. Jāatgādina, ka Tomass Alva Edisons elektrisko spuldzīti bija izgudrojis tikai pirms nepilniem desmit gadiem, turklāt tālajā Amerikā. No elektrostacijas, ko darbināja ar tvaiku, pašlaik saglabājies tikai skurstenis, kas veiksmīgi integrēts operas Jaunās zāles piebūvē.

Pirmo elektriskā tramvaja līniju Latvijā atklāja 1899. gada 18. septembrī Liepājā. Savukārt Rīgā elektrisko tramvaju ieviesa 1901. gadā uz pilsētas 700. jubileju.

1905. gada maijā Andrejsalā sāka darboties pirmā lielākā termoelektrostacija Baltijā, no kuras izbūvēja tīklus ap Rīgu, un arī citās lielajās pilsētās arvien aktīvāk būvēja elektrostacijas. Pirmais pasaules karš, protams, šo attīstību atsvieda krietni atpakaļ laikā, jo uz Krieviju evakuēja lielāko daļu iekārtu, bet jau īsi pēc neatkarības iegūšanas elektrības ražošana Latvijā attīstījās strauji. Trīsdesmitajos gados tika uzbūvēta Ķeguma HES un arī pirmās augstsprieguma līnijas no Ķeguma uz Rīgu. “19. gadsimta beigās visā Latvijā sāka būvēt spēkstacijas, kuras sākotnēji bija lokālas, pamatā darbojās ar tvaika turbīnām. Tikai vēlāk saprata, ka trūkst jaudas, un 1926. gadā izlēma būvēt pirmo HES. Svarīgākais [elektrifikācijā] bija brīdis, kad sākās elektrības tīklu izbūve Latvijā. Līdz Ķeguma HES bija lokālas spēkstacijas, un par tām nav daudz vēsturisku liecību. Pēc tam sākās tīklu izplatība un kopējā energosistēma Latvijā. 88 kilovoltu līnijas [no Ķeguma] izbūve bija pirmā, bet karā šīs līnijas tika mērķtiecīgi iznīcinātas. 

Pēc tam jau Padomju Latvijā bija kopīgas nostādnes, uzdodot veidot kopīgus elektrotīklus visā teritorijā. Visā Latvijas teritorijā elektrotīklu infrastruktūra plaši attīstījās 60. gados. 1961. gadā Latvijas energosistēma tika iekļauta Ziemeļrietumu apvienotajā elektrosistēmā. Lokālās elektrosistēmas jau vēl kaut kur bija, piemēram, dzirnavas, bet cilvēki saprata, ka tas ir dārgi un neefektīvi, un gana ātri notika pieslēgšanās kopējai sistēmai,” stāsta Artūrs Šmats, “Sadales tīkla” Mācību centra elektrozinību mācību vadītājs.

Ja tiek konstatēts, ka mājās ir pēkšņi pazudusi elektroenerģija, var dažas minūtes uzgaidīt, vai tā nav vienkārši īslaicīga svārstība. Ja zini, kur atrodas automātslēdzis, var aiziet apskatīties, vai vienkārši nav izsisti drošinātāji, un ieslēgt tos atpakaļ. Ja ir bojājums, tad jāzvana uz tālruni 8404, lai pieteiktu bojājumu, kur operators visu piefiksē, un, ja konstatē bojājumu, lietotājs saņems īsziņu par to, kādi darbi paredzētiGatis Macāns, AS ''Sadales tīkls'' tirgotāju attiecību vadītājs

Mūsdienās var teikt, ka gandrīz visur Latvijā mājsaimniecībām ir pieejama elektrība, bet jaunos pieslēgumus elektrotīkliem, kā arī elektrības traucējumu novēršanu nodrošina “Sadales tīkls”. Ja tiek veikti plānveida remontdarbi, par visiem plānotajiem atslēgumiem klienti tiek informēti. Lietotājiem pieejama arī interaktīva karte, kur redzami visi notiekošie remonti, tāpat atzīmēta elektrotrašu tīrīšana, celtniecības darbi un to plānotais ilgums. “Ja tiek konstatēts, ka mājās pēkšņi pazudusi elektroenerģija, var dažas minūtes uzgaidīt, vai tā nav vienkārši īslaicīga svārstība. Ja zini, kur atrodas automātslēdzis, vari aiziet apskatīties, vai vienkārši nav izsisti drošinātāji, un ieslēgt tos atpakaļ. Ja ir bojājums, tad jāzvana uz tālruni 8404, lai pieteiktu bojājumu. Operators visu fiksēs, un, ja tiks konstatēts bojājums, lietotājs saņems īsziņu par to, kādi darbi paredzēti,” skaidro AS “Sadales tīkls” tirgotāju attiecību vadītājs Gatis Macāns.

Kas ir galvenie elektroenerģijas ražotāji Latvijā?

Hidroelektrostacijas

Eksperti atzīst, ka par Latvijas elektrifikāciju tā īsti var runāt kopš Ķeguma hidroelektrostacijas (HES) uzbūvēšanas 1939. gadā, kad tā bija viena no modernākajām Eiropā, jo līdz ar HES izbūvi tapa arī kopējais valsts elektrotīkls.

Diemžēl jau pēc pavisam neilga laika sākās Otrais pasaules karš, kurā ar elektrības ražošanu saistītie objekti tika mērķtiecīgi iznīcināti. Pēc kara sākās strauja to atjaunošana, bet tas prasīja ilgu laiku.

Tā kā padomijā tika attīstīta plaša ražošana, tas paģērēja arī milzu energoresursus, un 1968. gadā, upurējot dabas vērtības, tika uzbūvēta Pļaviņu HES. Tā vēl joprojām ir lielākā Baltijā un otrā lielākā Eiropas Savienībā.

Vai zināji, ka Pļaviņu HES pilda visas Baltijas energosistēmas avārijas rezerves lomu citu elektrostaciju neplānotas atslēgšanās vai avārijas gadījumos? Pļaviņu HES un citu Daugavas kaskādes HES pamatuzdevums ir nodrošināt elektroenerģijas apgādi patēriņa maksimumstundās, kad elektroenerģijas patēriņš ir vislielākais. Interesanti, ka HES darbību regulē Centrālais dispečerdienests, bet HES operatīvo darbību uzrauga Pļaviņu HES dispečers un divi maiņas HES operatori. Visas hidroagregātu palaišanas, regulēšanas un apstādināšanas operācijas veic automātiskas ierīces. Pārslēgšanās notiek ļoti operatīvi, vien aptuveni 10 sekundēs.

Atjaunojamo energoresursu izmantošanas ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. 70 procenti no AS “Latvenergo” saražotās elektroenerģijas top no atjaunojamiem un videi draudzīgiem energoresursiem. Ainars Knipšis un Pēteris Brics

Autors: LNA Kinofotofono arhīvs

Jaunākā ir Rīgas HES, kas atklāta 1974. gadā netālu no Doles salas.

Hidroelektrostacijās ūdens potenciālā enerģija, ūdenim griežot turbīnas, tiek pārvērsta elektroenerģijā. HES spēja saražot elektroenerģiju ir atkarīga no ūdens pieteces Daugavā.

“Atjaunojamo energoresursu izmantošanas ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. 70 procenti no AS “Latvenergo” saražotās elektroenerģijas top no atjaunojamiem un videi draudzīgiem energoresursiem,” Ainars Knipšis un Pēteris Brics raksta darbā “Elektrostaciju elektroietaišu ekspluatācija”.

Termoelektrostacijas

Lai arī jau sen zināmi dabai draudzīgi enerģijas ražošanas veidi, vēl joprojām pasaulē populārākā elektrības ražošanas sistēma ir termoelektrostacijas. Tādas darbojas arī Latvijā. Termoelektrostacijās dedzina kurināmo, tā iegūstot ļoti karstu, saspiestu ūdens tvaiku. Tvaiks griež turbīnas, bet tās savukārt griež strāvas ģeneratorus. Tā 30–40% no kurināmā enerģijas tiek pārvērsti elektroenerģijā. Pēc iziešanas caur turbīnu tvaiks vēl ir pietiekami karsts, tāpēc to izmanto pilsētas apkurei. Elektrostaciju, kura šādi ražo arī siltumenerģiju, dēvē par termoelektrocentrāli (TEC).

TEC ir vienkāršākais un lētākais elektroenerģijas ieguves veids, bet, kā jau minēts, tas ir dabai nedraudzīgs, jo, sadedzinot kurināmo, atmosfērā nonāk kaitīgas vielas. Tomēr TEC saražotās enerģijas daudzums vienmēr ir paredzams – atšķirībā no HES, kas lielā mērā atkarīga no ūdens daudzuma upē.

Rīgā ir divas termoelektrocentrāles – 1958. gadā būvētā TEC-1 un 1973. gadā būvētā TEC-2. Abās elektroenerģiju iegūst, sadedzinot dabasgāzi.

Vēl viena TEC, kas tiek kurināta ar dabasgāzi un šķeldu, atrodas Liepājā – SIA “Liepājas enerģija”.

Citi elektrības ieguves veidi

Lai gan 80% elektroenerģijas Latvijā iegūst lielajās HES un TEC, elektrību iegūst arī mazajās HES, koģenerācijas stacijās, biomasas un biogāzes sadegšanas procesā, vēja un saules ģeneratoros. Tāpat daļa elektroenerģijas tiek iegādāta no citām valstīm.

Kā elektrība nonāk līdz tavai rozetei?

Lielākie elektrību ražojošie objekti Latvijā - visas trīs Daugavas HES, TEC – 1, TEC-2 – ir AS „Latvenergo” pārziņā. 

Projekta ''savienoJUMS'' veidotāji: saturs – Andra Briekmane, foto – Kārlis Dambrāns, dizains – Natālija Šindikova, Oskars Dreģis, izstrāde – Emīls Cinītis, projekta vadītājas – Žanete Zīlīte, Liene Lacberga, Kristīne Melne
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.