Daudz un plaši tiek runāts par nepieciešamību attīstīt iedzīvotājam ērtu un modernu sabiedriskā transporta sistēmu, strādāt pie veloinfrastruktūras attīstīšanas, lai mazinātu kaitīgo auto izplūdes gāzu apjomu, un nav šaubu, ka ātrāk vai vēlāk šādas pozitīvas izmaiņas arī piedzīvosim. Tomēr, paraugoties uz demogrāfiskajām tendencēm Rīgā un apbūves attīstības tendencēm ārpus Rīgas, ir skaidrs, ka ar šiem risinājumiem vien Latvijai nepietiks – būtiska daļa iedzīvotāju augstu vērtē iespēju dzīvot ārpus pilsētas, aug interese arī par privātmāju būvniecību Latvijas reģionos ar relatīvi zemu apdzīvotības blīvumu. Līdz ar to – nav nekāda pamata cerēt, ka Latvijas iedzīvotāji pārskatāmā nākotnē būtu masveidā gatavi atteikties no tālākiem ikdienas braucieniem un masveidā pārcelties uz dzīvi Rīgas reģionā. Tāpat paredzams, ka arī ne katrs pilsētas iedzīvotājs būs gatavs ziedot komfortu un personīgo automašīnu iemainīt pret sabiedrisko transportu vai velosipēdu, tāpēc dekarbonizācijas plāna īstenošanā ļoti liela loma ir elektromobilitātes attīstībai valstī.
Ja vēl pirms desmit gadiem elektromobiļi šķita pārdroša nākotnes iecere, tad pašlaik tie piedzīvo strauji pieaugošu popularitāti, un paredzams, ka jau tuvākajā desmitgadē pārņems arī Latvijas pilsētu ielas. Lai tas notiktu, Latvijas pašvaldībām un valstij kopumā ir svarīgi jau tagad aktīvi strādāt pie elektromobiļu uzlādes infrastruktūras pieejamības veicināšanas.
Latvijā reģistrēto elektromobiļu skaits pēdējā piecgadē ir strauji kāpis – ja 2015. gadā Latvijā bija reģistrēti mazāk nekā 200 elektromobiļi, tad pašlaik kopējais elektroauto skaits Latvijā pārsniedz 850 vienības, rāda Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) dati. Nozares eksperti lēš, ka tuvāko desmit gadu laikā kopējais elektromobiļu skaits Latvijā varētu sasniegt pat 30 tūkstošus. Šaubu nav – elektromobiļi ir nākotne, tie kļūst pieejamāki cenas ziņā, un progresīvā sabiedrībā šoferis iekšdedzes auto vietā priekšroku aizvien biežāk noteikti dos elektromobilim, it īpaši pēc tam, kad elektromobiļi nonāks arī lietoto transportlīdzekļu tirgū. Ir svarīgi atzīmēt, ka līdzšinējā elektromobiļu attīstība un izplatība ir notikusi ar visai ierobežotu atbalsta apjomu no valsts vai pašvaldību budžetiem, un, lai arī vēsturiski šie automobiļi bija būtiski dārgāki, nekā tradicionālie transportlīdzekļi, šobrīd elektroauto uz Latvijas ceļiem mūs vairs nepārsteidz.
Tomēr, lai arvien vairāk iedzīvotājus motivētu iegādāties elektroauto, izšķiroša nozīme ir elektrouzlādes infrastruktūras pieejamībai, turklāt ne tikai galvaspilsētā, bet arī Latvijas lielajās pilsētās un reģionos. Tas ir nepieciešams tāpēc, lai, pirmkārt, elektromobiļus padarītu pieejamākus arī tiem iedzīvotājiem, kuriem uzlādes iespēja nav pieejama viņu mājokļos, un, otrkārt, padarītu elektromobiļus ērtākus arī tālākiem ceļojumiem.
Uzlādes punktu tīkls Latvijā pakāpeniski paplašinās, tomēr pastāv šķēršļi, kas šo procesu bremzē. Pašlaik tie galvenokārt ir saistīti ar uzlādes staciju izveidošanas izmaksām. Tā ir samērā liela investīcija, un pie šobrīd nelielā elektroauto skaita investīciju atmaksāšanas periods ir ilgs. Patlaban pašvaldības ne vienmēr ir gatavas uzņemties šo papildu izmaksu slogu, tāpēc ir ļoti svarīgi jau pašlaik domāt par atbalsta mehānismu no valsts puses, finansiāli atslogojot uzlādes staciju ierīkošanu un, iespējams, tam novirzot Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Ne velti elektromobilitātes veicināšana iekļauta arī Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021.–2030. gadam.
Būtiski arī neaizmirst, ka atbilstoši Eiropas Savienības rekomendācijām uz katriem 10 elektromobiļiem nepieciešams ieviest vienu uzlādes punktu. Nepieciešams jau savlaicīgi parūpēties, lai elektroauto šī brīža augošo popularitāti nenobremzē uzlādes infrastruktūras pieejamības trūkums.
Jau savlaicīgi atbildot uz dažkārt izskanējušiem skeptiķu viedokļiem par to, kāda būs elektromobilitātes ietekme uz pārējiem elektroenerģijas lietotājiem, un vai elektromobilitāte neprasīs Latvijai ļoti apjomīgas investīcijas jaunu pārvades un sadales līniju būvniecībā, pievērsīšu uzmanību, ka kopumā Latvijas pārvades un sadales sistēma ir pat vairāk nekā gatava uzņemties elektromobilitātes radīto slodzi sistēmai. Atcerēsimies, ka Latvijas elektroenerģijas patēriņš 1990. gadā bija aptuveni 10 teravatstundas (TWh) gadā pretstatā aptuveni 7,2 TWh šobrīd, savukārt patēriņa maksimumslodze šajā laikā tuvojās 2000 megavatu (MW), šobrīd tai sasniedzot vien aptuveni 1300 MW. Ņemot vērā to, ka kopš 1990. gada elektrotīkli kopumā ir krietni nostiprināti un modernizēti, kopumā Latvijas tīklu kapacitātei vēl ir krietna rezerve, un patēriņa pieaugums tīklos patiesībā būtu uzskatāms par patērētājiem pozitīvu ziņu, jo optimālāka tīkla noslodze, gluži pretēji, veicinās tā kopējo ekonomiskumu.
Arī pamata bažām par to, ka pieaugošais pieprasījums pēc elektroenerģijas un tās ražošanas pieaugums varētu noplicināt elektromobilitātes pozitīvo ietekmi uz vidi, Latvijas apstākļos nav, jo kopumā Baltijā un Skandināvijā elektroenerģija tiek ražota ražotnēs ar salīdzinoši zemu oglekļa un citu kaitīgo vielu emisiju apjomu. Pat fosilā kurināmā elektrostacija spēj strādāt ar efektivitāti un izmešu apjomu, kurš transportlīdzekļu iekšdedzes dzinējiem ir praktiski nesasniedzams.
Nepieciešamās investīcijas, lai izveidotu uzlādes staciju, lielākajā daļā gadījumā ir saistītas ar tā saucamo "pēdējo kilometru", proti, jau esošo elektrotīklu jaudu pieejamības nodrošināšanu jaunajiem lietotājiem. Atbalsts šo investīciju veikšanai ir nepieciešams galvenokārt tāpēc, lai jaunajiem uzlādes punktiem, piedāvājot konkurētspējīgu uzlādes cenu, ātrāk būtu iespējams piesaistīt jaunus lietotājus. Pieaugot elektromobiļu skaitam un uzlādes staciju noslodzei, nepieciešamība pēc papildus atbalsta uzlādes stacijām aizvien vairāk samazināsies, tāpēc rūpīgi plānots un pietiekami intensīvs atbalsts uzlādes staciju tīkla izveidei potenciāli arī sniegs ātrāku un pamanāmāku ekonomisko un sociālo atdevi iedzīvotājiem – pirmkārt, samazinoties mobilitātes izmaksām un pieaugot tās iespējām, bet, otrkārt, straujāk uzlabojot arī apdzīvoto vietu gaisa kvalitāti un piesārņojumu ar troksni.
