Vairāk nekā pārsteidzoša ir skepse un nepatika, ar kuru Latvijas informācijas telpā ir uzņemta ziņa par Latvijas energokompānijas "Latvenergo" plānotajām investīcijām jaunās vēja elektrostacijās Kurzemē. Lai gan kopumā centieni apstrīdēt vēja enerģētikas perspektīvas un projektu pamatotību, diemžēl, nav Latvijai jauna, nepatīkams ir apstāklis, ka šobrīd sprunguļus projektu attīstībai riteņos liek tieši industrijas pārstāvji, no kuriem, gluži pretēji, gribētos sagaidīt izsvērtāku vērtējumu par izziņotajām attīstības iecerēm.
Pirmkārt – nav izprotama kritika un pamatojums mājieniem par to, ka projektam jau ir izvēlētas neefektīvas tehnoloģijas un ka līdz ar to tas ir lemts komerciālai neveiksmei. Patiesībā tomēr būtu jāatceras, ka šobrīd ir pāragri runāt par gatavu projektu, jo ir uzsākta tikai ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra, bet joprojām nav noticis ne konkurss par iekārtu piegādi vai staciju būvniecību, vai elektrostacijas tehniskā projekta izstrādi, attiecīgi – nav ne konkrētu iekārtu, ne mērījumu, ne aprēķinu, kas vispār ļautu izdarīt pat ļoti virspusēju projekta ekonomisko un tehnisko iekārtu. Un kamēr nebūs noslēdzies konkurss, un nebūs zināmas projekta izmaksas, kā arī jau konkrēti iekārtu darbības un mērījumi, kuri apliecina to ražīgumu konkrētos apstākļos, mēģinājumi vērtēt projekta pamatotību ir nekas cits kā tikai spekulācijas. Līdz ar to šobrīd izskanoši priekšlaicīgi pieņēmumi par to, ka kaut kad nākotnē plānotā konkursā potenciālie iekārtu piegādātāji un tehnisko konsultanti piedāvās iekārtas, kuru parametri ir neapmierinoši, diemžēl met nevajadzīgu ēnu uz industrijā strādājošajiem iekārtu ražotajiem un arī projektu izstrādātājiem. Lietojot sadzīvisku analoģiju – kritizēt šo ieceri būtu līdzīgi, kā izteikt pārmetumus kolēģim vai draugam par to, ka viņš grasās pirkt sliktu auto, lai gan līdzcilvēks ir paziņojis vien to, ka gatavojas pirkt auto, bet vēl nav pieņēmis nevienu lēmumu par auto marku vai tehniskajiem parametriem vai cenu. Arī pārmetumi par provizorisko projektu lielumu no uzstādītās jaudas viedokļa skan dīvaini, ņemot vērā apstākli, ka visbiežāk plānotā jauda ir nevis attīstītāja iegriba, bet gan kompromiss starp vēlmēm un tādiem apsvērumiem, kā pieejamā teritorija, tajā pastāvošie dabas aizsardzības ierobežojumi, citu ietekmēto pušu tiesiskās un saimnieciskās intereses, bez tam nav saprotams, kāpēc vēja parku, ja tas ir izrādījies saimnieciski izdevīgs un piemērotā vietā, nebūtu iespējams arī paplašināt, uzstādīto papildus ģeneratorus.
Otrkārt – dīvaini ir arī aizplīvurotie pārmetumi vienam no tirgus dalībniekiem par to, ka Latvijā vēja enerģētika līdz šim ir attīstījusies gausāk, nekā kaimiņvalstīs, lai gan vēsturiski par investīcijām vienā vai otrā elektroenerģijas ražošanas veidā lēmumus ir pieņēmuši pat vairāki simti komersantu. Papildu tam, lēmumus par investīcijām vienā vai otrā ražotnē nevar aplūkot atrauti no uzņēmumu kopējām vajadzībām un tehniskajām iespējām un arī kopējās tirgus vides. Tāpēc vērtējot jautājumu par to, kāpēc "Latvenergo" iepriekšējos gados par savas investīcijas nav koncentrējis tieši uz vēja enerģētiku, būtu vērts atskatīties uz elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenām, kuras vēl pirms dažiem gadiem bija ievērojami nepievilcīgākas nozares attīstībai un vēja ražotņu konkurētspējai, savukārt jaunu subsīdijas nozarei kopumā vairs nav pieejamas jau kopš 2014. gada. Papildu tam – Latvijai un arī konkrēti "Latvenergo" nebūtu pareizi pārmest pasivitāti atjaunojamās enerģijas ražošanas attīstīšanā, jo būtiski ieguldījumi veikti ļoti apjomīgā hidroelektrostaciju rekonstrukcijā, un arī citu mazo elektroenerģijas ražotņu, piemēram, biomasas un biogāzes staciju, izstrādes apjomi Latvijā vairākus gadus bija augstāki nekā kaimiņvalstīs, un arī mazā enerģētika kopumā Latvijā sāka attīstīties agrāk, nekā abās kaimiņvalstīs.
Nav arī izprotams, kāpēc ar tādu satraukumu tiek vērtēta iespēja, ka Latvija lielās vēja enerģētikas "ballītei" varētu pievienoties vēlāk, jo līdzšinējā pieredze liecina gan par pretēju tendenci – vēja turbīnu efektivitāte, ekonomiskums un konkurētspēja savu straujāko izaugsmi ir piedzīvojuši tieši aptuveni pēdējo desmit gadu laikā, un, atbilstoši daudzām prognozēm, kļūs vēl konkurētspējīgāka nākamajos gados. Drīzāk otrādi – nav saprotams, ko tieši Latvija varētu nokavēt, jo kaimiņvalstīs izvietotās vēja elektrostaciju jaudas nekādā veidā nesamazina iespējas analoģiskus projektus realizēt arī Latvijā, it īpaši ja patur prātā apjomīgo elektroenerģijas ražošanas jaudu deficītu, kāds kopš 2019. gada pavasara (Igaunijai pārtraucot vairāku degslānekļa energobloku ekspluatāciju) ir izveidojies Baltijas reģionā.
Ar nožēlu jāvērtē apstāklis, ka koncentrējoties uz viena tirgus dalībnieka lēmumu un ieceru kritizēšanu, nepamatoti tiek atstāts novārtā nozares attīstībai ievērojami nozīmīgāks jautājums un šķērslis tās perspektīvajai attīstībai – kopējā sabiedrības attieksme pret vēja enerģētiku, un sabiedrībā valdošo mītu kliedēšana. Ievērojami lielāks ieguldījums vēja enerģētikas attīstībā no nozares profesionāļu puses būtu nevis tirgus dalībnieku ieceru apšaubīšana, bet gan cīņa ar valsts informatīvajā telpā tik bieži izskanošu demagoģiju, spekulatīviem apgalvojumiem par vēja elektrostaciju ietekmi uz vidi, kā arī neslēptiem aicinājumiem tirgū ieviest konkurenci ierobežojošu un tirgu klaji kropļojošu praksi (piemēram, aicinājumi, ka vēja elektrostacijas būtu jābūvē par valsts līdzekļiem un tām būtu jāstrādā bez jebkādas peļņas).
