Andris Gribusts: Mūsdienu tehnoloģijas – skolēna palīgs vai drauds  (3)

Tehnoloģijas skolā – par vai pret?

Izglītības profesionāļu un sabiedrības domas vēl joprojām dalās. Vieni noliedz moderno tehnoloģiju iekļaušanas vajadzību mācību saturā, norādot, ka tās tikai novērš skolēna uzmanību no svarīgākā – jaunu zināšanu apguves. Savukārt otrie uzstāj uz tehnoloģiju neaizstājamību, apgalvojot, ka izglītības sistēmai, tāpat kā jebkurai citai nozarei, ir jāspēj iet līdzi laikam, sak, ja skolēns savos brīvos brīžos tāpat pavada ieurbies ekrānā, kāpēc šo ekrānu neizmanto kā rīku jaunu zināšanu apguvei. Tomēr svarīgi ir saprast, ka tehnoloģijas pašas par sevi nav ne drauds, ne palīgs. Vienalga, vai tas ir planšetdators, interaktīvā tāfele, viedtālrunis vai personālais dators, tikai iekārtas lietotājs tai var piešķirt pozitīvu vai negatīvu nokrāsu. Tehnoloģiju iekļaušanai mācību procesā atslēgas vārdi vienmēr būs – jēgpilna to izmantošana. Visefektīvāk to var realizēt pedagogi, kas pārzina, kā šīs tehnoloģijas darbojas un izprot, kā mērķtiecīgi veidojot mācību aktivitātēs un uzdevumus, tās var palīdzēt attīstīt skolēnu digitālo pratību. Mērķtiecīga tehnoloģiju izmantošana mācību procesā var ne tikai palielināt skolēna interesi apgūt jaunas zināšanas, bet arī atvieglot darbu skolotājam. Tāpēc būtiskāka ir diskusija, kā pedagogiem palīdzēt izmantot šos rīkus skolēnu izaugsmei. Pedagogu un izglītības personāla apmācība līdztekus investīcijām infrastruktūrā ir priekšnoteikums sekmīgai tehnoloģiju izmantošanai skolā, par kura patiesumu izglītības uzņēmums "Lielvārds" ir pārliecinājies savā praksē. Lai arī cik entuziastisks un spējīgs nebūtu pedagogs, tas vien, ka skola vai pašvaldība viņu apgādā ar jaunākajām tehnoloģijām, negarantē, ka pedagogs un skola kā organizācija spēs izmantot šo plašo potenciālu mācību procesā.

Kāpēc svarīgs līdzsvars starp tradicionālo un mūsdienīgo?

Nav vērts vairs skaidrot to, kā tieši skola, kurā mācās mūsu bērni, atšķiras no tās, kādā mācījāmies mēs. Gan pieejamās informācijas apjoms, tehnoloģijas, gan arī avoti, kur šo informāciju iegūstam, ir mainījuši mūsdienu bērna uztveri. Interneta plašumos dažu sekunžu laikā var nonākt pie atbildes uz jautājumu, kas pirms 30 gadiem, iespējams, prasīja vairākas stundas bibliotēkā. Gan medijos, gan sociālajos tīklos, gan dažādās interneta vietnēs informācija tiek pasniegta vizuāli iespaidīgi, interesanti un atgriezenisko saiti veicinoši. Dažādas spēlītes, "YouTube" video, krāsainas kustīgas bildes ir ikviena skolēna ikdiena. Skaidrs, ka šīs izmaiņas ļoti tieši ietekmē arī mācību procesu visās izglītības pakāpēs un izglītības sistēmu kā tādu. Likumsakarīgi rodas jautājums – kāpēc skolā informācijas ieguve aprobežojas ar melnbaltu papīra lapu vai grāmatu? Mācību procesam ir jābūt veidotam tā, lai pedagogam ir pieejami visi rīki un prasmes izmantot gan veco labo grāmatu, gan jauno moderno planšeti. Arī metode, kad tehnoloģijas tiek izmantotas pašmērķīgi – tikai tāpēc, lai skolēnam būtu interesanti, nav efektīva. Tehnoloģiju lietojums neizslēdz nopietnu un sarežģītu zināšanu pamatbāzi, taču mainās veids, kā šīs zināšanas un prasmes tiek apgūtas. Atšķirība ir tāda, ka jēgpilna un mērķtiecīga tehnoloģiju izmatošana mācību procesā ļauj labāk pamanīt sakarības starp teorētiski apgūto un dzīvē pieredzēto, analizēt paveikto un izvirzīt mērķus nākamajiem darbiem, kā arī attīstīt uzņēmību un sagatavotību īstenot savas ieceres reālās dzīves apstākļos.

Kas ir patstāvīga mācīšanās?

Tehnoloģiju lielākais pluss ir iespēja apgūt zināšanas ne tikai skolā, bet arī ārpus tās. Tas palīdz ikvienam, kas vēlas apgūt plašāk un vairāk, arī situācijās, kad izjūtam arvien katastrofālāku skolotāju iztrūkumu. Diemžēl nākotnē šī situācija nesola uzlaboties. Vairums izcilu skolotāju ir pirmspensijas vecumā, taču skolotāja amata zemais prestižs nemudina jaunus cilvēkus studēt pedagoģiju. Šādā situācijā iespēja skolēnus apmācīt attālināti ir ļoti būtiska. Piemēram, šobrīd var izmantot interneta vietnes "soma.lv" piedāvātās iespējas, respektīvi, skolēns patstāvīgi var gan apgūt mācību vielu, gan sekot līdzi savam progresam. Pirmkārt, pedagogs lieki netērē laiku, labojot kārtējo pārbaudes darbu, lai noskaidrotu, ko skolēni ir vai nav iemācījušies. Otrkārt, skolēns mācās pats būt atbildīgs par to, cik daudz viņš ir iemācījies. Treškārt, tas veicina patstāvīgu zināšanu apguves modeli, kur skolotāji vai vecāki, kas noraizējušies par kārtējo neizpildīto mājas darbu vai nesekmīgo atzīmi, nav vienīgais skolēna motivācijas avots. Šāds mācīšanās modelis ilgtermiņā veido sabiedrību, kas ir pašmotivēta apgūt ko jaunu visa mūža garumā.

Vai skola ir novecojusi?

Mūsdienās esam jau pieraduši, ka tādas jomas kā transporta nozare, finanšu sektors, arhitektūra, medicīna un daudzas citas strauji attīstās, tomēr skola, kurā mūsu bērniem jāapgūst jaunas un dzīvei noderīgas zināšanas, pēdējo simts gadu laikā nav diži mainījusies. Skolēni sūdzas, ka prasmes, ko apgūst skolā, viņiem nenoderēs reālajā dzīvē, vecāki –, ka bērni ir jāpierunā doties uz mācību iestādi, taču skolotāji, ka skolas solā sēdošie nemaz nav ieinteresēti apgūt jaunas zināšanas. Zinot, ka valsts ir tik izglītota un spējīga, cik vidējais tās pilsonis, būtu muļķīgi nerūpēties, lai jaunā paaudze tiktu veiksmīgi sagatavota dzīvei tik strauji ekonomiski un tehnoloģiski mainīgā laikmetā. Lai šo mērķi sasniegtu, mācību process nevar būt atrauts no reālās dzīves. Jau tagad redzam akūto vajadzību pēc praktiskām prasmēm – tādām kā kritiskā domāšana, spēja pastāvīgi un mērķtiecīgi mācīties, plānot savu laiku, risināt problēmas, tikt galā ar stresu, analizēt apkārt notiekošo u.c. reālajā dzīvē pielietojamas spējas. Šī brīža izglītībā ir akūti svarīgi mainīt fokusu no līdzšinējās pasīvās faktu iekalšanas metodes uz tādu, kas skolēnus spēj ieinteresēt, aizraut un motivēt, savukārt jēgpilna tehnoloģiju izmantošana mācību procesā ir milzīgs atbalsts, lai mēs nonāktu pie mūsdienīga mācību procesa.