Es piekritu piedalīties Eiropas Komisijas iniciatīvā "Klimata pakts", jo arī pati cenšos dzīvot zaļāk. Klimata pakts ir iniciatīva klimata neitralitātes rādītāju sasniegšanai, kurā katram ir iespēja brīvprātīgi piedalīties, izmainīt kādu savu paradumu un līdz ar to ietekmēt kopējo visas valsts sasniegumu klimata neitralitātē. Citās valstīs cilvēki to uztver nopietni – iesaistās, paziņo savas apņemšanās publiski sociālajos tīklos un tām arī seko, jo izprot, kā viņu individuālie lēmumi un rīcība ietekmē ne vien katra paša mikro pasauli, bet arī apkārtējos cilvēkus un valsts rādītājus kopumā. Es vēlos palīdzēt citiem saprast, ka, pat tad, ja šķiet, ka jūsu rīcība neko nemaina, tad vērts padomāt, kas mainās, ja šo mazo lietu izdara 100 cilvēki.
Kāpēc savu paradumu maiņu neatlikt uz rītdienu?
Cilvēki ir ļoti ievilkti ikdienas rutīnā, un tas ir saprotams, bet ne katra rutīna mums nāk par labu. Tāpēc pieeja ir jāpamaina soli pa solītim, mainot un izdarot kaut ko ļoti vieglu. Tāpat nemanot būs radušies jauni ieradumi. Galvenais ir mērķus uzlikt tādus, lai nebūtu iekšējās pretestības un negribētos atlikt uz rītdienu, nākamo pirmdienu, nākamo gadu vai kā tamlīdzīgi. Vairākumam šķiet, ka dzīvot videi un klimatam draudzīgāk ir grūti, bet tieši tāpēc ir jāsāk ar vieglāko un ērtāko lietu, ko mainīt. Piemēram:
ejot uz veikalu, paņemt līdzi savus maisiņus vai kastīti, kur ielikt pārtiku;
izvēlēties eko un bio marķējuma produktus – tie būs gan pašiem, gan dabai draudzīgāki;
retāk mazgāt drēbes. Protams, tagad, kad vasarā ir ļoti karsti, tas nav risinājums, bet adītie ziemas džemperi, piemēram, nav jāmazgā pēc katras uzvilkšanas reizes, patiesībā – jo retāk, jo labāk;
mazgāt pilnu veļas mašīnu, ne pustukšu;
atcerēties, ka ar drēbēm varam mainīties, aizdot, aizņemties, pārdot, ziedot vai atdot pārstrādei, bet noteikti nemest atkritumos;
veidot savu mazdārziņu – pietiek pat ar vienu palodzi!
Šie ir tikai daži un pavisam elementāri ierosinājumi, kas bieži vien nemaz nav ērtāki vai neērtāki – tie vienkārši prasa mainīt kādu sen ierastu paradumu. Un es ticu, ka, lasot iepriekš minētās lietas, katrs var sev atrast kādu, ko jau šodien var ieviest savā ikdienā.
Sasniegt klimata neitralitāti būtu jābūt kā mērķim ikvienam iedzīvotājam un visām nozarēm. Ļoti lielā mērā arī uzņēmumiem un ražošanai ir jārod arvien jauni risinājumi, jo nevar turpināt vainot patērētāju atkritumu radīšanā – redz, cik ir slikti: nopirka savu kārtējo plastmasas pudeli. Un tikmēr plašai sabiedrībai nemaz netiek piedāvātas pieejamas zaļākas alternatīvas. Taču jāpiebilst arī, ka mēs paši ar savu pieprasījumu vai idejām varam šos uzņēmumus ietekmēt un mudināt pārmaiņām. Nesen, kad ierosināju saviem sekotājiem uz veikaliem ņemt līdzi savus pārtikas trauciņus, kāda dāma man atbildēja, ka viņai šāda iespēja veikalā tika liegta, kas šķiet pilnībā absurdi. Bet man ir liels prieks, ka tik tikko jau veikalos sāk parādīties arī norādes "paņem līdzi savu trauciņu", jo, redzi, ir pieprasījums un ir arī piedāvājums.
Modes industrija
Arī modes industrijā, protams, ir ļoti daudz problēmzonu, kuras nozarei kopumā būtu jāmaina, taču te mums neviens nevar aizliegt iepirkties vietējo zīmolu veikalos, izvērtēt preces kvalitāti un sastāvu, dot apģērbam otru iespēju, gan iegādājoties lietotu, gan pārdodot vai atdodot kādam savu.
Mazliet dīvaini šķiet aizspriedumi pret iepirkšanos lietoto preču veikalos, kamēr iepirkšanās internetā, iegādājoties lietas no citiem cilvēkiem, ir ļoti populāra. Man ir liels prieks par to, kā cilvēki dalās un mainās ar apģērbu internetā, bet šķiet dīvaini, ka joprojām pastāv aizspriedumi pret tā saucamajām "humpalām", jo arī tur atrodamas tiešam kvalitatīvas un pat jaunas drēbes ar visām cenu zīmēm.
Tomēr, ja nekādi negribas tās lietotās preces ne no interneta vietnēm, ne lietoto preču veikaliem, tas arī nenozīmē, ka iespēja dzīvot "zaļi" un iepirkties apdomīgi nav iespējama. Lielākā problēma modes industrijā ir tās milzīgais patēriņš un tas, cik tā kļuvusi īslaicīga: gan tas, cik ilgi mums pašiem vienu lietu gribas vilkt, gan arī tas, cik īsu brīdi dažreiz esam spiesti kaut ko valkāt preces kvalitātes dēļ. Ātrās modes veikalos var būt līdz pat 52 kolekcijām gadā, kas nozīmē jaunu kolekciju ik nedēļu, un domāju, ka piekritīsiet – tas izklausās absurdi! Cilvēkos nepārtraukti tiek radīta sajūta, ka nepieciešams kaut kas vēl, kaut kas jauns, kaut kas cits, kā rezultātā nespējam priecāties par lietam, kas mums jau ir, un nemitīgi jāskrien pakaļ nākamajai tendencei.
Zīmīga problēma ir arī tajā, ka cilvēki jaunu lietu iegādi neizsver nopietni. Varbūt arī nezina to, cik daudz katrs jaunais apģērba gabals nodara dabai. Neliels piemērs. Viena t-krekla ražošanā tiek izmantots tāds ūdens patēriņš, kādu cilvēks vidēji izdzer 2,5 gados. Paskaitiet, cik jums katram tādu t-kreklu skapī ir.
Taču, ja esat nolēmuši iegādāties savu trešo, piekto vai piecpadsmito t-kreklu, tad vērtīgi būtu pārliecināties par tā sastāvu, jo, iegādājoties ķīmiskus materiālus, neko labu sev neiedodam. Tāpat arī jāatceras, ka ātrās modes veikalos bieži vien lietas nopērkam lētāk, bet darām to uz citu un dabas rēķina, jo šī industrijas daļa arī ir ļoti piesātināta ar dabai nedraudzīgām lietām, kur viena no tām ir, piemēram, šuvēju algas. Un ar šo es nevēlos teikt, ka ātrās modes veikalos nedrīkstētu iepirkties. Kādreiz jau var... Bet apdomīgi un pērkot tiešām to, kas nepieciešams, nevis tikai tāpēc, ka tas atrodas uz atlaižu stenda. Te mans ieteikums būtu veidot kapsulas garderobi, kur ir skaidri zināms, kā skapī trūkst, kādi piegriezumi, krāsas piestāv vislabāk u.tml. Citādi gadās tieši tā kā lielākajai daļai sieviešu – skapis pilns, bet vilkt nav ko.
Viss dzīvē ir par izvēlēm
Tas temps mūsdienās ir tik straujš, ka tik piepildītās dienās, kādās dzīvojam, mēs nevaram paspēt visu. Un to arī nevajag. Ir jāsaprot, cik daudz ir vērts darīt un nevajag dzīt sevi ārprātā. Labāk daudz cilvēku, kuri izdara nedaudz un neperfekti, nekā daži, kas visu izdara perfekti! Arī es sev cenšos šo atgādināt. Piemēram, ir viena sieviete, kurai es pati jau sen sekoju "YouTube". Viņa stāstīja par to, kā gadu meklēja flīzes vannas istabai, lai būtu tādas, kas patīk, un no flīžu pārpalikumiem, videi maksimāli draudzīgi un taupīgi. Tad man likās – es taču nemeklēšu gadu savai mājai flīzes, jo man nepietiktu ne pacietības, nekā. Un šis ir stāsts par izvēlēm. Ja nesanāk atrast lietotu dīvānu, tad var nopirkt arī jaunu. Ja ir iespēja dzīvot zaļāk, tad tas, neapšaubāmi, ir tā jādara.
Novēlu katram, kam rūp pasaule mums apkārt, izvērtējiet savas iespējas, bet dariet, mainieties un neesiet vienaldzīgi. Mēs kopā varam ļoti daudz!
