Ardis Pāvilsons: Monopolsituācijas sadzīves pakalpojumu jomā ir ieilgušas
Foto: Publicitātes foto

Nav jābaidās no vārda "monopols", tā nesen, komentējot notikumus atkritumu apsaimniekotāja "Tīrīga" sāgā, ir izteicies Rīgas mērs. Taču praktiskā namu apsaimniekotāja ikdiena rāda, ka monopolsituācijas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas jomā klientiem nozīmē mazāk labvēlīgus pakalpojumu saņemšanas nosacījumus un arvien pieaugošas galvassāpes.

Pirmkārt, tā ir cena, kas ir jāmaksā par saņemto pakalpojumu. Ja atceramies, tad pirms gadiem pieciem elektrības, gāzes, apkures un ūdens apgādes tirgū darbojās tikai viens vienīgais pakalpojuma sniedzējs. Un pie kārtējās cenu celšanas atlika vien nopūsties un samierināties, bet par līguma nosacījumiem gandrīz nebija iespējams diskutēt.

Šodien mūsu pieredze liecina ka, atveroties tirgum, cenas vienmēr pieaug. Taču, atrodot labāko piegādātāju, var nodrošināt, ka pieaugums ir zemāks nekā būtu tad, ja turpinātos sadarbība ar iepriekšējo pakalpojumu sniedzēju. Līdz ar to saviem klientiem varam nodrošināt, ka pieaugums ir zemāks un viņi ietaupa vismaz 5%.

Līdz šim līdzīgi bija arī ar atkritumu izvešanu. "Civinity" spēja saviem klientiem piedāvāt labākos tarifus, jo aktīvi strādājām ar visiem tirgū esošajiem uzņēmumiem. Proti, ja kāds no tiem vēlējās pārāk daudz palielināt maksu par pakalpojumiem, runājām ar pārējiem un pārdalījām apjomus. Taču iedzīvotāji "saražo" ne tikai sadzīves atkritumus – tiek mainītas mēbeles, veikti lieli remonti. Bet konkurence ļāva mūsu apsaimniekoto māju iemītniekiem šos papildpakalpojumus saņemt par saprātīgu maksu.

Papildpakalpojumi ir otrs, ļoti svarīgs apsvērums, kas monopolsituācijā nelabvēlīgi ietekmē klientus. Vienīgajam pakalpojuma sniedzējam tirgū nav nekādas nepieciešamības rūpēties par izdevīgākiem piedāvājumiem, jo klientiem nav pat teorētisku iespēju iebilst ne pret ko; ne tarifiem, ne pakalpojumu grozu, ne pret līguma nosacījumiem. Patlaban pieejamā informācija liecina, ka visa Rīgas atkritumu izvešanas nodošana vienam atkritumu apsaimniekotājam var samazināt papildpakalpojumu pieejamību, proti, visdrīzāk tie būs pieejami par papildu maksu. Tas nozīme, ka jau tāpat prognozētais cenas pieaugums realitātē būs vēl lielāks.

Iedzīvotājiem acīmredzamākā atšķirība patiešām varētu būt cenas, kuras vienīgais pakalpojuma sniedzējs tirgū var censties palielināt līdz līmenim, kurš jau šķiet nepieņemams lielai daļai māju iemītnieku. Taču tā nav vienīgā monopola varas izpausme. Visbiežāk tie ir arī daudz neizdevīgāki līguma nosacījumi, turklāt ir ļoti grūti vienoties par abām pusēm pieņemamiem noteikumiem.

Un tas ir vissvarīgākais. "Tīrīgas" lietā patlaban ir noteikts pagaidu noregulējums un nav zināms, kāds būs gala iznākums, tādēļ par atkritumu izvešanas līgumu niansēm nav iespējams runāt. Bet var salīdzināt mūsu manevra iespējas ar pakalpojumu piegādātājiem, kuri strādā konkurences vidē, un vienīgajiem pakalpojuma sniedzējiem kādā tirgū.

Ja ar elektrības tirgotājiem mums ir iespēja noslēgt ilgtermiņa līgumu un nofiksēt cenu vairākus gadus uz priekšu, tā aizsargājot sevi un savus klientus pret cenu svārstībām ilgākā laika posmā, tad attiecībās ar siltumenerģijas piegādātājiem šādu manevra iespēju nav.

Ir tieši otrādi – monopolists daļu savu biznesa risku, piemēram, darbu ar klientiem, tostarp nemaksātājiem pārliek uz namu apsaimniekotāju pleciem. Tā ir gan nevēlēšanās vienoties par visām pusēm pieņemamu norēķinu datumu, gan agresīva līgumsodu politika, kuras rezultātā bieži vien ļaunprātīgu nemaksātāju dēļ cieš tie, kas rēķinu apmaksā savlaicīgi. Ja mūsu izrakstītos rēķinus var apmaksāt līdz mēneša beigām, bet konkrētās pilsētas siltumenerģijas piegādātājs samaksu vēlas saņemt līdz 20. datumam, tad, loģiski, var veidoties parādi. Vienlaikus galvaspilsētas siltumenerģijas piegādātājs uzskata, ka līgumsodi ir visu dzīvokļu īpašnieku kopības solidāra atbildība un tie ir pieprasāmi no mājas kopumā. Mūsuprāt, tas nav taisnīgi. Sarunas un lūgumi pārskatīt līgumsodu piemērošanas datumu pagaidām ir beigušās bez rezultāta. Situācija ir vieglāka tajās pilsētās, kur iedzīvotājiem ir iespēja par siltumu maksāt tieši siltumenerģijas piegādātājam. Tā notiek, piemēram, Jūrmalā, savukārt Rīgā mums reizēm nākas kreditēt iedzīvotājus, lai varētu savlaicīgi uzsākt apkures sezonu un cilvēkiem nebūtu jāsalst dažu nemaksātāju dēļ.

Faktiski sanāk, ka par vienīgā pakalpojuma sniedzēja bezriska biznesu maksājam mēs visi, taču pret piegādātā pakalpojuma kvalitāti un apstākļiem iebilst nekādi nevaram. Ne velti jau vairākus gadus vērtētas iespējas atvērt arī siltumenerģijas tirgu, jo elektrības un gāzes tirgus atvēršana ir bijusi visnotaļ veiksmīga. Protams, atvērts vai slēgts kāda pakalpojuma tirgus ir politisks lēmums un izšķiršanās, taču mēs redzam, ka bez konkurences starp pakalpojuma sniedzējiem efektīva daudzdzīvokļu māju apsaimniekošana nav iespējama. Tādēļ, manuprāt, tā būtu jānodrošina jebkurā sfērā, kur tas ir iespējams, lai, pieaugot pakalpojumu cenām, kā tas notiek visu laiku, iedzīvotājiem ir iespēja izvēlēties labāko, ne tikai kārtējo reizi smagi nopūsties un pirkt tikai to vienīgo, kas pieejams.

Source

DELFI Bizness

Tags

Tīrīga Atkritumi Rīga
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form