Foto: Paula Čurkste/LETA
Pandēmija ir atstājusi nopietnu iespaidu arī uz ēdināšanas nozari, kurai šobrīd ļauts strādāt, tikai izsniedzot ēdienu līdzņemšanai, un vairums darbinieku atrodas dīkstāvē. Taču vairāk nekā biznesa rezultāti un izdzīvošana mani kā "Vairāk Saules" līdzīpašnieku satrauc uzņēmuma darbinieku emocionālais stāvoklis.

Svarīgi sākt ar to, ka neesmu Covid-19 noliedzējs. Saprotu, ka situācija ir nopietna un ar to cīnās gan mediķi, gan visi pārējie. Pats esmu pieteicies vakcīnai, atbalstu visus nepieciešamos ierobežojumus, kas palīdz apkarot slimības izplatību. Mums ir septiņi restorāni, kuros strādā gandrīz 300 darbinieku. Kopš pandēmijas sākumā kopumā saslimuši ir seši cilvēki, lai gan esam strādājuši atbilstoši ierobežojumiem. Uzreiz pēc tam visa maiņa jeb kontaktpersonas atradās karantīnā un veica atkārtotus testus, lai pēcāk atgrieztos darbā. Šie seši gadījumi arī palika vienīgie, norādot uz to, cik nopietni situāciju un ierobežojumus uztveram un ievērojam.

Taču saprotam arī to, ka ar šo situāciju mums kaut kā ir jāsadzīvo nevis tikai šobrīd, bet arī turpmāk. Ja situācija uzlabotos pavasarī, es sakostu zobus un dažus mēnešus vēl šādi izturētu, taču ir skaidrs, ka ar pavasari tas viss nebeigsies, būs arī rudens, būs ziema, būs cilvēki, kuri atteiksies no vakcīnām. Ilgtermiņā nevaram dzīvot šādā karantīnas režīmā. Nepārtraukti tiekam biedēti ar sliktiem ārvalstu piemēriem, tostarp Igaunijas. No tiem varam mācīties, kā darīt nevajadzētu, taču starp "atvērt visu" un "neatvērt neko" ir arī citas iespējas, piemēram, atvērt tikai pusdienlaikā, strādāt tikai līdz 18.00, nestrādāt nedēļas nogalēs vai vakaros. Ir jāatrod modelis, kā mēģināt izdzīvot ilgtermiņā, kā virzīties prom no pilnīgas slēgšanas uz pakāpenisku atvēršanu. Ēdināšanas nozarē pašlaik ir atļauta tikai ēdiena līdzņemšana vai piegāde, taču ar to nepietiek. Es piekristu arī variantam, kad mūsu 100 sēdvietu restorānā uz vietas būtu atļauts uzturēties kaut 20 cilvēkiem vai kaut vai tikai pusdienās, lai tikai varam strādāt!

Atruna, ka pirmās būtu jāatver skolas, ir nevietā

Arguments, ko nereti dzirdam pret restorānu atvēršanu ir tāds, ka to nevaram darīt, kamēr nav atvērtas skolas. Taču ir milzīga atšķirība starp lielas platības restorānu, kur ir iespējams radīt drošu vidi un kur cilvēki sēž ar desmit metru distanci, un skolām, kur klātienē vienā telpā mācās ap 30 bērnu. Tāpēc, manuprāt, nekādu secību likt nevajadzētu un ir jāskatās pēc lietas būtības, nevis pēc tā, ko padomās sabiedrība. Arī man ir izmisums, arī man ir trīs bērni, un es gribētu, lai skolas tiek atvērtas, taču tādā situācijā ir straujāks slimības izplatības risks. Ja iespēja to atļauj, tad skolas ir jāatver, bet nevajadzētu tik kategoriski teikt – viss ir ciet un punkts! Nevajag slēpties aiz tā, ka tāpēc, ka skolas nav atvērtas, nevaram atvērt arī restorānus.

Vairāk par biznesu uztrauc darbinieki

Par biznesu vai sevi es šobrīd vairs neuztraucos. Pārāk daudz kam esmu gājis cauri. Mani visvairāk uztrauc nevis tas, vai spēsim izdzīvot, bet gan darbinieku psiholoģiskā veselība un emocionālais stāvoklis – tas man ir ļoti svarīgi. Darbiniekiem ilgstoši "sēžot mājās", atmosfēra kolektīvā ļoti ātri saasinās, ātri veidojas domstarpības, aizvainojumi un dusmas, kas iepriekš nekad tā nav bijis. Cilvēki sevi ir psiholoģiski izsmēluši. Ja citkārt domstarpības novestu pie saturīgas diskusijas, tad tagad tās momentā noved līdz asarām un kliegšanai. Tie, kas uzņēmumā strādā 15 un vairāk gadus ir visstiprākie, taču visi ir emocionāli noguruši un jautā – kad beidzot restorānā būs viesi, kad varēsim ar kādu parunāties? Domāju, ka sen nav bijusi tāda situācija, kad Latvijā tik daudzi cilvēki vēlētos atgriezties darbā, jo parasti visiem šķiet, ka viņi grib atpūsties. Ja decembrī mūsu darbinieki vēl ar prieku sadalīja brīvdienas, tad februārī neviens vairs atpūsties negrib.

"Vilks paēdis un kaza dzīva"

Mums kopīgi vajadzētu mēģināt atrast risinājumu, kur "vilks ir paēdis un kaza dzīva". Ja pirmajā mirklī daļa mūsu darbinieku par dīkstāvi priecājās kā par ilgāku atvaļinājumu, tad tagad, pat ar to, ka visi darbinieki saņem maksimālo dīkstāves pabalstu, daudzi uz maiņām nāk strādāt tieši psiholoģiskā sloga dēļ un mājās sēdēt negrib. Ikkatrs ar laiku nogurst no stresa un mājas rutīnas, no neziņas un ikdienas rūpēm šajos apstākļos. Arī no profesionālā viedokļa ir svarīgi, lai cilvēkiem nezūd iemaņas darbā, jo mēnesis ir viena lieta, bet šobrīd mēs runājam jau par veselu gadu, kad pavārs nav turējis nazi rokās. Baidos, ka situācijā, kad atvērsim ekonomiku, vairs nebūs, kas strādā tieši ilgstoša psiholoģiskā noslogojuma dēļ. Jau tagad daudzi – līdz pat 15% darbinieku – ir iesnieguši atlūgumus un ir sākusies darbinieku migrācija uz Somiju, Norvēģiju, kur robežas vaļā un ir skaidri zināms, ka jau maijā būs darbs. Pie mums tā diemžēl nav, mēs nevaram paredzēt, kad varēsim atsākt strādāt.

Trīs pandēmijas atnestās atziņas

Mums ir kolektīvs, kas uzņēmumā strādā ilgus gadus. Krīzes situācijā paši darbinieki nāca pie manis un jautāja, ko darīsim. Darbinieki ir ļoti pretimnākoši un saprotoši, ar mugurkaulu un pašiniciatīvu, uzreiz gatavi pārgrupēties un pielāgoties. Tas man deva lielu spēku un pārliecību par to, ka ar šādiem cilvēkiem jebkura krīze ir pārvarama, jo visi bija kā pirms kara – aiziet, darām! Mēģinu visādiem spēkiem arī tagad viņus uzmundrināt, taču "kara darbība" nu ir mazliet ieilgusi.

Tomēr uzskatu, ka nevajag padoties pēc pirmā "nē!". Mēs nepadevāmies par atbalsta piešķiršanu, braši uzrunājām atbildīgos. Ja mūs neielaiž pa vienām durvīm, mēs mēģinām iegāzties pa citām, būt drosmīgi un runāt, jo galu galā valdības cilvēkiem, kurus esam ievēlējuši, ir jādomā, kā šo situāciju varētu mainīt uz labo pusi. Ir jābūt drosmīgākiem viņus uzrunāt, nevis kliedzošiem un sarkastiskiem, ir jāspēj komunicēt argumentēti un tieši par lietu.

Un trešā šī laika atziņa ir saistīta ar ģimeni, jo pašlaik brīži, ko sanāk pavadīt ar ģimeni, tiek pilnvērtīgi izmantoti sarunās vai, piemēram, spēlējot galda spēles. Pēdējā pusgada laikā sapratu, ka deviņpadsmit gadus biju aizņemts ar biznesu, bērni izauga. Šajā laikā man beidzot radās iespēja bērnus daudz labāk iepazīt, un tas ir viens no labākajiem pēdējā gada notikumiem.

Kā durvis vaļā, tā atbalstīt citus!

Līdzko viss būs vaļā, aiziešu ar sievu uz restorānu. Uz citu, ne savu, jo es gribu atbalstīt citus. Esmu apsolījis, ka tiklīdz viss atvērsies, es iešu un atbalstīšu nozares kolēģus. Situācija, kāda pašlaik ir restorāniem, ir ļoti, ļoti smaga, un, ja man ir iespēja mēnesī vismaz divreiz, trīsreiz aiziet pie kāda un atbalstīt viņu, tad es noteikti to darīšu, jo es esmu tiešām noilgojies pēc viesmīlības, pēc reizēm, kad varu iedzert kafiju, pastrādāt, pasēdēt klusumā un atrast divdesmit minūtes sev. Man ir apnicis ēst mašīnā no plastmasas traukiem!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!