Latvijā ir tēmas, ko gadiem nav iespējams ietērpt likumos. Viena no tām ir interešu pārstāvība jeb lobijs. Par spīti tam, ka ieviest lobija regulējumu mūs ir mudinājusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Eiropas padome, OECD un citas starptautiskas organizācijas, neraugoties uz to, ka arī iekšēji ir lauzti šķēpi gadu desmitiem, Latvijai tā arī nav izdevies nonākt pie kāda saprotama, izmērāma rezultāta, kas plašajā laukumā liktu izvietot vismaz būtiskākās ceļa zīmes.
Kaut ko vajag izdarīt, jo gluži pašplūsmā šo ietekmīgo jomu atstāt nedrīkst, tajā pašā laikā ko īsti izdarīt, skaidrs nav. Nav saprotams, kam ķerties klāt pirmajam, kas ir būtiskāks, kā izdarīt, lai būtu taisnīgi, kā neradīt papildus birokrātiju, administratīvo slogu, izmaksas, turklāt kas tieši uzraudzīs, un vai tiešām likums spēs aptvert visu.
Iepriekšējās Saeimas laikā kaut kas līdzīgs likumam tika izstrādāts, pat tika nodots Juridiskajai komisijai, tomēr kaut kas sabuksējās, iestrēga, un viss ieguldītais darbs izplēnēja. Pērn vērsim pie ragiem no jauna ķērās Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, iniciējot jauna likuma izveidi. Tā ietvarā sāka strādāt darba grupa Ineses Voikas vadībā, un atbildīgā komisija visai cerīgi prognozē, ka nākamā gada sākumā varētu būt gatavs likumprojekts, ko nodot izskatīšanai Saeimā. Jācer, ka izdosies. Turklāt izdosies ne tikai formāli, bet pēc būtības un pielietojami.
Nosacīti pozitīvā ziņa laikam ir tā, ka ar šo tā īsti raiti nesokas nekur Eiropā. Jā, ir valstis, kas apzinīgi spējušas radīt lobija likumu, piemēram, Lietuva, tomēr šeit ir jautājums par tā efektivitāti, proti, vai nav tā, ka liela daļa tieši netīrā lobija darbojas pagrīdē, un likums tai nav spējis tikt klāt.
Eiropas Savienībā lielākā daļa iedzīvotāju ar izteiktu nepatiku uztver lobiju un lobistus. Piemēram, Spānijā šādu attieksmi pauduši 82% iedzīvotāju. Šķetinot šīs aptaujas rezultātus, Spānijas izdevums "Expansion" nonāca pie secinājuma, ka sabiedrības neapmierinātība galvenokārt saistās ar to, ka "korporatīvā lobija mašinērija rada politikas, kas ir pretrunā ir kopējām sabiedrības interesēm". Vai šis ir tikai nepamatots pārmetums, kas balstīts uz stereotipiem? Protams, ne. Ja runājam par mūsu vietējo tirgu, būtu svētīgi pašiem lobistiem sanāk kopā, vismaz lielās līnijās apzinot kopējo spēles laukumu un definējot tajā redzamu vietu sabiedrības interesēm un līdzdalībai. Patlaban šādas sanākšanas selektīvā pārstāvības formā notiek tikai tad, kad aktīvāk sāk runāt par likuma pieņemšanu jeb tad, kad gaisā jau jūtama deguma smaka. Šeit gan jautājums par motivāciju- demokrātija laba lieta, bet vai esam gatavi riskēt, cerot, ka regulējums neradīs lielāku kaitējumu.
Varētu būt diezgan reāli, ka mēs nonāksim pie viena no risinājumiem, kas paredz lobistu reģistru. Tas apmierinātu visas tās institūcijas, kas formāli pieprasa nozares caurskatāmību. Bet paskatieties uz aptaujām. Kurš interešu pārstāvis vēlēsies būt šajā reģistrā, ja mēs redzam, ka izteikts vairākums sabiedrības lobistus uztver ar nepatiku? Piemērs tālu nav jāmeklē. Šogad Rīgas domes vēlēšanās no līderu saraksta kandidēja arī bijusī Latvijas Nebanku kredītdevēju asociācijas vadītāja, vēlāk Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja, kas caurskatāmi sevi bija pieteikusi kā lobiju. Un kas notika vēlēšanās? Viņa sarakstā bija viens no visvairāk svītrotajiem kandidātiem. Vai kādu vispār interesē, ka viņa bija tā, kas panāca ģenerālvienošanos būvniecības nozarē.
Lobijiem, kas spieto ap Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu, ik gadu tiek tērēti simtiem miljonu eiro. Šogad viņu darbības trends bija Covid-19, kas tika izmantots kā iegansts, lai vietā un nevietā bremzētu dažādas iniciatīvas un atliku termiņus regulējumu ieviešanai. Tā ir iespaidīga pasaule ar milzīgu ietekmi.
Mūsu vietējā Latvijas pasaule ir citādāka. Šāda veida lobiji, kas uzstājīgi cenšas iespiest biznesa interesi, pastāv, bet ir tikai viena nozares šķautne. Jā, viņu darbība bieži ir agresīva, un sabiedrība to labi atpazīst, par ko liecina arī kritiskais viedoklis aptaujās. Tomēr ļoti bieži ir sastopamas kardināli pretējas situācijas. Ir biznesi, kas iznīkst, necenšoties bilst ne pušplēsta vārda par nedraudzīgiem vai pat kaitīgiem normatīvajiem aktiem. Bieži vien likuma vai regulējuma izstrādē viņi nav spējīgi identificēt potenciālos klupšanas akmeņus un beigās ir izbrīnīti par to, ka kontrolējošās institūcijas klauvē pie durvīm. Likumi mēdz būt sarežģīti, viegli ir sapīties terminos un sarežģītos apzīmējumos, kas sapīti garos teikumos. Ierēdniecība tikai retos gadījumos, caur atsevišķiem talantiem ir spējusi būt saprotama. Un tieši šī ir tā vieta, kur Latvijā trūkst jēgpilnas, mērķtiecīgas interešu pārstāvības.
Ierēdnis fokusējas uz likuma izstrādi šauros rāmjos, un tajos neietilpst padziļināta interese par to, cik uzņēmumu var tikt nolaisti pa burbuli viņa radīto izmaiņu dēļ. Būtu nepareizi teikt, ka ar nozari netiek diskutēts, bet cik kvalitatīva var būt diskusija, ja uzņēmējs līdz galam neatpazīst likumu valodu. Piemērs no dzīves. Strādājot transporta nozarē, biju klāt grozījumu izstrādei, kas saistīta ar vairākām būtiskām izmaiņām taksometru jomā. Tikai mēnesi pirms grozījumu stāšanās spēkā viens no uzņēmumiem attapās, ka nupat būs jāatsakās no būtiskas autoparka daļas, jo, izrādās, kompānijas mikrobusi likuma ieskatā pārsniedz CO2 izmešu slieksni. Grozījumi, kas bija jau apstiprināti, neparedzēja atsevišķu atkāpi ar gāzi aprīkotiem transportlīdzekļiem, līdz ar to tie automātiski pakļuva zem punkta par ar benzīnu darbināmiem transporta līdzekļiem, kam aprēķins par izmešiem ir būtiski lielāks. Mēs varam daudz diskutēt par ierēdņu kompetencēm, ieinteresētību uzņēmējdarbības attīstībā, spēju operatīvi reaģēt un daudz ko citu, bet viss apstājas pie tā, cik rūpīgi pats uzņēmums sargā savu teritoriju no šādām situācijām. Lai vai cik grūti to pieņemt, ir jāsaprot, ka ierēdņi nekad nesēdēs un skrupulozi nepētīs katra uzņēmuma darbības nianses, lai tālāk burtu pa burtam būvētu regulējumu. Uzņēmumam pašam ir jāstrādā pie tā, lai identificēti potenciālo bīstamība. Un pašam ir jāatrod pareizais ceļš, kā to atrisināt.
Interešu pārstāvības trūkums ir akūta problēma, piemēram, arī sociālās aprūpes jomā. Šeit būtu lieliska vieta, kur kārtīgi izpausties lobijam, soli pa solim, bet uzstājīgi iesaistoties sociālās aprūpes veidošanā. Diemžēl ir jāsamierinās ar realitāti. Šī nav tā naudīgākā nozare, kas var atļauties augstākā līmeņa lobijus. Tomēr gribas ticēt, ka arī interešu pārstāvībā viss stāsts nav tikai par naudu.
Lobijs ir plaukstoša nozare, kas strauji attīstās. Tajā brīdī, kad notiek strauja attīstība, ir īpaši svarīgi tai iedot virzienu. Kvalitatīva un pārdomāta regulējuma ietvarā lobijs varētu kļūt par nozīmīgu daļu kopējā demokrātijas mehānismā, un tā nebūtu vairs tikai to interešu pārstāvība kā rīcībā ir milzu finanšu līdzekļi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
