Foto: PantherMedia/Scanpix

Globālie riski krājas un problēma ir tā, ka lēmumu pieņēmēji ne par ko nav atbildīgi, saka libāniešu izcelsmes amerikāņu esejists un ekonomists Nasīms Nikolass Tālebs, kurš paredzēja 2008. gada globālo finanšu krīzi. Šā gada 18. aprīlī viņš uzstāsies konferencē "Drosme strādāt citādi" Tallinā.

Tāleba kungs, līdztekus daudzām citām lietām jūs esat slavens, pateicoties globālās ekonomiskās krīzes paredzēšanai 2008. gadā...

Pirmkārt, es ne tikai paredzēju to. Paredzēt var vienmēr, tas neko nemaksā. Es liku savas likmes uz ekonomisko krīzi, atbilstoši investējot naudu. Tā ir pavisam cita lieta. Protams, krīze notika un man paveicās uz tās rēķina jauki nopelnīt.

Kādēļ jūs likāt likmes uz krīzi?

Lielu risku uzņemšanās bija pārāk vienkārša, vienlaikus bankām nebija kapacitātes šo risku kontrolei. Tā nu es sapratu, ka vienā mirklī viss gāzīsies lejup.

Finanšu sistēma turpināja attīstīties – daudz trauslāka un vairāk ievainojama.

Daudzi par to pašu raizējas tagad.

Kādēļ es jūtos neērti? Mēs turpinām atņemt atbildību privātajam sektoram un uzgrūžam to sabiedriskajam resoram. Tā notiek visā pasaulē.

Vēl ļaunāk ir tas, ka mums ir lērums politiķu un birokrātu, kas ne ar ko neriskē, viņiem nav nekādas personiskās atbildības. Lēmumu pieņēmējiem, kuru galvas ir drošībā un siltumā, patīk riskus atlikt tālākā nākotnē un uz citu pleciem.

Kādēļ personīgā atbildība ir tik svarīga?

Tas ir morālais pienākums. Ja tu neesi personīgi atbildīgs, taviem vārdiem nav nekādas vērtības. Neklausies, ko tev iesaka jebkurš "speciālists ekonomists", ja viņš nav licis likmes uz to, ko paredz! Neklausies padomos par naudu, ja to sniedz cilvēks, kam jāstrādā, lai izdzīvotu!

Sistēmā atbildība ar savu galvu darbojas kā filtrs. Ja visi nav personīgi atbildīgi, nekompetentie parasti izstumjas priekšplānā un tur paliek.

Piemēri?

Iedomājieties konkurējošus smadzeņu ķirurgus. Esmu drošs, ka stāvēšanai līdzās izvēlētos to, kas izskatās pēc kinozvaigznes. Bet, ja runa ir par operāciju, ja uz spēles ir jūsu galva, varu derēt, jūs izvēlētos kompetentāko.

Piemēram, iedomājieties santehniķi. Vai cilvēki uzskata, ka santehniķi nav kompetenti?

Pieņemu, ka nē.

Un zobārsti? Vai cilvēki par zobārstiem domā kā par pseidoekspertiem?

Parasti nē.

Labi! Vienlaikus daudzus birokrātus un politiķus cilvēki mēdz saukt par nekompetentiem. Tur ir gan tie, kurus uzskatām par ekspertiem, gan tie, par kuriem šaubāmies. Kādēļ tā? Kāda ir atšķirība?

Pastāstiet jūs!

Atšķirība ir tajā, vai uz spēles ir likta galva vai nav. Vai nu viņu darbs tiek vērtēts tikai pēc reāli padarītā un dzīves, vai arī pēc tā, kā viņus novērtē citi (vai, vēl ļaunāk, viņi paši), un sastrādātās muļķības paliek nesodītas.

Cilvēki respektē tos, kas uzņemas personīgo risku, un nicina tos, kas risku noveļ uz citu pleciem.

Spilgts piemērs ir visi politiķi, kas mudina uz karu kaut kur Vašingtonas vai jebkuras citas galvaspilsētas dziļumos. Viņi sūta citus cilvēkus karā, kamēr paši dara to, ko dara...

Sendienās valdnieks, kurš iniciēja karu, arī bija tas, kurš pirmais metās cīņā, viņš atradās frontes pirmajā līnijā. Viņu varēja nogalināt, t.i., viņš apzinājās sava lēmuma cenu. Mūsdienās vairs nav personīgās atbildības.

Jābūt taču ierēdņiem un politiķiem, kas savu darbu dara labi...

Protams, tie nav 100 procenti, taču statistiski tāda tendence ir. Ir liela iespēja, ka satiksiet birokrātu ar izciliem nodomiem, taču, tā kā viņam nav atgriezeniskās saites ar realitāti, ikdienas dzīvi, viņš ir nepraktisks.

Kā šādu atgriezenisko saiti panākt? Mēs nevaram atcelt ierēdņus un politiķus, vai ne?

Jāveic decentralizācija. Lēmumu pieņemšanai jābūt mazu politisko apvienību, sabiedrības rokās. Birokrātam, kas pieņem lēmumu, jādzer tas pats ūdens un jāelpo tas pats gaiss, kas cilvēkiem, kurus viņa lēmums skar. Un cilvēkiem jāredz, ka lēmuma pieņēmējs ir atbildīgs.

Lielā sistēmā cilvēki galvaspilsētās var darīt lietas, kas nav mūsu interesēs, kas var mums kaitēt.

Šī iemesla dēļ mazām valstīm ir lielas priekšrocības. Kas kopīgs tādām turīgām un labi organizētām valstīm kā Šveice, Norvēģija, Zviedrija vai Singapūra? Diženums! Pareizāk sakot, to mazais izmērs. Tas ir ārkārtīgi svarīgs faktors, kas nodrošina labu valdību. Tie, kas pieņem lēmumus, ir daļa no sabiedrības.

Jūs esat skeptisks par Eiropas Savienību...

Es neesmu skeptisks par pašu jēdzienu! Uz papīra Eiropas Savienība ir brīnišķīga. Gluži kā sociālisms, kas uz papīra ir fantastisks. Bet, mēģinot to īstenot caur valdību, valdība aug un ierēdņi sāk izmantot situāciju sava labuma gūšanai.

Esmu pārliecināts, ka pie jums, Igaunijā, ir pietiekami daudz brīvības un vietas, lai pieņemtu savus lēmumus. Un tomēr birokrāti Briselē grib jums norādīt, kas jādara. Un runa nav par to, ka viņi ir muļķi (kādi, protams, viņi ir!), bet par to, ka viņu intereses var atšķirties no jūsējām.

Viesojoties Igaunijā, es plānoju runāt par daudzām lietām, kas teorētiski ir labas un pamatotas, taču praktiski tām nav seguma.

Kāds varētu būt šīs problēmas risinājums Eiropā?

Mazāk Briseles! Vairāk tiešās koordinācijas starp tautām! Atturieties no tādas binārās diferenciācijas kā, piemēram, "mūsu attiecības ir vai nu ar Eiropu, vai nu ar ne-Eiropu". Jums jākomunicē un jātirgojas ar visiem. Ir vērts diversificēt riskus un iesaistīties vairākos komunikācijas tīklos.

Piemēram, Austrumeiropas valstīm – Rumānijai, Bulgārijai – nevajadzētu palikt 100% ar Eiropu vai 100% ar Krieviju. Kādēļ gan netirgoties un nevirzīt biznesu abos virzienos?

Krievija ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Igaunija tik silti atbalsta Eiropas Savienību. Pēdējo 1000 gadu laikā tā ir uzbrukusi mums 40 reizes. Varam būt droši, ka tas notiks atkal, ja nebūsim pasargāti.

Jūs varat būt Eiropas Savienībā, lai sevi pasargātu no Krievijas, taču tam nevajadzētu būt šķērslim, lai tirgotos ar šo valsti, ja tas notiek dabiski.

Mūsdienu pasaule balstās uz preču apmaiņu, biznesa transakcijām. Tā ir īstā dzīve dienu no dienas. Tas ir tas, kam vajadzētu ietekmēt lēmumus, nevis dižām ģeopolitiskajām pasaciņām. Krievijai ir tā pati problēma: sabiedrība ir apjukusi, tā joprojām vērsta uz hierarhiju, kāda tā bija Pētera I vai Ivana Bargā laikos, – viens cars, kas visu valda. Tāda nācija interesējas tikai par nevienam nelīdzošo ģeopolitiku, nevis par ikdienas preču apmaiņu, kas katra dzīvi padarītu labāku.

Kā rīkoties tam, kam ir šāds kaimiņš?

Atsevišķās teritorijās var paredzēt izņēmumus. Lai gan visam vajadzētu būt vietējam un varai jābūt maksimāli zemākajā līmenī, aizsardzības ziņā pilnvaras iespējams deleģēt.

Mums ir tendence aizsardzību kombinēt ar tirdzniecības sakariem. Vēsturnieki kļūdaini stāsta, ka sendienās bija daudz karu un daudz upuru. Tie ir meli! Upuru skaits palielinājās, kad izveidojās lielās mūsdienu tautas, kas sāka viena ar otru karot.

Vietējām komūnām labākais būtu tiesības pieņemt savus lēmumus, kuros nebāztos tālumā sēdošie deguni.

Vienlaikus Igaunija, būdama maza valsts, apgalvo, ka ir ieinteresēta ciešā sadarbībā ar savienības valstīm. Eiropas Savienībai patīk Igaunijas atbalsts. Vai šie aspekti ir savienojami?

Sistēma, kas būvēta no lejas uz augšu, vienmēr darbojas vislabāk. Piemēram, Šveice. Sabiedrība pieņem lēmumus teju par visiem jautājumiem. Tomēr daži tiek uzticēti augstākā līmeņa partijām. Ievērojiet – uzticēti no zemākā līmeņa augstākajiem, nevis otrādi.

Aplūkosim ASV. Cilvēkiem patīk ilūzija, ka Amerika ir vienota nācija, republika. Taču tā nav republika, tā ir federācija. Aplūkojot mūsu laikrakstus, viss, ko jūs izlasīsiet, būs Donalda Trampa paveiktais. Taču tā ir tikai federālā valdība! Nevienu tas nesatrauc. Viss labais, iespējams, ir tenkas.

Es dzīvoju komūnā, ciematā, kur visi likumi ir izstrādāti ciema līmenī. Nākamais līmenis ir apgabals, tad štats utt., u.t.jpr. Federālā valdība tavu dzīvi neietekmē. Tā nodrošina tikai veselības apdrošināšanu. Bet no turienes nāk arī lielie deficīti un kari.

Vai štati var uzņemties ekonomiskos riskus?

Šobrīd ASV riski ir mērāmi 20 triljonu dolāru apmērā. Es runāju par valsts parādu. Cilvēki nesaprot, ka mēs turpinām par to maksāt procentus. Pērn ASV valdība procentos samaksāja 340 miljardus dolāru. Šogad procentu likme ir augstāka un arī izdevumi palielināsies. Iedomājieties, kas notiks, ja likme kāps līdz 5–7 procentiem. Valsts iekritīs parādu spirālē, tā sacīt, būs jāņem papildu aizņēmums no kāda, lai samaksātu parādu vecajiem kreditoriem. Šādā situācijā spēlē ātri vien ienāk piedzinēji.

Mani grauž tas, ka cilvēki, kas mūs šādā situācijā nostāda, piemēram, Bens Bernanks (bijušais ASV Centrālās bankas Valsts kases vadītājs – red.), dzīvo cepuri kuldami, kamēr man jādomā, kā atmaksāt viņu radītos parādus.

Šādā gadījumā Igaunija ir pieņēmusi pareizus lēmumus, jo mūsu valsts parāds ir tikai 8% no IKP, kas ir zemākais rādītājs ES un attīstītajā pasaulē.

Tas ir patiešām labi. Patiešām, patiešām labi.

Jums ir arī cita priekšrocība – jūs esat mazi. Bet es jau par to stāstīju.

Jūsu stils ir ārkārtīgi spēcīgs, ar neparastu enerģiju un intensitāti jūs pārspējat oponentus – vai tie būtu baņķieri, lobisti, birokrāti vai žurnālisti. Kādēļ tā?

Ko jūs domājat ar "kādēļ?"? Ja kaut kas ir tukšas blēņas... Atļausiet pajautāt – ja jums būtu jāraksta par mafioziem un krimināliem elementiem, vai jūs sacerētu puķaini smaržīgu stāstiņu, lai noslēptu, kur patiesībā esat, ja runa ir par šādām personām?

Droši vien nē.

Jūs mani vainojat rupjībā pret šīm personām, jo jums šķiet, ka tās nav tukšu salmu kūlēji!

Es jūs nevainoju ne par ko! Es tikai pajautāju.

Cilvēki man bieži jautā, kādēļ es esmu rupjš. Es atcērtu: pret ko rupjš? "Jūs esat rupjš, piemēram, pret Polu Krugmanu (Nobela prēmijas ekonomikā laureāts, ar kuru Tālebs ir bieži diskutējis – aut.)," cilvēki saka.

Attiecībā uz Polu Krugmanu es esmu rupjš, jo uzskatu, ka viņa zināšanu līmenis ir zemāks nekā "Uber" šoferim. Es nekad neesmu rupjš, teiksim, pret garāžas darbinieku. Ja es redzu, ka cilvēks ir dumjš, kādēļ man slēpt savu viedokli? "Riskēt ar savu galvu" nozīmē to, ka tu nebaidies riskēt. Ikreiz, kad es runāju, piemēram, sociālajos medijos, es uzņemos riskus. Pareizo lietu vārdā es mīļuprāt riskēju. Es izbaudu to prieku – atmaskot liekuļu bārstītos tukšos vārdus. Turklāt es esmu daudz vairāk pārliecinošs par viņiem.

Ar kādām tukšajām muļķībām jūs cīnāties pašlaik, un kas jūs visvairāk sajūsmina?

Psiholoģija! Psiholoģija, kas sevi sauc par zinātni! Socioloģijā ikviens, ieskaitot pašus sociologus, zina, ka tā ir tukšu salmu kulšana, nevis zinātne. Savukārt psihologi kaut kādu iemeslu dēļ to nezina. Vairumā gadījumu psiholoģija ir tukšas muļķības. It īpaši, kad viņi mēģina izmantot statistiku un nomērīt to vai citu lietu.

Statistika ir mana profesija, mans lauciņš. Viņi nevar tur izlikt man lamatas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!