Lai arī PPP finansēšanas modelis nav vienīgais veids, kā publiskais sektors var attīstīt infrastruktūru (būtiskākais un primārais instruments ir un paliek Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums), un tā izmantošana ne vienmēr var būt lietderīga, jau sen starptautiski ir atzīts, ka privātā partnera projekta vadības spējas ir krietni pārliecinošākas par publisko sektoru, un tieši šīs prasmes nodrošina efektīvus publiskā sektora līdzekļu tēriņus ilgtermiņā. Tā Lielbritānijas Valsts kontroles atzinums norāda, ka PPP, atšķirībā no tradicionāliem būvdarbu un pakalpojumu līgumiem, lielākoties tiek ieviesti plānotā laikā, grafikā un budžetā.
Tieši publisko līdzekļu efektīvākas izmantošanas kontekstā PPP modeļa izmantošana Latvijā ir uzskatāma par vienīgo šī instrumenta pielietošanas jēgu. Starptautiskā prakse rāda, ka ne visi projekti ir piemēroti PPP finansēšanas modelim, lielākoties projekta nepietiekošā apjoma dēļ (piemēram, ierobežotas iespējas panākt apjoma ekonomikas efektu) vai ierobežotas risku pārneses iespējamības dēļ konkrētajā tautsaimniecības sektorā (piemēram, IT jomā).
Tāpēc valdībai un tās sociālajiem partneriem jau savlaicīgi, "atdzīvinot" diskusiju par PPP piemērotību Latvijas tautsaimniecības modernizācijai, būtu skaidri jādefinē, kādiem parametriem iecerētajam projektam būtu jāatbilst, lai PPP modeļa izmantošana potenciāli ekonomiski atmaksātos.
Līdzās efektīvākiem publiskā budžeta tēriņiem, iespējams būtiskāks pat ir jautājums, vai valsts budžets to var atļauties, it īpaši laikā, kad ir uzņemts kurss uz makroekonomiskās stabilitātes panākšanu un pievienošanos Eiro zonai, jo tradicionāli lielākajā daļā gadījumu PPP finansējuma modelis rada publiskajam sektoram ilgtermiņa finanšu saistības (izņemot tādus, kur gala lietotāju tarifs sedz būtiskāko pakalpojumu izmaksu daļu). Ņemot vērā valsts esošo ekonomikas pieauguma tempu, cerēt uz būtisku "fiskālo loga" panākšanu PPP projektu īstenošanai ir, visticamāk, pāragri.
Pie šādām ierobežotām iespējām loģisks radīsies jautājums par projektu savstarpējo konkurenci, kurus no nākotnes PPP projektiem valstij vajadzētu atbalstīt un kurus – nē.
Atbildei nevajadzētu būt pārāk sarežģītai, - ir jāatbalsta tādi projekti, kuri sniedz vislielāko atdevi tautsaimniecībai (to iespējams aprēķināt), samazina publiskā sektora ilgtermiņa saistību apjomu, piemēram, iespēja savietot potenciālo PPP projektu ar ES fondu finansējumu (arī to iespējams aprēķināt).
Attiecīgi, projekti, kam nav būtiskas ietekmes uz tautsaimniecību, un kuru īstenošanas prioritāte netiek noteikta valsts plānošanas dokumentos (piemēram, Valsts stratēģiskais ietvardokuments un tā darbības programmās), ar PPP finansējumu nav jāīsteno, un to realizēšanai ir jāmeklē citi veidi vai jāatliek. Izvērtējot pašreizējo PPP projektu piedāvājumu (ar piedāvājumiem iespējams iepazīties Centrālās Finanšu un līgumu aģentūras mājas lapā), diemžēl vairākumā no tiem nerodas pārliecība par pienesumu tautsaimniecībai, turklāt pastāv liels risks, ka iespējamie ieguvumi no šādu PPP projektu īstenošanas [to nelielā apjoma dēļ un lokālā efekta dēļ] nemaz nevarētu tikt sasniegti.
Ņemot vērā augstāk minēto, valdībai šobrīd būtu nepieciešams izstrādāt institucionālo ietvaru (piemēram, izveidojot ikgadējo nacionālo PPP infrastruktūras programmu) šādas atlases veikšanai nākotnē, nosakot šādas "PPP nacionālās infrastruktūras programmas" īstenošanas un apstiprināšanas mehānismu, definējot kārtību, kādā tiktu aprēķināts iespējamais ikgadējais ilgtermiņa finanšu saistību limits, nosakot projektu izvērtēšanas kritērijus potenciālo PPP projektu iekļaušanai šādā programmā.
Augstāk minētā pieeja ļautu ne vien stiprināt valsts infrastruktūras attīstības tempu, bet arī efektīvi un jau agrīnā stadijā kontrolēt sagaidāmo valsts parāda attīstības dinamiku, ko ietekmēs ilgtermiņa finanšu saistību uzņemšanās PPP projektos.