Protams, ieguldītājus interesē, vai šī izaugsme saglabāsies arī turpmāk, cik spēcīga tā būs un vai neatkārtosies pagājušā gada notikumi. Decembra-janvāra svārstības neizbēgami mudina vēlreiz izvērtēt prognozes 2019. gadam, kā arī atskatīties, kas un kāpēc noticis aizvadītajā gadā.
Mūsdienās teju katrs zina, ka brīva tirgus ekonomika attīstās cikliski, tomēr Ādama Smita "neredzamās rokas" dzinējspēks to allaž spējis noturēt uz ilgtermiņa izaugsmes ceļa. Cikli mēdz būt garāki vai īsāki, savukārt pašreizējais izaugsmes cikls, skatoties vēsturiski, jau ir ļoti garš – ASV tas tuvojas iepriekšējam rekordam (119 mēneši), kas tika sasniegts 20. gadsimta deviņdesmitajos gados.
Šo cikliskuma faktu zina vai vismaz apjauš daudzi, un zemapziņā sākam kļūt bažīgi, vai tik drīzumā neiestāsies grūtāki laiki. Šīs bažas ir saprotamas un dabiskas, sevišķi Latvijā, kur mūsu pēdējā piedzīvotā recesija bija ārkārtīgi smaga. Tas arī ir iemesls, kāpēc globālā mērogā 2018. gadā atsevišķiem notikumiem tika pievērsta, iespējams, sakāpināta uzmanība, un trīs no tiem varētu būt arī starp noteicošajiem 2019. gadā.
Pirmkārt, pagājušajā gadā optimismu būtiski mazināja uzplaiksnījušais ASV – Ķīnas tirdzniecības karš. Visi saprata – tirdzniecības karš starp divām lielākajām pasaules ekonomikām atspoguļotos ekonomikas palēninājumā teju visur pasaulē.
Joprojām saglabājas neskaidrības par to, vai un kā šis saspīlējums tiks atrisināts. Iekšpolitisku un ekonomisku apsvērumu dēļ abām pusēm gan būtu jābūt ieinteresētām panākt kompromisa vienošanos. Pašlaik ASV paziņojušas par muitas ievedtarifu ieviešanas atlikšanu, taču pat tad, ja īstenosies sliktākais scenārijs un ASV noteiks muitu visam importam no Ķīnas, mūsuprāt, šis notikums izolēti nespētu izsaukt globālu recesiju. Saskaņā ar "CBL Asset Management" aplēsēm iekšzemes kopprodukta pieaugums Ķīnai samazināsies par 1,5%, bet ASV un Eiropai negatīvo ietekmi lēšam ap 0,5% no IKP – par maz, lai padarītu kopējos izaugsmes rādītājus negatīvus.
Otrkārt, 2018. gadā zināmu nestabilitāti radīja arī lielāko ekonomiku monetārā politika. ASV Federālo rezervju sistēma atbilstoši tirgus sākotnēji gaidītajam četras reizes cēla dolāru procentu likmes, tām sasniedzot 2,25-2,50% līmeni. Uz pieaugošo ekonomiskās izaugsmes bažu fona decembrī tirgos pieauga stress – vai tik šī likmju palielināšana (un tās turpināšana) nenotiek pārāk strauji un tā pati par sevi nekļūs par iemeslu sabremzējumam? Taču janvārī, redzot, ka ASV centrālā banka uzmanīgi seko līdzi tirgū notiekošajam un reaģē pragmatiski, norādot, ka tālāks pieaugums nav "akmenī cirsts", tirgus nomierinājās.
Plašākā perspektīvā vērtējot, pašlaik ASV monetārā politika vērtējama kā diezgan veselīga – ir noteiktas adekvātas procentu likmes, pastāv iespējas tās koriģēt un izmantot citus monetārās politikas līdzekļus. Diemžēl to nevar teikt par Eiropu.
Eiropas Centrālā banka (ECB) tā arī nav spējusi atteikties no negatīvām procentu likmēm, un faktiski vienīgais, ko tai izdevās izdarīt 2018. gadā politikas normalizācijas virzienā, ir pārtraukt obligāciju uzpirkšanu. Arī prognozes par pirmo ECB likmju pieaugumu turpina šļūkt laikā uz priekšu (pašlaik – ap 2020. gada septembri). Katrā ziņā, ja Eiropas ekonomikā notiks kas slikts, ECB būs maz iespēju veikt kādas izšķirīgas darbības.
Visbeidzot, viens no presē biežāk izskanējušajiem vārdiem 2018. gadā bija "Brexit", sevišķi ņemot vērā reizēm grūti izprotamo Lielbritānijas valdības un parlamenta uzvedību. Lielbritānijas izstāšanās bez visaptverošas vienošanās ar Eiropas Savienību ar katru dienu vairāk kļūst par bāzes scenāriju.
Ja tā, tad gan Lielbritānijas, gan ES ekonomikas cietīs, tomēr uzskatām, ka pašai Lielbritānijai būs jāiznes lielākais ekonomiskais upuris. Jo tālāk no Eiropas, jo runām par negatīvu ilgtermiņa ietekmi redzam mazāk pamata un par globālu ekonomikas risku tomēr šo dēvēt nevaram.
Kopsavelkot "atklātā" statusā ir vairāki lieli stāsti, kuriem šogad nenoliedzami var būt būtiska negatīva ietekme uz pasaules ekonomikas attīstību. Tomēr uzskatām, ka tiem visiem būtu jāattīstās tuvu sliktākajiem scenārijiem, lai pasaulē pārtrūktu nu jau ļoti ilgais ekonomiskās izaugsmes posms. Gandrīz droši varam apgalvot, ka tuvāko mēnešu laikā būsim iestaigājuši garākajā reģistrētajā ekonomiskās izaugsmes ciklā, lai gan tempa ziņā 2019. gadā ekonomikas izaugsme būs lēnāka nekā iepriekš.
Vērtējot 2018. gada portfeļu finanšu atdeves rezultātus, redzam, ka pagājušajā gadā samazinājās ne tikai akciju, bet arī vairuma obligāciju vērtība. Tā ir samērā reta situācija, kas samazina aktīvu pārvaldītāju iespējas diversificēt riskus. Parasti tad, ja akciju peļņa krīt, stabilitāti nodrošina ieguldījumi obligācijās. Vai otrādi. Visdrīzāk ierastajām sakarībām nākotnē būtu jāatjaunojas, kas būtu labvēlīgi sabalansētiem portfeļiem, t.sk., pensiju plāniem.
Raugoties uz atsevišķu aktīvu klašu iespējamo nākotnes dinamiku, drošās Eiropas valstu obligācijas ar to depresīvi zemajiem ienesīguma līmeņiem šķiet šaubīgs ieguldījumu piedāvājums. Sabalansētā portfelī, protams, bez šī pamatelementa nevar iztikt, bet, mūsuprāt, ir vērts skatīties citu obligāciju virzienā. Piemēram, uz attīstības valstu obligācijām, kam pēc 2018. gada vidējais ienesīgums (ASV dolāru izteiksmē) ir palielinājies virs 6,0%, vai zema reitinga obligācijām attīstītajās valstīs, kuru ienesīgums ir virs 7%.
Ar akcijām kā allaž ir sarežģītāk. ASV akcijām, kuras parasti nosaka kopējo toni, peļņas prognozes 2019. gadam paredz arī turpmāku divciparu izaugsmes tempu. Taču 2018. gadā šādu pieaugumu daļēji sekmēja valdības veiktais nodokļu samazinājums. Tāpat arī iepriekš apskatītie "lielie noteikumi" var neļaut uzņēmumiem sasniegt šīs ambiciozās prognozes. Šāda vilšanās varētu piekoriģēt akciju tirgu novērtējumus, tādēļ sagaidām, ka akciju tirgū šogad no svārstīguma izvairīties nevarēs. Savukārt gada kopējais rezultāts varētu būt atbilstošs uzņēmumu tekošajai pelnītspējai.
Finanšu tirgos periodiskas svārstības ir neizbēgamas, un, biznesa ciklam "novecojot", tās parasti pieaug. Ir gan veiksmīgi, gan ne tik veiksmīgi gadi. Taču ilgtermiņā nav izdevīgāka uzkrāšanas veida vecumdienām kā ieguldījumi pensiju fondos. 2018. gadā Latvijā 2. pensiju līmenī jau ir uzkrāti 3,75 miljardi eiro reālas, nevis apsolītas naudas, un desmit gadu ienesīgums vidēji ir bijis 3-5% gadā. Tas ir pēc visām izmaksām. Turklāt vidējā inflācija Latvijā šajā periodā bijusi tikai 1,4%. Nemaz nav tik slikti!
