Dainis Gašpuitis: Faktiskais bezdarba līmenis šobrīd ir salīdzinoši tuvu situācijai pandēmijas sākumā

Kad pandēmijas krīze bija visdziļākā, ekonomisti prognozēja, ka paies ilgs laiks, līdz mēs atgriezīsimies pie normālas jaudas noslodzes ekonomikā. Šāds viedoklis lielā mērā izrietēja no centrālo banku signāliem, ka monetārās politikas normalizācija ir tālu nākotnē. Negaidīti straujā pieprasījuma atjaunošanās ir likusi uzlabot prognozes. Tomēr šobrīd ir saasinājušās dažāda veida piedāvājuma puses problēmas, kuru ilgums būs izšķirošs ekonomikas atveseļošanās gaitai.

Faktiskais bezdarba līmenis šobrīd ir salīdzinoši tuvu situācijai pandēmijas sākumā. Eirozonā septembrī bezdarbs bija tieši tādā līmenī kā 2019. gada beigās. ASV tas ir tikai par 1 procentpunktu augstāks nekā pirms pandēmijas. Lai arī bezdarbs ir krities, lai atgrieztu nodarbināto cilvēku skaitu pirmspandēmijas līmenī, ir ļoti tāls ceļš ejams.

Tam ir vairāki iemesli. Statistikas pārspīlējumi, jo krīzes atbalsta programmu dēļ var būt situācijas, kad darbinieki joprojām uzrādās kā nestrādājoši. Dažās valstīs darba tirgu ir pametuši jaunieši, piemēram, studenti. Stimulu ietekmē, tostarp salīdzinoši dāsnās priekšrocības bezdarbniekiem un ģimenēm ar bērniem, deva iespēju vieglāk atteikties no darba. Tāpat apstākļi deva iespējas pavērtēt un pārvērtēt vienkāršu, zemu atalgojuma un zemas produktivitātes darbavietu nepieciešamību gan no darba devēja, gan darbinieka puses.

Lai gan ir vēlme atgriezties ierastajās sliedēs, daudziem tas vairs nav saistoši. Tas attiecas, piemēram, uz vecāka gadagājuma grupām. Ir, kas lems doties pensijā, un būs jaunieši, kas lems par studiju turpināšanu. Pastāv arī praktiskas grūtības atgriezties pie normālas darba dzīves. Tās ietver bailes inficēties, gan nepieciešamību palikt mājās, jo jāpieskata bērni, vai, piemēram, ir sarežģīti pārvietošanās apstākļi.

Iedzīvotāju novecošanās un darbspējīgo iedzīvotāju kritums, Latvijas gadījumā emigrācija un nelielā migrācija, arī mazina darbaspēka piedāvājumu. Tas parādās viscaur Eiropā, bet Apvienotā Karaliste pēc "Brexit" ir spilgtākais piemērs.

Situācija darba tirgū ir gana nenoteikta

Signāli par darbinieku trūkuma problēmām dažādās uzņēmumu aptaujās uzrādās pārliecinoši. Vērtējot vēsturisko pieredzi, iepriekšējo krīžu laikā rūpniecība cieta vissmagāk. Nozare bija izstrādājusi metodes, lai pārvarētu vāja pieprasījuma posmus. Īpaši tas attiecas uz Ziemeļeiropu, kur darba devēju un darbinieku organizācijas bieži sadarbojas ar valdībām, lai atvieglotu krīžu sekas. Labi izglītots, kvalificēts darbaspēks ir bijis spēcīgi motivēts pārlaist krīzi savā jomā. Taču pandēmija galvenokārt ir skārusi pakalpojumus, kas vēsturiski ir mazāk pieradušas rīkoties krīžu apstākļos. Nozares darbiniekiem bieži ir vājas pozīcijas darba tirgū. Tas viņus padara mobilākus un viņiem ir mazāks stimuls atgriezties vecajās darba vietās. Turklāt šobrīd to pastiprina pieprasījuma nesabalansētība. Rūpniecība ātri atguvās un to darbā pieņemšanas problēmas patlaban ir līdzīgas tradicionālajiem pārkaršanas simptomiem.

Pēdējās desmitgadēs saikne starp darba tirgiem un cenu/algu veidošanos ir bijusi vāja, liekot spekulēt par Filipsa līknes nāvi. Bet tagad redzam skaidras paātrinājuma pazīmes ASV un Apvienotajā Karalistē. Tomēr ir grūti atrast tikpat skaidras norādes par paātrinājumu eirozonā vai Ziemeļvalstīs. Daļēji tāpēc, ka darbaspēka problēmas darba tirgū ir mazākas un atalgojuma politika ir centralizētāka, īpaši Vācijā un Ziemeļvalstīs. Tomēr šķiet, ka arī šajos reģionos algu kāpums paātrināsies ārpus ierastās tempa, uzdodot rēbusus centrālajām bankām.

Sakarā ar "Brexit" Apvienotās Karalistes problēmas būs ilgstošas, iespējams arī ASV. Tomēr kārtējo reizi jāuzsver, ka situācija normalizēsies līdz ar stabilāku epidemioloģisko situāciju. Viens potenciāls pozitīvs efekts, cerams, būs produktivitātes pieaugums un investīcijas automatizācijā. Arī darba tirgū kovidkrīze ir paātrinājusi daudzus procesus, tai skaitā devis vai licis darbiniekiem pārvērtēt savas pozīcijas darba tirgū.