Pētot Baltijas apdrošināšanas tirgu atklājas interesants fakts – Latvijā ir daudz lielāks neapdrošināto mājokļu īpatsvars nekā Lietuvā un Igaunijā. Saprotot, ka kopumā trīs Baltijas valstis pēdējo 100 gadu laikā ir attīstījušās diezgan līdzīgi, ir grūti rast racionālu skaidrojumu šādai atšķirībai. Lai vai kāda būtu esošā situācija šodien, ir svarīgi, kā tā attīstīsies uz priekšu.
Sabiedrības apziņa un zināšanas par apdrošināšanas nepieciešamību pēdējās desmitgadēs ir augusi. Dažādi apdrošināšanas veidi šodien ir kļuvuši par mūsu ikdienu, un to apliecina arī Latvijas Apdrošinātāju asociācijas dati par nozares stabilo pieaugumu pēdējo gadu laikā. Būtiski uzsvērt, ka pieaugums vērojams arī dzīvības apdrošināšanā – vienā no visvairāk uz ilgtermiņa izpratni un brīvprātību balstītajā apdrošināšanas veidā. Saprotams, ka, piesaistot arvien lielāku sabiedrības uzmanību, apdrošināšanas jomai ir jākļūst vēl saprotamākai un pārskatāmākai. Pozitīvi, ka papildus pašu tirgus dalībnieku centieniem šādu tendenci veicina arī tirgus normatīvais regulējums – Eiropas Savienībā strādājošiem apdrošinātājiem šobrīd ir saistoša Direktīva par apdrošināšanas izplatīšanu (Insurance Distribution Directive), kuras viens no mērķiem ir padarīt apdrošināšanas pakalpojumus vēl vieglāk uztveramus un saprotamus ikvienam. Likums, kas izriet no šīs direktīvas, Latvijā sāks darboties šī gada vasarā.
Gribas domāt, ka priekšstatam par apdrošināšanas "nesaprotamību" iespējams jau sen nav racionāla pamata – lielā konkurence apdrošināšanās nozarē ir bijis dzinulis tam, lai pakalpojumi ir lietotājam ērti, pieejami un viegli uztverami. Pieaugošā tendence apdrošināšanas pakalpojumus iegādāties internetā ir viens no faktiem, kas to apliecina. Tomēr iesakņotam mītam mēdz būt liels spēks. ES pieņemtā Direktīva par apdrošināšanas izplatīšanu ievieš vienotu standartu visiem tirgus dalībniekiem – gan apdrošinātājiem, gan starpniekiem, kā apdrošināšana ir jāizplata. Direktīva nosaka informācijas kopumu, kas klientam jāsaņem pirms līguma noslēgšanas, un veidu, kādā klientam šī informācija jāsaņem. Uzmanība tiek pievērsta atsevišķiem labas prakses un caurspīdības nosacījumiem, tajā skaitā arī apdrošināšanas izplatīšanā iesaistīto darbinieku kompetencei. Kā jau katrs reglamentējošs dokuments, arī šī direktīva ietver uzraudzības noteikumus un atbildību.
Visiem apdrošināšanas tirgus dalībniekiem jāskaidro apdrošināšanas pakalpojumu būtība, nosacījumi, atlīdzību izmaksāšanas kārtība un citas būtiskas nianses, kas ietekmē pircēju izvēli. Tas nozīmē, ka vēl vairāk enerģijas un laika būs jāiegulda kvalitatīvās sarunās un citā saziņā ar saviem klientiem. Kaut arī apdrošināšanas pakalpojumi savā būtībā ir līdzīgi, tomēr vidējam patērētājam varētu būt diezgan izaicinoši salīdzināt piedāvāto apdrošināšanas pakalpojumu nosacījumus, kas neapšaubāmi ir būtiski, lai piemeklētu tieši savām vajadzībām un iespējām visatbilstošāko pakalpojumu. Lai tas būtu vieglāk izdarāms, ir izstrādāta vienota informācijas forma, kurā apdrošinātājam detalizēti un tirgū vienotā veidā jāapraksta konkrētais apdrošināšanas pakalpojums. Apkopojumā ir jānorāda, kas tiek apdrošināts; kas netiek apdrošināts; vai ir kādi apdrošināšanas seguma ierobežojumi; kāda ir apdrošināšanas darbības teritorija; kādi ir klienta pienākumi; kāda ir prēmijas maksāšanas kārtība; kādi ir līguma spēkā stāšanas un izbeigšanas noteikumi. Klientiem šis informācijas dokuments palīdzēs vieglāk orientēties apdrošināšanas līgumu noteikumos, kā arī ļaus vieglāk salīdzināt dažādu apdrošināšanas sabiedrību piedāvātos pakalpojumus.
Otra būtiska lieta, ko ietekmēs Direktīva, ir uzticamības palielināšana apdrošināšanas tirgum kopumā. Direktīva nosaka konkrētas prasības attiecībā uz to darbinieku kompetencēm, kuri piedāvā apdrošināšanas pakalpojumus. Darbiniekiem ir regulāri jāatjauno un jāpapildina savas zināšanas, lai klienti var saņemt pilnvērtīgu, kvalitatīvu un aktuālu informāciju par piedāvātajiem apdrošināšanas pakalpojumiem. Turklāt – apdrošināšanas pakalpojumu pārdevējam jābūt nevainojamai reputācijai - šis cilvēks nedrīkst būt saukts pie kriminālatbildības un viņam nedrīkst būt bijusi pasludināta maksātnespēja. Der piezīmēt, ka tik skrupuloza reputācijas pārbaude bez apdrošināšanas izplatīšanas ir vēl tikai nedaudzām jomām.
Minētās prasības ir solis pareizā virzienā, jo, ieviešot vienotu, neatkarīgi no pakalpojuma izplatīšanas kanāla un nepārprotami skaidru apdrošināšanas pakalpojumu komunikāciju, tiek veicināta sabiedrības uzticēšanās nozarei. Savukārt savstarpēja uzticēšanās paver jaunas iespējas padarīt apdrošināšanas pakalpojumus efektīvākus un pieejamākus, kaut vai raugoties digitālo darījumu virzienā. Piemēram, "Swedbank" gadījumā pērn jau nepilni 80% no visiem apdrošināšanas līgumiem tika noslēgti attālināti internetbankā. Internetā vispirktākie ir auto, nekustamā īpašuma un ceļojuma apdrošināšanas pakalpojumi, tomēr dzīvības apdrošināšanas gadījumā klientiem joprojām nozīmīga ir arī tiešā komunikācija ar konsultantu.
Tas nozīmē, ka abi konsultēšanas veidi – attālināts un klātienes – paliks mūsu dienaskārtībā neatkarīgi no novitātēm tehnoloģiju jomā, un tieši sarunās ar klientu ir lielākais savstarpējas bagātināšanās potenciāls. Klienti uzzina jaunumus par noderīgām iespējām apdrošināšanā, bet mēs kā apdrošinātāji uzzinām, ko cilvēki sagaida un kas viņiem rūp.
