Artis Bērziņš: Emocionālās bremzes jeb kā nenovērtējam labo
Foto: Publicitātes foto

Pasaulē eksistē virkne dažādu viedokļu un pieeju tam, kā novērtēt konkrētas sabiedrības un valsts dzīves kvalitāti. Viena pieeja, pavisam trivializējot, fokusējas uz hamburgera cenu (t.s. "Big Mac" indekss), citas savukārt analizē dažādu ekonomisko un citu – gan subjektīvu, gan objektīvu – faktoru kopumus.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Ferratum bank", nesen veicot dzīves kvalitātes mērījumu Latvijā par pēdējiem pieciem gadiem no trim dažādiem aspektiem, secināja − lai arī objektīvie rādītāji uzlabojas, cilvēku optimisma un apmierinātības līmenis, labākajā gadījumā, ir palicis nemainīgs. Rezumējot var teikt, ka esam dusmīgi par to, ko nevaram dabūt, un nepriecājamies par to, kas ir.

Kam darbs, tam maize

Veiktajā pētījumā secinājām, ka pozitīvākā dinamika un līdz ar to arī ietekme ir bijusi tam, ka Latvijā sarūk bezdarbs, palielinās vidējie ienākumi, samazinās vides piesārņojums un pieaug to cilvēku skaits, kuri ieguvuši augstāko izglītību. Pavisam īsumā – dzīves kvalitātes mērījums "Pacēlājs" parāda, ka kopš 2010. gada kopējā izaugsme sasniegusi 25 procentpunktus (analizēti ekonomiskās, emocionālās un fiziskās veselības, personiskās dimensijas aspekti).

Taču, neskatoties uz objektīvo faktoru izaugsmi, iedzīvotāju kopējais noskaņojums nav mainījies. Esam (ar to domājot iedzīvotājus kopumā) skeptiski un neapmierināti – it īpaši ar savu finanšu situāciju un arī darbu. Proti, iedzīvotāji joprojām turpina emocionālā ziņā sevi bremzēt, lai arī no ekonomikas viedokļa raugoties dzīve iet uz augšu.

Starp divām maizes šķēlēm

Cilvēki aizņemtības vai kādu citu personisku iemeslu dēļ nepamana apkārt notiekošās pozitīvās pārmaiņas, pieturoties pie iesakņojušās teorijas – "viss ir slikti". Drāmas terapeite Kristīne Rudzinska šo paradoksu skaidro ar emocionālo un fizisko pārslodzi, nepārliecinātību par drošību, rītdienu un pieņemto lēmumu pareizību ilgtermiņā. Daļa sabiedrības vainu saredz politiskajā un valsts pārvaldes neapmierinošajā sniegumā, koruptīva rakstura skandālos utt.

Domāju, ka vismaz daļēji iedzīvotājiem var piekrist. Noskaņu vēl vairāk pastiprina ziņu virsrakstos dominējošie kārtējie skandāli. Saglabāt optimismu nav tas vienkāršākais izaicinājums. Tieši tādēļ vēl sarežģītāk ir mēģināt atcerēties un novērtēt pozitīvo, kas pēdējos gados ir noticis.

Nebūšu populārs, tomēr, mēģinot iespējami objektīvi paraudzīties uz to, kur esam šobrīd un kur bijām pirms gadiem divdesmit, jāsecina, ka ir sperti plati soļi uz priekšu – arvien vairāk varam atļauties lietas, ko agrāk uzskatījām par ekstrām (dārgus ceļojumus, automašīnas u.c.). Noteikti vēlos uzsvērt, ka tas pilnīgi noteikti ir sabiedrības, nevis elites nopelns. Tikai žēl, ka medaļas tiek otrajiem.

Sagurušai pelei milti rūgti?

Tomēr, kā vienmēr ir viens "bet". Ja paraugāmies salīdzinošā griezumā, tad saskaņā ar "Our World in Data" aptaujām1 kopumā Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ir vienā līmenī ar tādām valstīm kā Baltkrievija, Krievija, Nigērija, Lībija, Mongolija un citām. Esam neapmierinātāki par lietuviešiem un igauņiem.

Pat abstrahējoties no ekonomiskajiem rādītājiem, tomēr šķiet, ka šis vērtējums ir nevis objektīvu apstākļu diktēts, bet gan tīri emocionāla pozīcija. Iespējams, tas ir stāsts par dzīves un straujā progresa augstajām ekspektācijām, kas nav piepildījušās. Un, šķiet, te mēs bieži grēkojam, pie neizdošanās primāri rādot ar pirkstu uz citiem.

Daži kliegs – ir meli, lieli meli un statistika. Tomēr tā līdz galam nebūs patiesība. Viens pavisam vienkāršs piemērs, ka dzīvojam labāk – mēs saražojam arvien vairāk atkritumu2. Un tas nu ir fakts – jo vairāk sabiedrība saražo atkritumus, jo pārtikušāka tā ir (starp līderiem šajā rādītājā ir ASV, Austrālija, Dānija, Šveice, Vācija).

Par iemesliem, kādēļ šāda situācija izveidojusies un statistiski esam tik pesimistiski, lai spriež psihologi, antropologi un sociologi. Sabiedriski populārā atbilde, ka pie visa vainīgi politiķi, vismaz manā izpratnē, nav pietiekama. Tāpat visur vietā un nevietā piesauktā paaudžu maiņa nav arguments, jo dārgas automašīnas, dzīvojot mazā dzīvoklī mikrorajonā, pērk visas paaudzes.

Vēlme pēc burgera ar īstu gaļu un svaigu maizi

Manuprāt, skaidrojums tomēr slēpjas vispāratzītajā "čakarēšanas" kultūrā no visām pusēm. Mūs "čakarē" elite, bet mēs "čakarējam" cits citu – būvnieki un automehāniķi "čakarē" savus klientus, garantijas servisa sniedzēji arī visus "čakarē". Un tādā "čakarēšanas aplī" mēs dzīvojam.

Ja kādam šo apli izdosies pārraut – politiķim vai nepolitiķim –, domāju, ka dzīvosim daudz labākā sabiedrībā. Un tas ir jādara nevis valsts, bet gan sevis labā. Tas arī, domājams, ļaus beidzot pārāk nefokusēties uz to, ko nevaram dabūt, un beidzot priecāties par to, kas ir. Starp citu, apmaksātais dekrēta atvaļinājums Latvijā ir viens no visgarākajiem pasaulē. Aicinu vien šo nejaukt ar "priecāšanos par mazumiņu", bet gan uz domāšanas un rīcības paradigmas maiņu, kas fokusēta uz rīcību un rezultātu. Tas atstās pozitīvu ietekmi uz visiem sabiedriski politiskajiem procesiem.

1 https://ourworldindata.org/happiness-and-life-satisfaction

2 https://www.meteo.lv/lapas/vide/atkritumi/atkritumu-statistikas-apkopojumi/atkritumu-statistikas-apkopojumi?id=1713&nid=380

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

algas Banku sektors Iekšzemes kopprodukts (IKP)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form