Protams, nav jau tā, ka sērijveida namu atjaunošana nenotiek vispār. Notiek. Apkopotā informācija liecina, ka pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir atjaunotas vairāk nekā 800 daudzdzīvokļu ēkas. Daudz? Nē, tie ir tikai pieci (!!!) procenti no kopējā daudzdzīvokļu ēku skaita. Nospiedoši lielākā daļa (96%) namu ir celti līdz 1990. gadam, tātad to tehniskais stāvoklis prasa nopietnas pārbaudes un, visticamāk, ļoti pamatīgus renovācijas darbus. Ir zināms, ka vissliktākajā stāvoklī ir balkoni un inženierkomunikācijas, kas bieži vien nav ne mainītas, ne remontētas gadiem ilgi.
Īpaši satraucošs ir fakts, ka Rīgā, kurā sērijveida ēku ir visvairāk un mikrorajoni ir būtiska dzīves telpas daļa, situācija ir vissliktākā. Faktiski galvaspilsēta vienkārši lēnām brūk kopā. Tas nav nekāds noslēpums jau vismaz desmit gadus, taču lielai daļai sērijveida namu dzīvokļu īpašnieku joprojām šķiet, ka ēkas tehniskais stāvoklis uz viņiem neattiecas.
Dārgi, manai dzīvei pietiks, kredīts ir laupīšana, siltināšana sabojās māju, par to ir "jāatbild valstij" – ar šādiem vai līdzīgiem argumentiem saskaras teju ikviens, kas sāk ar kaimiņiem runāt par iespējamu mājas kapitālremontu. To bieži papildina arī nesakārtotas īpašumtiesības un pašvaldības neieinteresētība. Pēdējos gados ar "Rīgas namu pārvaldnieka" atbalstu ir renovētas vien sešas (!!!) ēkas. Taču, kā liecina citu pilsētu pieredze, bez pārvaldnieka ieinteresētības un aktīvas iesaistes daudzdzīvokļu ēkas atjaunot ir ļoti, ļoti sarežģīti. Tiesa, neviens namu pārvaldnieks nav burvju mākslinieks, kas jebkuros apstākļos spētu panākt puses īpašnieku piekrišanu mājas kapitālā remonta veikšanai. Ir nepieciešami likumiskie mehānismi, kas atvieglo šo procesu.
Ko darīt? Manuprāt, risinājums ir tikai viens: dzīvokļu īpašnieki ir jāpiespiež aktīvāk un regulārāk rūpēties par daudzdzīvokļu ēku pienācīgu uzturēšanu, tostarp renovācijām, kapitālajiem remontiem, kā arī jārada atbalsta instrumenti, kas atvieglo šo procesu. Proti, būtu ieteicams izstrādāt valsts līmeņa politiku, kura skaidri aprakstītu sērijveida ēku turpmāko likteni un iespējamos attīstības scenārijus.
Piemēram, Lietuvā 2015. gadā tika pieņemts likums, kas, tuvojoties nama normatīvās ekspluatācijas laika beigām, paredz obligātus maksājumus renovācijas fondā. Iemaksas tiek aprēķinātas pēc īpašas formulas, kas ir piesaistīta minimālai algai un sociālo dzīvokļu vidējam lielumam kvadrātmetros. Maksājumu lielums un vajadzība tiek noteikta pēc mājas stāvokļa izvērtēšanas, rezultātā tas ir piesaistīts konkrētam renovācijas plānam. Maksimālais maksājums ir daži desmiti eirocentu par kvadrātmetru mēnesī.
Ieguvumi ir vairāki. Ja mājai ir iekrājums, kuru var izmantot atjaunošanai un remontdarbiem, tad ir iespējams ātri novērst avārijas situācijas. Mājas nav jaunas, tādēļ tādas gadās visai bieži. Namu administratori nepieciešamības gadījumā var sākt operatīvi organizēt remontdarbus. Tā kā ir naudas rezerves, katrā problēmsituācijā tiem nav jāklauvē pie īpašnieku durvīm ar aicinājumiem meklēt finansējumu darbu paveikšanai. Tas nozīmē, ka nelieli un pat vidēji renovācijas darbi var notikt ātrāk, daudzdzīvokļu ēkas ir labāk uzturētas un ir vieglāk plānojamas arī apjomīgas rekonstrukcijas. Un tas tiešām darbojas.
Domāju, ka šāda maksājuma ieviešana Latvijā labi saskanētu ar Ekonomikas ministrijas iniciatīvu izpētīt 464. sērijas namu konstrukciju mehānisko stiprību un stabilitāti, kā arī izstrādāt tipveida tehniskos risinājumus un aptuvenās remontdarbu tāmes. Tādējādi iedzīvotājiem būtu skaidrs, ko darīt tālāk, un savākta kaut neliela "sēklas nauda" darbu uzsākšanai.
Tās ir ārkārtīgi svarīgas lietas, jo ir skaidrs, ka padomju gados celtās daudzdzīvokļu ēkas vēl gadiem ilgi būs dzīves vieta ļoti lielajai daļai Rīgas iedzīvotāju. Jāņem vērā arī fakts, ka bankas kļūst arvien atturīgākas, izvērtējot hipotekāro kredītu piešķiršanu dzīvokļu iegādei nerenovētās mājās. Taču, izņemot atsevišķus gadījumus, kopumā mājas nav tik sliktas, lai nebūtu atjaunojamas un izmantojamas. Vien jātiek pāri "nāves punktam" – iedzīvotāju nespējai vienoties par to sakopšanu.
