Uzņēmums "Meditec" specializējies informācijas tehnoloģiju (IT) risinājumu izstrādē Latvijas medicīnas nozarei un vairāk nekā divdesmit gadu laikā ievērojami audzis, esot viens no galvenajiem spēlētājiem nozares digitalizācijas procesā. Uzņēmuma līdzdibinātājs Mārtiņš Sils kopā ar partneri Māri Zvirgzdiņu darbojas arī viesmīlības biznesā un brīvo laiku pavada, apceļojot pasauli ar motociklu.

Sarunā ar "Delfi Bizness" Mārtiņš Sils stāsta par "Meditec" izveidi laikā, kad vēl bija datorzinātņu students, atskatās uz to, kā noritējusi medicīnas nozares digitalizēšanās, sniedz savu vērtējumu, kā šajā ziņā izskatāmies uz Eiropas fona, stāsta par izaicinājumiem eksporta tirgu iekarošanā, kā arī atklāj, ka uzņēmums spēris soli arī ārpus medicīnas tehnoloģiju jomas.

"Meditec" biznesa modelis ir strādāt produktu orientēti, ārstniecības iestādēm iznomājot savus produktus kā pakalpojumus. Lielākā daļa uzņēmuma klientu ir valsts un pašvaldību kapitāluzņēmumi, tajā skaitā slimnīcas.

Runājot par tūrisma biznesu, Mārtiņš Sils stāsta, ka kopā ar biznesa partneri šobrīd attīsta jaunu projektu Gaujas malā Strenčos. Viņu Rīgas viesnīca "Divi rati" Covid-19 pandēmiju izturējusi, pielāgojot darbību esošajiem apstākļiem, lai gan viesnīcas numuriņi šobrīd maz kam esot vajadzīgi, jo tās mērķa klienti – pasaules apceļotāji ar motocikliem – caur Latviju tagad brauc reti.

Biznesa dati

SIA "Meditec"
Reģistrācijas datums: 25.01.1999.
Juridiskā adrese: Rīga, Vienības gatve 109
Darbības veidi: Datu apstrāde, uzturēšana un ar to saistītās darbības; Datorprogrammēšana
Apgrozījums (2020. gadā): 2 055 933 eiro
Peļņa pēc nodokļiem (2020. gadā): 233 468 eiro
Īpašnieki un patiesie labuma guvēji: Mārtiņš Sils un Māris Zvirgzdiņš

Avots: "Lursoft"

Kas no "Meditec" līdz šim paveiktā ir devis vislielāko pienesumu Latvijas medicīnas nozarei?

Kopš pašiem uzņēmuma pirmsākumiem, kas meklējami 90. gadu beigās, nofokusējāmies tieši uz medicīnu un šo savu fokusu esam noturējuši, neraugoties uz to, kādi tie laiki ir bijuši gan naudas ziņā, gan no citiem aspektiem. Mūsu izstrādātās sistēmas šobrīd lieto liela daļa Latvijas ārstniecības iestāžu. Līdz ar to domājam, ka Latvijas veselības aprūpes nozares darbu un pacientiem sniegtos pakalpojumus esam spējuši padarīt efektīvākus. Palīdzam ārstiem, lai viņiem būtu jātērē mazāk laika birokrātijai un vairāk laika varētu veltīt pacientu izmeklēšanai un ārstēšanai. Tāds ir mūsu pienesums.

Raksturojiet konkurenci jomā, kurā darbojaties.

Latvijā ir vēl vairāki tehnoloģiju uzņēmumi, kuri fokusē savu darbību uz medicīnu. Tos varētu uzskatīt par mūsu konkurentiem, bet vietām mēs savā starpā arī sadarbojamies. Tomēr jāsaka, ka, tā kā strādājam jau 22 gadus, esam sasnieguši lielāko tirgus daļu. Ja runā tieši par informācijas sistēmu izstrādi ārstniecības iestādes visa darba procesa nodrošināšanai, tad šādas sistēmas Latvijā ir tikai dažas. Pārējie konkurenti sākuši darbu krietni vēlāk par mums.

Jāsaka gan, ka ārstniecības iestāde ir ļoti komplicēta vide, un tur ir vēl visdažādākās tehnoloģijas, kas mūsdienās ārstniecības procesā ir vajadzīgas. Daudzām medicīnas iekārtām fonā ir informācijas sistēmas, un šajā vidē veselības aprūpē ir ļoti daudz spēlētāju.

Kāda ir medicīnas tehnoloģiju joma no biznesa viedokļa?

Noteikti ir, kur augt, gan mums, gan mūsu konkurentiem. Lai tā kārtīgi izprastu medicīnas sistēmu problemātiku, ir jāiegulda diezgan pamatīgs darbs. No pirmā acu uzmetiena slimnīcas uzņemšanas nodaļa vai poliklīnikas reģistratūra varbūt nešķiet nekas sarežģīts – pacients atnāca, piereģistrējās, aizgāja pie ārsta, taču tur ir ļoti daudz dažādu nianšu. Pa šiem vairāk nekā divdesmit gadiem, kurus esam tirgū, dažādi uzņēmumi ir mēģinājuši piedurties šai jomai, bet pazuduši, jo, kad parok mazliet dziļāk, izrādās daudz sarežģītāk nekā izskatījās sākumā, un, lai kaut ko kvalitatīvu izdarītu, nepietiek ne līdzekļu, ne laika. Nav tā, ka arī mēs varam snaust uz lauriem, neko nedarīt un domāt, ka neviens mūs nevar izkonkurēt. Arī mēs nepārtraukti attīstāmies, lai statusu noturētu.

Vai šajā biznesa nišā ir vieta arī jaunuzņēmumiem?

Mums ir bijusi sadarbība ar jaunuzņēmumiem un arī paši esam šo to darījuši tādā uz āru izcelta jaunuzņēmuma formātā. Ir daži, kas "izšauj", bet lielākā daļa pie manis iepriekš pieminētajām lietām atduras.

Ir daži jaunuzņēmumi, kas nokoncentrējas uz stipri šaurāku medicīnas tehnoloģiju nišu. Ar tādiem kopējā slimnīcas vai klīnikas darba procesā atrodam sadarbību un pastāvam līdzās, bet uzskatu, ka jaunuzņēmumam uztaisīt pilnvērtīgu slimnīcas informācijas sistēmu ātri un no nulles ir utopija.

Cik daudz darba "Meditec" atnesis tieši Covid-19 uzliesmojums?

Ir bijuši kaut kādi darbi, kas mums saistībā ar Covid-19 ir jāizdara, lai klienti varētu efektīvāk darboties, bet nevar teikt, ka tas ir bijis kaut kāds bubulis, ar ko mums bijis jācīnās. Ar visu, ko mums prasīja, tikām galā, bet tās tiešām bija tikai tādas nianses, kas jāpiekārto.

Gada sākumā kopā ar partneriem piedalījāmies vienotā vakcinācijas tīkla IT platformas "ViVat" izstrādē, nodrošinot ārstniecības iestāžu integrācijas procesu. Tas bija tāds diezgan saspringts projekts paralēli ikdienas darbiem. Ministrs pasauca pie galda un teica: lūdzu, vajag ātri un tūlīt. Tas bija tāds pilnīgi nestandarta izstrādes modelis – visus sasauca, sapurināja, padzenāja, bet dabūjām to rezultātu gatavu.

Arī mūs kā uzņēmumu, protams, Covids ietekmēja. Pagājušajā gadā bija kārtīgi jāpārdomā, kā pareizāk organizēt darbu, bet atradām pietiekoši labas formulas, kā var strādāt attālināti. Bija laiks, kad gandrīz neviens uz biroju nenāca, tagad nākam vairāk. Varu droši teikt, ka mākam strādāt gan tā, gan tā.

Sērfo uz medicīnas tehnoloģiju viļņa un paralēli attīsta biznesu viesmīlībā un tūrismā: intervija ar uzņēmēju Mārtiņu Silu
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Vai savus IT pakalpojumus arī eksportējat?

Pakalpojumu eksports šobrīd ir tāds sapnītis. Pirms sešiem, septiņiem gadiem to sākām īstenot. Bija Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras un Latvijas Informācijas tehnoloģiju klastera atbalsts, un sajutām, ka vajag mēģināt. Izbraukājām dažādas valstis un izstādes, bet pienāca viens brīdis, kad sapratām, ka mēs paši tam esam pārāk negatavi. Arī Latvijā uznāca lielāki projekti, nebija vairs daudz laika un tā mēs šo aktivitāti mazinājām, bet mums ir iecere un nākamgad ar restartēto komandu mēs eksporta jautājumiem atkal pieķersimies.

Uzskatām, ka kaut kāda daļa no mūsu veidotā varētu būt pietiekami eksportspējīga, bet mums ir jāiemācās, kā tur ārzemēs atrast pareizo partneri, kā veidot attiecības un tās noturēt. Visās valstīs jau primāri grib strādāt ar vietējiem, jo ne vienmēr var zināt, kas stāv aiz ārzemju uzņēmuma reklāmas bukletiņa. Ar to arī mēs saskārāmies.

Kurās valstīs redzat potenciālās sadarbības iespējas?

Mums būtu, ko piedāvāt, piemēram, kādai Vācijas slimnīcai, kurā jau divdesmit vai trīsdesmit gadus ir nostāvējusies laba sistēma, ko viņi lieto, bet ir vajadzīgs jauns pacientu portāls. Izbraukājām arī Kazahstānu, Ukrainu. Nez kāpēc mūs pavilka arī uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Arī šobrīd tās iestrādnes nav zudušas, un, ja mēs nāktu gatavāki ar savu piedāvājumu, tur būtu cilvēki, kas mūs sagaidītu. Arī Indonēzijā ir cilvēki, kas mūs gaida, un izskatās, ka tur kaut kāds bizness varētu sanākt. Tā kā ģeogrāfiski, visticamāk, mēs diezgan plaši varētu darboties. Mūsu nozarē pluss ir tāds, ka piegāde ir ļoti vienkārša un sver nulle gramus. Uzliekam uz servera un esam jau tur, bet ir daudzi citi jautājumi, kas jāatrisina, lai kaut kas tāds notiktu.

Raugoties gan no biznesa viedokļa, gan no personīgās pasaules apceļošanas pieredzes, kā citviet skatās uz Latviju kā valsti?

Jāsaka godīgi, ka daudz kur pasaulē, pieminot Latviju, nevar cilvēkos sagaidīt izpratni, kas tā ir. Vietām, pat pieminot Eiropu, vēl domā, kurā virzienā tā atrodas. Tas ir, ja runājam par cilvēkiem uz ielas. Taču Emirātos bija sajūta, ka kaut kāda "sēkla ir iesēta", varbūt mūsu vēstniecība ir labi pastrādājusi, jo cilvēki saprata, kur ģeogrāfiski Latvija atrodas un ko varētu sagaidīt.

Protams, mēs nekādi nevaram un nevarēsim noslēpt to savu nelielumu. Mēs esam maza valsts, mazs veidojums, pat salīdzinot ar kādu Emirātu naftas kompāniju, bet tas viņiem neliedz domāt, ka ar mums varētu izdoties laba sadarbība. Ja raugās uz tehnoloģiju jomu, Emirātos daudz kas nācis no tuvākajām Indijas un Pakistānas, bet uz mums viņi skatā kā uz daudz stabilāku vērtību no Eiropas. Tāpēc noteikti tur varētu būt iespējas atrast kaut kādas nišas.

Atskatoties pagātnē, kad sākās Latvijas medicīnas nozares digitalizācija?

Pirmā saskare ar veselības aprūpes nozari man kopā ar biznesa partneri Māri Zvirgzdiņu bija kā datorzinātnes studentiem Latvijas Universitātē pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Jau tad manījām, ka kaut kas šajā ziņā notiek. Pirmo algoto darbu es šajā jomā sāku 1996. gadā Rīgas novada slimokasē. Bija jāsaprot, kā no Rīgas ārstniecības iestādēm savākt datus, lai varētu samaksāt par valsts apmaksājamo darbu. Tajā laikā ārstniecības iestādes atklāja, ka dators nav tikai "Words" un rakstāmmašīna, bet ar to var izdarīt vēl kaut ko. Ārstniecības iestādēm bija jautājumi, kā vēl var uzlabot to darba procesus. Tā brīža priekšniekam Andrim Glāzītim apvaicājāmies, vai drīkstam vēl kaut ko paralēli darīt, viņš atļāva un tā sākās "Meditec". Es teiktu, ka kaut kādā mērā tajā laikā mūsu aktivitātes veicināja digitalizācijas procesa ienākšanu ārstniecības iestādēs. Un arī mēs augām kopā ar šo Latvijas veselības aprūpes nozares digitalizāciju.

Raksturojiet, kāda bijusi uzņēmuma izaugsme?

Mēs neesam bijis uzņēmums ar mūsdienu jaunuzņēmuma domāšanu, ka ātri "jāizšauj", jāpiesaista kāda investīcija un tad skatīsies, vai lietas aizies. Mēs esam vairāk kā tādi latviešu zemnieki – cik sastrādājam, tik mums ir, uz to paļaujamies un ejam tālāk. Nekad neesam gājuši uz banku pēc kredīta. "Meditec" ir bijis ne ātras izaugsmes uzņēmums. Lēni un pamatīgi sākām divatā un šobrīd esam izauguši līdz 65 darbinieku komandai. Paredzams, ka šogad un nākamgad izaugsme komandas ziņā turpināsies.

Kā Latvijas medicīnas joma, raugoties no digitalizācijas viedokļa, šobrīd izskatās uz Baltijas un Eiropas fona?

Kaut kādās lietās mēs esam labi un gandrīz labāki, bet kaut kādās – kāds cits ir pa priekšu aizskrējis. Es noteikti Latviju liktu kaut kur pa vidu, ja jāsavelk tāds kopsavilkums. Piemēram, es zinu, kā radās Igaunijas lielais stāsts par tās e-veselību. Bija pareizie cilvēki, kas prata par to pareizi pastāstīt pasaulei. Protams, Igaunijā ir dažas ļoti labas lietas, ko viņi paveica e-veselības jomā, taču galvenais ir tas, ka viņi ļoti labi mācēja sevi noreklamēt. Viņi izmantoja Eiropas naudu un juta, ka viņiem ir tāds kā pienākums par to labi pastāstīt.

Latvijai švaki ir veicies ar valsts centrālo e-veselību. Šim projektam nebija pasūtītāja, kurš skaidri zinātu, ko viņš grib un kāpēc grib. Bija nepārtraukta mainība, un tur arī tie visi mūsu e-veselības diezgan palielie miljoni diemžēl izplēnēja. Un tur mēs šobrīd esam atpalikuši. Taču ārstniecības iestāžu līmenī manā skatījumā mēs esam diezgan labā līmenī.

Ar Latvijas centrālo e-veselību joprojām ir problēmas. Ko darīt ar šo projektu?

Kamēr e-veselība tika veidota, manuprāt, trīs reizes ir nomainījies tās organizācijas statuss, kura šo projektu attīsta, desmit reizes ir nomainījies šīs organizācijas vadītājs, desmit reizes ir nomainījies e-veselības projekta vadītājs. Un katru reizi, kad šie cilvēki mainās, tas ir tāds kā restarts. Pa šo laiku ir nomainījušies arī kādi desmit ministri, un katrs nācis ar kaut kādu savu domu. Uzskatu, ka vislielākās e-veselības problēmas radījušas tieši šīs maiņas un pasūtītāja nespēja noturēt savu redzējumu par to, kas ir vajadzīgs. Brīžiem arī ir tāda diezgan liela neinteresēšanās par to, kas tad patiesi tam frontes priekšlīnijā strādājošajam dakterim ir vajadzīgs.

Paralēli valsts centrālajai e-veselībai mēs un mūsu konkurenti jau sen esam izveidojuši savus pacientu portālus. Mūsu "eVeselībasPunktam" šobrīd ir aptuveni 200 tūkstoši pastāvīgo lietotāju, un tas ir veidots, pārdomājot katru niansīti, kā cilvēkam, kas to lietos, būtu labāk gan meklēt ārstu, gan pierakstīties, gan veikt maksājumus. Es teiktu, ka valstij jāņem nost tā ambīcija izkonkurēt. Bet ir lietas, ko tikai valsts var sakārtot. Valsts centrālajai e-veselībai ir jānodrošina kvalitatīva datu apmaiņa starp iesaistītajiem. Pie tā vajadzētu turēties, to sakārtot un kopt.

Vai Latvijas medicīnas iestādēs strādājošais personāls ir gatavs digitalizācijai? Ne tikai Rīgā, bet arī kaut kur Latgales poliklīnikā?

Es vairs tā nedalītu – Rīga un lauki. Mums ir daudz piemēru, kad kādā mazā lauku klīnikā strādā šīs lietas ļoti labi pārzinoši cilvēki.

Par Latviju runājot, ir arī veiksmes stāsts, kas ir mūsu interneta tīkla pārklājums. Tas nozīmē, ka ir vienlīdz labas iespējas tehnoloģijas lietot gan Rīgā un Daugavpilī, gan mazā ciematā. Daudzi mūsu programmētāji šobrīd strādā dziļi laukos un var rēķināties ar lielu datu pārraides ātrumu.

Latvijas medicīnas personāla digitālās prasmes kopumā es vērtētu vairāk labi nekā slikti. Arī mēs daudzus cilvēkus gadu laikā šajā ziņā esam izglītojuši.

Sērfo uz medicīnas tehnoloģiju viļņa un paralēli attīsta biznesu viesmīlībā un tūrismā: intervija ar uzņēmēju Mārtiņu Silu
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Vai pienāks diena, kad papīra dokumenti medicīnas nozarē pazudīs pavisam? Varbūt tas ir salīdzināms ar skaidras naudas potenciālu izzušanu no cilvēku ikdienas?

Manā dzīvē ir izzudusi ne tikai skaidra nauda, bet arī banku kartes. Šobrīd gandrīz visus ikdienas norēķinus varu veikt ar mobilo telefonu, un varbūt pārgalvīgi, bet esmu sācis tam uzticēties, brīžiem maku pat nenēsājot līdzi.

Ja runā par medicīnas dokumentāciju papīra formātā, tad pa divdesmit gadiem mēs jau apmēram astoņdesmit procentus esam likvidējuši. Papīra dokumentācija par pacientu vietām vēl ir sastopama kā normatīvo aktu palieka, bet visa informācija tāpat tiek glabāta elektroniski. Arī elektroniskā recepte ir kūleņaini, bet šobrīd kļuvusi par e-veselības veiksmes stāstu. Ir beidzies laiks, kad aizej uz aptieku un aptiekārs, mēģinot saprast daktera rokrakstu, zīlē, kuru medikamentu tev dot.

Vienlaikus kaut kur papīrs ir ērts arī šobrīd. Piemēram, kad cilvēki nāk pie manis uz darba intervijām, man šķiet greizi un nepieklājīgi atvērt CV datora ekrānā un tad runāties ar cilvēku, jo viņš jau nezina, ko es tajā datorā daru – varbūt es tur paralēli programmēju. Man šķiet foršāk paņemt rokās papīra CV.

Vai tehniskās problēmas IT jomā ir neizbēgamas?

Atbildēšu filozofiski, velkot paralēles ar auto industriju. Pagājušā gadsimta sākumā "Ford" laida klajā "T" modeli un sāka ražot automašīnas rūpnieciskāk. Tām automašīnām bija arī tehniskas problēmas. Pagājuši apmēram simts gadi, šobrīd mašīnas tiek ražotas konveijerveidā milzīgā daudzumā. Un tām mēdz būt problēmas arī tagad, kad tās ir jau pa pusei datori. Visam, kas attīstās, kaut kādas kļūdas būs. Tehniskas problēmas tehniskām lietām būs vienmēr. Arī cilvēka organismam ir veselības problēmas. Pa šiem gadiem esam uzrakstījuši miljoniem programmatūras koda rindiņu. Dažas ir pucētas un pucētas, bet kļūdas tik un tā atrodas, tās tiek pielabotas un turpina strādāt. Visu laiku tiek likts kaut kas klāt, un arī tur vienmēr kāda kļūda atrodas, jo nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Mēs nevaram teikt, ka uztaisīsim simts procentīgi kļūdu brīvu produktu. Domāju, ka nav tāda programmēšanas uzņēmuma, kurš tā godīgi kaut ko tādu piedāvātu pasaulei.

Nozaru digitalizēšanās iet roku rokā ar personu datu aizsardzību. Cik droši varam būt par saviem datiem?

Būtībā tikpat droši kā ar papīra dokumentāciju vai pat drošāk. Uz datu drošību jāskatās no dažādiem aspektiem. Ja runājam par to, lai dati nepazustu, tad digitālā formātā datiem veidot kopijas un tās kaut kur papildus uzglabāt ir daudz vienkāršāk. Var kaut kas notikt ar serveri vai cieto disku, bet, ja ir kopija, tad datus atjaunojam un dzīvojam tālāk. Ja nodeg papīra arhīvs, kuram nav bijusi kopija, tad, visticamāk, tas ir pazudis pavisam.

Savukārt, ja runājam par piekļūšanu datiem, tad tāpat kā dzīvē cilvēki domā drošības sistēmas, arī datu apstrādē tādas tiek veidotas. Var uzbūvēt mazu, metru augstu sētiņu un domāt, ka neviens nenāks tāpēc, ka ir norādīts: "Lūdzu, nenākt." Bet varam būvēt vēl divus žogus, pieslēgt tiem elektrību un vēl jumtu pārlikt pāri. Vērtējot no mūsu pieredzes, nebūtu jāraizējas, ka šobrīd veselības nozares dati Latvijā tikti glabāti nedroši un kādam pieejami.

IT nozarē Latvijā trūkst un arvien vairāk trūks darbinieku. Kā to izjūtat savā uzņēmumā?

Darbaspēka trūkums šobrīd ir ļoti izteikts. Programmatūras izstrādes pakalpojumi pasaulē ir kļuvuši ārkārtīgi pieprasīti, arī Latvijā. Līdz ar to nozares uzņēmumu starpā pastāv cīņa gan par programmētājiem, gan testētājiem.

Jau raugoties uz augstskolu programmu un studentu vietu plānošanu, no mūsu nozares puses, protams, gribas skaļi saukt: "Lūdzu, mēģinām tur virzīt cilvēkus, lai sagatavotu vairāk darbinieku!"

Mēs uzņēmumos varam veidot darbiniekiem pievilcīgu vidi, piedāvāt labu atalgojumu un citus motivatorus, bet arī valstij ir jābūt pievilcīgai, lai augsti kvalificēti speciālisti, arī ne vietējie, vēlētos šeit strādāt. Tur Latvijai ir, par ko padomāt, lai palīdzētu mums kā uzņēmējiem, jo diezgan lielu nodokļu daļu samaksā tieši mūsu nozares uzņēmumi.

Vai "Meditec" strādā arī ārzemnieki?

Šobrīd pie mums strādā viens baltkrievs. Neesam veikuši kampaņas, lai piesaistītu ārzemniekus, bet patlaban esam pārdomās, ka to vajadzētu darīt.

No kurām valstīm plānojat piesaistīt darbaspēku?

Visādi varētu būt, bet, ņemot vērā esošo dziļo krīzi Baltkrievijā, kā rezultātā diezgan daudzi gaišie prāti no turienes mēģina evakuēties, mēs varētu izmantot iespēju, lai viņi "nepārlec mums pāri" uz citām Eiropas valstīm. Ar baltkrieviem mums mentalitāte savstarpēji ir diezgan saprotama.

Minējāt pakalpojumu eksportu, kādi vēl ir "Meditec" kā uzņēmuma attīstības plāni?

Šobrīd izaicinājums ir tas, ka izmēģinām spēkus citā nozarē. Saistībā ar to, ka veidojām sistēmu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, šobrīd esam iekļuvuši projektā, kas paredz vienotas sistēmas izstrādi, ietverot arī citus operatīvos dienestus – policiju, ugunsdzēsējus, robežsardzi. To mēs šobrīd redzam kā savu tuvāko gadu lielo jājamzirdziņu un arī labu placdarmu, caur kuru meklēt arī kādu klientu ārpus Latvijas robežām.

Kāds ir jūsu viedoklis, kā Latvijā risināt vakcinācijas problēmsituāciju?

Šobrīd visa sabiedrība ir sašūmēta, cik cilvēku, tik viedokļu. Kuram vairāk uz faktiem balstīts, kuram – mazāk. Tos, kas man ir apkārt, aicinu atbalstīt mūsu valdību, kurai nav bijis viegli visu šo laiku, kad pirmais un otrais Covid vilnis bija jāpārdzīvo, un arī tagad, kad esam trešā viļņa priekšā. Vai šādā steigā un situācijā var visu izdarīt pilnīgi pareizi? Visticamāk, nē.

Zinātniski pamatoti pasaulē uzskata, ka ir jāvakcinējas, lai tādā veidā mazinātu iespēju vīrusam izplatīties. Man nav labākas receptes par to, ko šobrīd dara valdība, tāpēc jāmēģina tai palīdzēt. Kaut kad valdība ir jākritizē, bet kaut kad mums tā sava valdība tomēr ir jāstutē. Var brēkt, kas mums katram nepatīk, bet kādreiz vajag paskatīties arī uz to vadītāju, ko viņš vispār var izdarīt tādā situācijā. Mēs uzņēmuma iekšienē aicinām savus darbiniekus vakcinēties, un esam starp tiem uzņēmumiem, kas 80 procentu vakcinēto darbinieku latiņu ir sasnieguši. Pilnīgi maigi, bez nekādām represijām, pārrunājot ar cilvēkiem, vienkārši drusku pavirzot. Tāpēc mēs varam pietiekoši brīvi darboties.

Sērfo uz medicīnas tehnoloģiju viļņa un paralēli attīsta biznesu viesmīlībā un tūrismā: intervija ar uzņēmēju Mārtiņu Silu
Foto: Privātais ahīvs

Pievēršoties tūrisma nozarei. Kā pandēmiju pārdzīvojusi viesnīca "Divi rati"?

Nu jau pirms astoņiem gadiem mēs ar kompanjonu izlēmām, ka mums ir ietaupījumi, kurus varētu ieguldīt kaut kur citur, radikāli atšķirīgā biznesā. Arī Māris Zvirgzdiņš brauc ar mocīti un viņam ļoti patīk viss, kas saistīts ar ceļošanu, tāpēc pieņēmām lēmumu izglābt vienu no Rīgas, Pārdaugavas koka mājām no galīgas sabrukšanas un, mazliet ieguldoties, izveidojām nelielu, ļoti specifisku viesnīciņu "Divi rati". Tā ir vairāk orientēta uz motociklistiem. Man kā moto ceļotājam šķita interesanti izveidot vietu, kur šeit Rīgā kā ar tādu tauriņu ķeramo tīklu noķert līdzīgi domājošos un kādreiz vakarā satikt un papļāpāt.

Kā mums ir veicies? Lēnām, tas, no mūsu puses skatoties, ir vairāk tāds hobija bizness, kuru esam attīstījuši kā patstāvīgi strādājošu vienību. Diezgan dūšīgi piestrādājām, lai mums būtu gan restorāns, gan krodziņš ar terasēm, kur Pārdaugavas iedzīvotājiem aiziet gan paēst, gan mūziku un dēkaiņu stāstus paklausīties. Tas mums diezgan labi darbojās, bet Covid-19 situācijā šis mūsu apakšbizness cieta visvairāk, jo pienāca brīdis, kad durvis bija jāver ciet. Mēģinājām izdzīvot arī ar ēdiena piegādēm, valsts mazliet pastutēja ar pabalstiem, bet vienīgā metode, kā dzīvot, ir kaut ko darot. Tiklīdz atļāva, diezgan aktīvi mēģinām darboties. Problēma visas pasaules tūrismā, visticamāk, vēl būs ilgākus gadus. Tādi pasaules braucēji, kas ir mūsu viesnīcas klienti, šobrīd ir piecu procentu apmērā no aizpagājušā gada skaita. Līdz ar to viesnīcas numuriņi ir ļoti maz kam vajadzīgi. Tas ir, ja runājam par Rīgu. Savukārt, lauku biznesiņi uzplaukst. Tāpēc esam sākuši attīstīt arī vienu projektu ārpus Rīgas.

Biznesa dati

SIA "Divi rati"
Reģistrācijas datums: 30.01.2013.
Juridiskā adrese: Rīga, Baložu iela 12 - 1/3
Darbības veidi: Pārējo apmešanās vietu darbība; Izmitināšana viesnīcās un līdzīgās apmešanās vietās
Apgrozījums (2020. gadā): 99 950 eiro
Peļņa pēc nodokļiem (2020. gadā): -8 543 eiro
Īpašnieki: Ainārs Galindoms, SIA "Meditec", Agnese Sila, Elīna Tetere
Patiesie labuma guvēji: Mārtiņš Sils, Māris Zvirgzdiņš

Avots: "Lursoft"

Pastāstiet vairāk par šo jauno projektu.

Apstākļi sakrita, ka radās iespēja iegādāties īpašumu Strenču pusē, Gaujas malā. Izrādījās, ka tas citiem nebija gājis pie sirds, bet mēs sapratām, ka tur ir iespēja izveidot smuku vietu. Iespējams, jau nākošajā gadā vērsim vaļā mazas viesu mājiņas. Varbūt tas būs kempings motociklistiem, varbūt būs arī lielāka ēka, kur svinēt kāzas vai citus pasākumus.

Un kā Covid-19 ir ietekmējis personīgos ceļošanas paradumus?

Kādreiz es ar mocīti daudz braucu garus maršrutus ilgāku laiku kaut kur tālu prom pa pasauli, bet aizpagājušajā gadā biju uzsācis ceļojumu pa Eiropu, kuram bija citādāks formāts. Sāku apbraukāt Eiropas taku "Trans Euro Trail", kuras veidošanā arī pats piedalos. Tā ir bezceļu taka, pa kuru var izbraukt 50 tūkstošus kilometru, gandrīz nekur neuzbraucot uz asfalta. Ar savu mocīti biju aizbraucis līdz Anglijai un Spānijai, atradu draugus, kur mocīti atstāt uz dažiem mēnešiem, pastrādāt Latvijā un braukt atpakaļ, lai turpinātu ceļu. Pagājušajā gadā vienreiz netiku pie mocīša, otrreiz netiku pie mocīša, lai gan lidmašīnas biļetes jau bija nopirktas, un trešajā reizē izlēmu, ka mocīti sūtu mājās. Šogad, pašam sapotējoties, esmu atsācis šo ceļojumu. Šobrīd jau esmu aizbraucis līdz Bulgārijai cauri Polijai, Ukrainai, Rumānijai. Viss atkal ir iespējams.

Es esmu optimists. Tiklīdz tas bija iespējams, es kā ceļotājs vakcinējos, jo šie sertifikāti daudz ko atver un vienkāršo. Ar vakcināciju es kā tālāku ceļu braucējs jau iepriekš dzīvē daudz esmu saskāries. Piemēram, ir valstis, kur nevar iebraukt, ja neesi vakcinēts pret dzelteno drudzi. Tā, protams, nosacīti ir indes deviņa, ko tevī ielaiž, bet viss atkarīgs no tā, kā gribi dzīvot. Ja gribi dzīvot bez saskares ar cilvēkiem un negribi nekur tālu braukt, tad to var nedarīt. Bet man vajag komunikāciju ar cilvēkiem gan manā darbā, gan manās izklaidēs, tāpēc to daru, daudz nedomājot.

Lasi vēl
 
Lūdzu, novērtē nupat lasīto rakstu!
Neesmu apmierināts/-a Esmu ļoti apmierināts/-a

Raksti, kas tevi varētu interesēt:

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form