"UAV Factory" stāsts, kā norāda žurnāls, ir par to unikālo gadījumu, kad bērnu dienu hobijs pāraug augstu tehnoloģiju biznesā. Viss sākās ar to, ka 11 gadu vecumā Konstantīns atnāca uz nodarbībām pulciņā, kurā mācīja būvēt radiovadāmus lidmodelīšus, bet pēc vidusskolas absolvēšanas devās uz Lielbritāniju un iestājās Liverpūles Universitātē, lai apgūtu avioinženiera profesiju.
Tajā laikā viņš kopā ar draugiem uzbūvēja pirmā bezpilota aparāta prototipu 3x3 m izmērā, kuru vēlāk nosauca par Pingvīnu. Taču toreiz neizdevās atrast pircēju. Nākamais mēģinājums notika 2009. gadā – un tad izdevās pārdot divus prototipus. Uz to bāzes tika radīts modelis Penguin B, kas 2012. gadā savā klasē sasniedza pasaules rekordu lidojuma ilgumā (54 stundas 27 minūtes), un to pārspēja tikai 2017. gadā.
Mārupes ražotnes 2018. gada rezultāti: vairāk nekā 80 darbinieki, tirdzniecība vairāk nekā 55 valstīs visā pasaulē, visdažādākie klienti – no universitātēm un kartogrāfiem līdz militāristiem un komercstruktūrām. Spēcīgi akcionāri: bez paša Konstantīna (44,5%) tie ir vēlāk piesaistītais igaunis Toivo Annuss (viens no Skype dibinātājiem, kuram uzņēmumā pieder ap 7,5% kapitāla) un amerikāņu uzņēmums 'UAV Factory USA" (44,5%).
Studijas Latvijā – nav variants
"Godīgi sakot, es gribēju iestāties vislabākajā, kas atrodams pasaulē, – MIT jeb Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, tomēr saņēmu atteikumu. Tāpēc aizgāju uz Liverpūles Universitāti. Tagad, kad esmu to pabeidzis, varu teikt, ka tā tomēr ir laba pasaules mēroga universitāte. Taču tolaik tā man bija tikai plāns B," stāsta Popiks.
Atbildot uz jautājumu, vai nav izskatījis iespēju studēt RTU, viņš atbildēja: "Ja gribi būt aviācijas konstruktors, tas nav variants. Latvijā vispār nav tāda studiju virziena, vismaz ne pienācīgā līmenī."
Dronu uztaisīt var jebkurš
"Principā šodien dronu uztaisīt var jebkurš – no sastāvdaļām, kā konstruktoru. Tam nav nepieciešama inženiera izglītība. Droni ir praktiski nomainījuši aviomodelisma hobija industriju pasaulē. "UAV Factory" produkti atrodas šaurā profesionālo bezpilota aparātu segmentā – šīs klases bezpilota lidaparātus industrijā nesauc par droniem. Par droniem pieņemts dēvēt multikopterus un visu, kas saistīts ar patērētāju segmentu, kā arī hobija segmentu. Mūsu segments ir apslēpta intereses objektu novērošana ilgā laika posmā, piemēram, līdz 20 stundām. Uzņēmumi, ar kuriem mēs šajā klasē konkurējam, – tās pamatā ir nopietnas Amerikas un Izraēlas korporācijas, taču konkurence ir samērā neliela, jo darbotiesspējīga produkta izstrādei šajā segmentā pastāv sarežģītas tehnoloģiskās barjeras," skaidro uzņēmējs.
"Manuprāt, ir ļoti labi, ka dažādas Latvijas kompānijas mēģina uzbūvēt savu produktu un kaut kādā veidā piedalīties bezpilota aviācijas attīstībā. Vairākums kompāniju patiešām atrodas dronu un multikopteru klasē. Uzskatu, ka Latvijā ir virkne priekšrocību šīs industrijas produktu izstrādāšanai. Un ir liela iespēja, ka kādam vietējam uzņēmumam izdosies atrast savu unikālo nišu, radīt darbotiesspējīgu produktu un sākt pārdošanu," viņš skaidroja.
Uzņēmumā kopā ar ASV partneriem
"Mēs ilgi vērojām cits citu. Pamatā viņi vēroja mani: lūk, jauns puika, vēl studē universitātē un fanātiski pūlas uztaisīt kaut kādas blēņas, kas tiek dēvētas par bezpilota lidaparātu. Tas bija 2006.–2007. gads, kad ritēja aktīva izstrāde, dažādās dīvainās telpās, reizēm pat bez apkures... Tā nebija garāža šī vārda ierastajā nozīmē, bet bieži vien vieta nebija neko labāka par garāžu. Tolaik partneri vēroja mani, jo bija skaidrs, ka nozare kopumā ir perspektīva. Savā ziņā impulss partneriem bija notikumi 2009. gadā, kad mums izdevās pārdot pirmos divus lidaparātus. Tiem, protams, nebija nekā kopīga ar tiem, ko mēs pārdodam tagad, – šodien tie ir ar elektroniku piebāzti roboti. Bet tolaik atrast kādu, kas gatavs par tiem maksāt naudu, – tas vien jau bija panākums. Un mēs ar tagadējiem partneriem nolēmām strādāt kopā. Biju tikko absolvējis universitāti, ne naudas, ne mazākās darba pieredzes, ne pieredzes biznesa un cilvēku vadīšanā, pārdošanā, ražošanas palaišanā... Sākām simbiozē, partneris palīdzēja dažādos veidos – bija gan finansētājs, gan mentors. Un sīkiem solīšiem izdevās attīstīt uzņēmumu līdz kaut kam lielākam par garāžu," Popiks raksturo sadarbības sākumu ar investoru no ASV.
Atbildot uz jautājumu, vai amerikāņi piešķīra jums papildaprīkojuma tehnoloģijas, piemēram, optikai, Popiks atbild noraidoši: "Nē, visi mūsu produkti ir izstrādāti tepat, no nulles. Mums ir mūsu jomā spēcīga inženieru komanda, mēs varam ražot ļoti interesantas lietas, ko paši teicami pārzinām. Piemēram, mūsu žiroskopiskās stabilizācijas kameras izmēra ziņā ir neliels produkts, taču maksā vairāk nekā pats lidaparāts. Un savu kompetenci šajā tehnoloģijā mēs esam attīstījuši no nulles, mums nav bijusi pat iespēja kaut ko nokopēt vai no kāda mācīties. Mēs ar saviem inženieriem esam tajā ieguldījuši divus trīs dzīves gadus, no rīta līdz vakaram pūloties izgatavot pirmo produktu, kas spēj konkurēt ar izraēliešu un amerikāņu tehnoloģijām."
Līgums ar NBS
Pērnā gada decembrī kompānija noslēgusi līgumu ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, darījuma summa netiek atklāta. Komentējot NBS līguma nozīmību, Popiks atzīst, ka "bez šaubām, tie ir svarīgi. Mūsu biznesā ikviens tamlīdzīgs pasūtītājs ir būtisks. Mums tā ir ļoti laba iespēja sākt sadarbību ar klientu mūsu mājās, Latvijā."
"Mēs kopā ar armiju jau vienu vai divus gadus veicām daļu testēšanas, bija daudz demonstrāciju. Valsts pret šo jautājumu izturējās ļoti nopietni, ar mums strādāja cilvēki, kuri ir ieinteresēti pēc iespējas labāk paveikt šo projektu. Pašlaik notiek jau pirmais piegāžu posms," viņš sacīja.
"Detaļas atklāt nevaru. Bet principā šāda tipa produktu uzdevums ir slepeni novērot interesējošos objektus – parasti tie ir cilvēki vai mašīnas," stāstīja Popiks.
