Neizsakot savu vērtējumu par minētajiem piemēriem, vēlos paust pāris ieteikumus vides aizsardzības jomā, kas noderēs gan teritorijas attīstītājiem, gan vides aizstāvjiem savu interešu saskaņošanā.
Vides aizsardzība būvniecības kontekstā neaprobežojas tikai ar koku saglabāšanu. Ar vidi saprotamas gan dabas vērtības, gan arī, piemēram, kultūrvēsturiskais mantojums un iedzīvotājiem droša apbūve. Būtiski saprast, ka viedoklis par to, kādai būtu jābūt videi, kurā dzīvojam, dažādās sabiedrības grupās var būt atšķirīgs, un ka vide var būt mainīga. Proti, ja vien nav runa par kādu mikroliegumā vai citā aizsargājamā zonā esošu teritoriju, neviens nevar paļauties, ka konkrēta teritorija uz mūžīgiem laikiem paliks nemainīga un netiks apbūvēta.
Vides, kurā visiem ir patīkami dzīvot, veidošanai pašvaldībās ir paredzēts teritorijas plānošanas process, kas sevī ietver arī iedzīvotāju uzklausīšanu. Teritorijas plānojumam un detālplānojumam būtu jābūt kā zināmam kompromisam un garantam, ka, no vienas puses, noteiktās vietās vidi varēs mainīt un pārveidot, t.i., attīstīt, bet, no otras puses, tiks saglabātas arī dabas, kultūrvēsturiskās un citas vērtības. Atsevišķu apjomīgu būvniecības ieceru īstenošanai likumā ir noteikta arī publiskā apspriešana pirms būvatļaujas izsniegšanas. Tātad parastā situācijā sabiedrībai ir vairākas iespējas sava viedokļa paušanai, kad tas var arī reāli ietekmēt vides attīstību. Konstruktīva dialoga veidošanai īpaši svarīgi pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir paust savu viedokli iespējami ātrāk – īpaši – teritorijas plānošanas dokumentu izstrādes procesā, nevis tikai vēlākās teritorijas attīstības stadijās vai jau pašu būvdarbu veikšanas priekšvakarā.
Tāpat jāatceras, ka tas, kādi argumenti par konkrētas vides saglabāšanu vai veidošanu ir efektīvi, ir atkarīgs no procesa veida un stadijas, kurā tos izsaka. Piemēram, sauklis "Necērtiet Rīgas kokus" protesta akcijā varētu būt veiksmīgs, bet pats par sevi bez plašāka pamatojuma nebūs pietiekams, ja lieta par konkrētu būvniecību tiktu izskatīta tiesā.
Senāts (Augstākā tiesa) savā judikatūrā pēdējos gados ir visai konsekventi norādījis uz nepieciešamību konkretizēt un rūpīgāk pamatot pieteikumus, kas tiesā iesniegti vides aizsardzības nolūkā (SKA-440/2018). Vides aizstāvjiem ir jāpamato, kāpēc plānotās būvniecības ietekme uz vidi ir nelabvēlīga, citiem vārdiem, kādas būs tās sliktās sekas, kas iestāsies pēc koku nociršanas. Tostarp šāda pamatojuma trūkuma dēļ Senāts divās lietās, kurās bija runa par attiecīgi 44 un vairāk nekā 20 koku izciršanu, neatzina personu tiesības iebilst pret būvniecību (SKA-1499/2017, 881/2019). Tāpat tiesas jau laikus cenšas identificēt un atsijāt pieteikumus, kurus vides aizsardzības interešu aizsegā personas ir iesniegušas pavisam citos nolūkos (SKA-824/2016). Respektīvi, strīdam par vides aizsardzību pāraugot tiesvedībā, arī vides aizstāvju argumentācijai ir jāatbilst attiecīgiem standartiem gan kvalitātes, gan sasniedzamā mērķa ziņā. Nav pieļaujams vides tiesību argumentus izmantot konkurentu uzņēmējdarbības attīstības traucēšanai.
Lai teritorijas attīstība nenovestu pie asām reakcijām un publiskiem strīdiem, ir svarīgi veidot dialogu. Vienlaikus ir jāsaprot, ka vide un tās veidošana katram indivīdam var nozīmēt ko citu, tāpēc konfliktējošas intereses ir saskaņojamas. Lai panāktu labāko risinājumu visiem ieinteresētajiem, dialogā ir jāiesaistās savlaicīgi, uzrādot apsvērumus, kas pamato nepieciešamību vidi attīstīt konkrētā virzienā. Tieši spēja sarunāties un uzklausīt ir tā, kas visām iesaistītajām pusēm joprojām ir jāmācās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
