Globālā ekonomiskā krīze nedomā atkāpties. Lejupslīde Eiropā kopš vasaras ir pieņēmusies spēkā, kas palielinājis riskus globālās ekonomikas izaugsmei. Vēlamo atveseļošanos ir kavējusi privātā un publiskā sektora parāda attīstītajās valstīs konsolidācija. Turklāt pastāv dažādas politiskās nenoteiktības riski, kas saistīti ar eiro zonas parādu krīzi, fiskālās politikas jautājumi ASV, pārmaiņas Ķīnas valdībā un situācija Tuvajos Austrumos. Situācija var turpināt pasliktināties, ja vien neuzlabosies noskaņojums korporatīvajā sektorā.
Patlaban pasaules ekonomikā varam novērot atšķirīgus izaugsmes tempus. No vienas puses, piemēram, ASV ekonomika ir nostabilizējusies, kā arī izaugsme attīstības valstīs, ieskaitot Ķīnu turpmāk varētu paātrināties. ASV ar izaugsmes tempu 2,4% 2013.gadā un 2,7% 2014.gadā pozitīvi ietekmēs globālo ekonomiku un finanšu tirgus. Arī Ķīna kļūs par stabilizējošu faktoru, tiklīdz tās izaugsme atgriezīsies līdz aptuveni 8% un tiks iezīmētas noteiktākas reformu aprises. No otras puses, eiro zonā saglabājas negatīva ekonomiskā dinamika. Attīstība ir nomākta pat neskatoties uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) atbalstu, panāktajiem uzlabojumiem konkurētspējā, tekošajā kontā un valsts finansēs.
Centrālās bankas ASV, Japānā, Lielbritānijā un eiro zonā pastiprina centienus atbalstīt ekonomiku, nosakot jaunus monetāro stimulu apjomu rekordus, cita starpā, iegādājoties valdību vērtspapīrus. Tādejādi nākas secināt, ka pasaules lielākais eksperiments turpinās. Pēdējo piecu krīzes gadu laikā centrālo banku bilances ir pieaugušas par vairāk kā 11 triljoniem ASV dolāru. Šo kvantitatīvo mīkstināšanas pasākumu mērķis ir mazināt valsts un privātā sektora parādu konsolidācijas ietekmi un izvairītos no deflācijas spirāles, vienlaikus nodrošinot likviditāti finanšu sistēmai.
Monetārās stimulēšanas politika, visticamāk, neapdraud cenu un finanšu sistēmas stabilitāti. Šo pasākumu risks drīzāk ir tas, ka tie var sabojāt cenu noteikšanas mehānismus finanšu tirgos, kas nākotnē apgrūtinātu efektīvu resursu sadalījumu ekonomikā. Tāpat šāda politika var mazināt spiedienu uz politisko sistēmu, lai tā īstenotu reformas un nepieciešamos pasākumus budžeta sabalansēšanai. Valstu piekoptie atšķirīgie monetārie stimuli var radīt nevēlamas valūtas kursa izmaiņas, kas var veicināt protekcionisma tendences. Ņemot vērā vājo izaugsmi, zemo resursu izlietojumu un īstenoto monetāro politiku, vēsturiski zemo procentu likmju periods turpināsies.
Eiro zonas ekonomikas rādītāji saglabājas vāji. IKP pieaugums nākamgad būs -0,2%. Izaugsme 0,8% apmērā gaidāma 2014.gadā. Bezdarbs turpinās pieaugt un sasniegs vēsturiski augstu līmeni - 12,4%. Neskatoties uz fiskālās stimulēšanas pasākumiem par vairāk nekā 0,5% no IKP nākamgad, arī Vācijā izaugsme būs vāja. Tikmēr arvien vairāk tiek apšaubīta Francijas īstenotā ekonomiskā politika. Ekonomiskā lejupslīde ir nopietns šķērslis centieniem stabilizēt eiro sistēmu. Tomēr atšķirības darbaspēka izmaksās starp dažādām eiro zonas valstīm ir sākušas mazināties, kas palīdzēs samazināt tekošā konta deficītu un nelīdzsvarotību.
ECB jaunā Tiešo naudas darījumu obligāciju pirkšanas programma ir nepieciešama, lai novērstu jaunas valdību likviditātes krīzes. Visticamāk, ka Spānija pieteiksies finanšu palīdzības programmai jau tuvāko mēnešu laikā un ECB uzsāks tās obligāciju iegādi. Grieķijas perspektīvas joprojām ir neskaidras. Valstij ir nepieciešama parādu norakstīšana, bet sakarā ar vājo parlamenta vairākumu, kas atbalsta jostas savilkšanas politiku, pastāv jaunu vēlēšanu risks.
Ļoti liela nozīme būs ES samitam, kas risināsies 13-14. decembrī. Sagaidāms, ka tad tiks iezīmēti eiro zonas politiskās attīstības virzieni un nosprausti termiņi. Šādas savienības būtība ietver daudzus pretrunīgu jautājumus, tostarp konstitucionālas dabas. Eiro stabilitāte un nākotne lielā mērā būs atkarīga no tā, cik pārliecinošs būs atbalsts federālisma un centralizācijas idejām. Ņemot vērā pašreizējos sarežģītos apstākļus, būs grūti nodrošināt valstu entuziasmu atbalstīt šo stratēģiju. Turklāt skepse par un ap eiro nākotni, turpinās kavēt ekonomisko aktivitāti.
Zviedrijas eksportu ietekmē vājais starptautiskais pieprasījums, kronas stiprināšanās, lielā atkarība no cikliski jutīgām investīcijām un starppatēriņa precēm. Zviedrijas eksports šobrīd samazinās, bet tas varētu sākt atgūties tuvāko gadu laikā. IKP pieaugums 2013. un 2014.gadā būs atkarīgs iekšzemes patēriņa. Pirktspēju veicinās reālais algu kāpums un aktīvāka fiskālā politika, kas 2014.gadā koncentrēsies uz mājsaimniecībām. Arī vēsturiski zemās hipotēku likmes sniegs atbalstu. IKP šogad pieaugs par 0,7%, nākamgad par 1,3% un 2014.gadā par 2,5%. Jāpiezīmē, ka bezdarbs pieaug ātrāk nekā gaidīts. Inflācijas spiediens joprojām saglabājas zems. Neskatoties uz vājo ekonomikas perspektīvu, valsts parāds saglabāsies stabilā līmenī - aptuveni 33% no IKP.
Pārējās Ziemeļvalstis pārliecinoši skārusi globālās izaugsmes, jo īpaši Vācijas, palēnināšanās. Somijas un Dānijas ekonomikas stagnē. Arī Norvēģija izjūt starptautisko tendenču ietekmi, lai arī tās ekonomika ir saglabājusi labu izaugsmes tempu. To atveseļošanās būs mērena un saskaņoti ar tendencēm citās valstīs.
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas IKP 2013. un 2014.gadā pieaugs par 3,5-4,5%, kas ir tuvu to potenciālajiem līmeņiem. To uzturēs relatīvi labs iekšzemes pieprasījums, kas izlīdzsvaros pieprasījuma izmaiņas ārējos tirgos, lai arī Baltijas valstu konkurētspēja ļauj prognozēt tālāku eksporta attīstību. Reālie ienākumi pieaugs un turpināsies bezdarba samazināšanās. Inflācija Latvijā un Lietuvā saglabāsies zema. Igaunija cīnās ar inflāciju aptuveni 4% apmērā. Arvien vairāk pazīmes liecina, ka Latvija 2014.gadā pievienosies eiro zonai. Lietuvā, pēc valdības maiņas, prioritāte pievienošanās eiro zonai ir kritusies.
